Straumēni

by Edvarts Virza

E. Virzas pazīstamās poēmas prozā 2. izdevums. Autors tai devis apakšvirsrakstu “Vecā Zemgales māja gada gaitās”. Poētisks vēstījums par latviešu zemnieku dzīvesziņu gadalaiku ritējumā – darbiem, svētku svētīšanu, dabas un cilvēku saskaņu, zemnieka dzīves filozofiju.

Genres: Classics, Fiction, Read For School

148 pages, Hardcover

First published January 1, 1933

About the author

Edvarts Virza (arī Edvards Virza, īstajā vārdā Jēkabs Eduards Liekna) – dzejnieks, prozists, tulkotājs.
Dzimis saimnieka ģimenē, beidzis Bauskas pilsētas skolu, 1904.-1905. gadā Maskavā klausījies lekcijas tieslietās un tautsaimniecībā. Pēc tam dzīvojis dzimtajās lauku mājās Billītēs, rakstījis dzejoļus, pašmācības ceļā apguvis franču valodu, atdzejojis franču autoru darbus, rakstījis arī par franču literatūru, ar šo darbu kļūdams par vienu no pirmajiem franču kultūras latviskotājiem.
Pirmā publikācija 1906. gadā.
Pirmais dzejoļu krājums „Biķeris” (1907) ļauj uzlūkot Virzas sākumposma daiļradi tā saucamās dekadences kontekstā. Lai arī pats Virza nav manifestējis īpašu tuvību ar šo virzību, „Biķeris” izrādījies mākslinieciski spēcīgākais dekadences dzejas paraugs.
Pirmā pasaules kara laikā Virzu mobilizēja Krievijas armijā.
No 1918. gada viņš bija nacionālās valdības žurnālists Liepājā un Valkā, 1921. un 1922. gadā – Latvijas Preses biroja vadītājs Parīzē.
1920. gadā apprecējās ar dzejnieci Elzu Stērsti.
No 1923. līdz 1940. gadam bijis laikraksta „Brīvā Zeme” literārās daļas vadītājs; no 1934. līdz 1936. gadam – Izglītības ministrijas mākslas nodaļas vadītājs.
30. gados bijis arī Dailes teātra direktors, Latvijas radiofona priekšlasījumu nodaļas vadītājs. 20. un 30. gados Virza atsacījās no dekadences literatūrai raksturīgās provocējošās stilistikas un galvenokārt pievērsās nacionālām un patriotiskām tēmām, bet Ulmaņa maigā autoritārisma laikā pārkvalificējās par pārmēru lojālu režīma slavinātāju.

Reviews

[Sibilla · Rating 4 out of 5]

Latviešu poētiskās prozas zelta fonds. Skaidrs, ka daiļākus dabas aprakstus neviens vairs neuzrakstīs.
Kā izziņas avots par lauku dzīvi - em, nu nē. Drīzāk iederēsies pie fantāzijas literatūras.

[Agnese · Rating 2 out of 5]

Straumēni… Satraumēni… Straumēni… Es pat nezinu kā lai to paskaidroju. Nav jau gluži tā, ka galīgi nepatiktu vai riebtos. Tā nav. Tomēr… kaut kā trūkst. Varbūt par daudz utopijas…

Nav ne jausmas kā, bet skolas laikā es šo grāmatu pat nebiju atvērusi vaļā, nevar būt, ka mums skolā nelika lasīt. Kaut kā pamanījos izvairīties.

Pirmais iespaids jau pa rubli – ārprāc cik garlaicīgi!!! Kā tādā grupas ekskursijā Brīvdabas muzejā: „Tagad redzam to un to, pa labi ar redzēt šito, tālāk atrodas vēl kaut kas…utjp”. Vēlāk paliku pielaidīgāka.

Saprotu, ka mērķis jau šai grāmatai ir cēls – Virza ir uzcēlis pieminekli senču mājām. Tomēr palasot par to, kā šis darbs radās, kļūst skaidrs kur tā lieta nogāja greizi. Virzam bērnībā vecāmāte to visu esot stāstījusi, un kurš gan vecumdienās, atceroties laikus, kad zāle bija zaļāka un saulīte spožāka, visu neizskaistinās, un bērnam jau arī visu slikto nestāstīs. Un te man jāatkārto V. Vecgrāva vārdi sacīti par Straumēniem : „apcukurotā realitāte”. Varbūt pat atsauksmē būtu pieticis tikai ar šiem diviem vārdiem, kas būtībā izsaka visu.

Iespējams paies kādi pieci desmit gadi un es spēšu Straumēnus novērtēt, uzlūkot ar viedāku aci. Šī grāmata varētu būt neatsverama esot svešumā vai ieslodzītai lielpilsētā, tad šī grāmata manī raisītu dziļākas jūtas. Tomēr šobrīd es vai katru nedēļu dodos uz laukiem, izbaudu to dabu, gaisu. Kā man patīk lauku mājas!!! Tad tur arī laikam ir mana problēma - es to visu esmu izbaudījusi, taču redzējusi arī ēnas puses, kas Virzas darbā aiz apcukurotās maskas neparādās. Kā piemērs – skaisti jau ir, lai uzsvērtu saskaņu ar dabu, aprakstīt zem klēts mītošo sesku ģimeni. Jauki. Tomēr lauku sētā, kur dzīvojās vistas un zosis un citi zvēri, par sesku neviens nebūs sajūsmā, un man ir jaunumi, tiem kas vēl nezināja – Sesks nokodīs putnus, mazais vampīrs!! Pa vienam vien. Bet Stramēnos par viņu neviens neliekas ne zinis, varbūt šamējais ir veģetārietis...
Ir tik daudz, kam piesieties, tomēr nevar jau tikai to slikto.
Māksliniecisko vērtību, domājams, nevar noliegt. Teikumus var raut ārā no teksta un likt kā citātus – da par jebko. Par katru zālīti, lopiņu, dienas daļu būs glaimojoši vārdi. Izvēlies tikai! Arī skolā šī grāmata noteikti ir ļoti noderīga. Treniņa pēc, bērni var mēģināt uzskaitīt visus pieminētos latviešu folkloras tēlus un dievības, personifikācijas, kas daudzuma ziņā plūst pāri malām, epitetu, metaforu nav mazums, par salīdzinājumiem nemaz nerunājot (vispār visi iespējamie tēlainās izteiksmes līdzekļi), teikumi gari un sazaroti, ka būtu interesanti zīmēt tās teikuma uzbūves būdiņas utt. Bet tam jau nevajadzētu skolā likt mocīt visu grāmatu, pietiktu ar nodaļu vai divām. Nav brīnums, ka daļai rodas riebums pret obligāto literatūru.

Šī grāmata brīžiem bija cīņa. Gari gari apraksti, vietumis nav kam pieķert domu, domas paspēj aizklejot un tad nākas daļu pārlasīt no jauna.

Patiesībā neesmu nekādu garo atsauksmju cienītāja vai rakstītāja, bet šoreiz man sirds bija jāizkrata.

Piedošanu, bet 2 zvaigznītes, kas nebūt nenozīmē, ka nepatika. 3 zvaigznītes jau būtu, ka patika, bet līdz tam šoreiz neaizsniedzās.
Varbūt citreiz.

[Guna · Rating 5 out of 5]

Brīnišķīgs, brīnišķīgs tēlojums. Man gan šķiet, ka Straumēni prasa kaut kādu briedumu, jo 16 gados, kad visa pasaule pie kājām un gribas tikai skriet, skriet, skriet, gadalaiku rāmais plūdums var nebūt tas, pēc kā gribas tiekties. Taču pašlaik, kad gribas mazliet iepauzēt, miera sajūtu var gūt tieši šajā pēc formāta nelielajā darbā, kas gan sevī nes lielu, lielu spēku.

Negribas piekrist tiem, kas sakās Straumēnus pārāk utopiskus esam, jo Virza attēlo kā ļaužu smaidus, tā arī saulē nodedzinātās muguras, tas ir, darba sūrums tomēr ir ieausts vai ik lappusē, un darba ir daudz, tas ir neizsīkstošs, dienas ir garas, un arī tajās neko vairāk par darbu īsti neredz. Gan siena vākšana, gan linu mērcēšana, gan mēslu vešana, gan lopu kaušana – viss, kas piederas lauku dzīvei, ir meistarīgi un, jā, mazliet sapņaini aprakstīts, taču turpat blakus tiek tēlotas arī bailes, nogurums un spēku izsīkums.

Mani mazliet varbūt mulsināja tā atziņa, ka, lai gan māju iemītnieki strādā paši sev, kas, protams, dod citu sparu un atdevi, no otras puses, visa viņu dzīve tiek veltīta tam, lai sevi apģērbtu un pabarotu. Viss, cita mērķa dzīvē viņiem nav. Respektīvi, nekur nebija manāmas alkas aptvert jaunus horizontus, attīstīt sevi garīgi (Virza raksta, ka bērni neiet skolā, jo visu gudrību iemācās, bružājoties Straumēnu mājās (saimnieku dēlēns gan mācīties tiek aizfīrēts)), izdarīt ko vairāk par apcirķņu piepildīšanu un vienu kroga apmeklējumu gadā. Bet tas varbūt ir mans 21. gadsimta skatījums, tāpēc ir grūtāk saprast šādas motivācijas trūkumu. Ja jau visi tur jūtas labi, tad varbūt i' vairāk nekā nevajag. Visticamāk, mana neizpratne signalizē pašas piepildījuma trūkumu dzīvē.

Jā, Dievs ir viens no grāmatas stūrakmeņiem, taču tā nav stūraina kristietība, bet drīzāk pagānisms, un šeit spilgti izpaužas uzskats, ka Dievs palīdz tiem, kas palīdz sev paši. Ir taču skaidri redzams, ka Straumēnu iemītnieki strādā vaiga sviedros dienu no dienas, lai dzīvotu pārticīgu, saskanīgu dzīvi, un Dievs vien tos vēlīgi mazliet uzmana, tāpat kā citas dievības, kas svētī šīs mājas. Visa pamatā gan ir daba, kas ij rāda savu spēku un varenību, ij pasniedz palīdzīgu roku, un tā nosaka dzīves un darba ritmu un ritumu. Virza bieži vien kavējas pie līdzībām dabā un cilvēku dzīvē, nostiprinādams šo nesaraujamo sasaisti, ko mēs varbūt mazliet esam pazaudējuši.

[Kristīne Līcis · Rating 5 out of 5]

"Straumēni" ir latvieša meditācijas grāmata, latvieša-viensētnieka esences koncentrāts. 80.gadu pašās beigās bija ļoti moderni lasīt nesen no aizliegto grāmatu saraksta atbrīvotos "Straumēnus", bet tolaik es pilnīgi noteikti nesapratu un nenovērtēju ne pārpasaulīgi smeldzīgo noskaņu, ne bagātīgās filozofiskās un patriotiskās atkāpes. "Mūžīga ir ne tikai dzeja un augsti debesīs ieaudzis tornis, bet mūžīga ir arī ēka un valsts, pār kurām nomodā stāv rūpīga saimnieka acs". Tagad novērtēju.

"Straumēni" ir latviešu 19.gadsimta beigu sadzīves vēstures enciklopēdija. Turklāt "Straumēnos" sadzīvei un ikdienas darbiem ir tāda kosmiski svinīga nozīme, kas šos darbus pēkšņi liek redzēt kā simbolu, kā rituālu vai praktisko izpausmi kādam mūžsenam viedumam. "Tāpat kā cilvēkam vajag pērties rūgtu dūmu pilnajā bēdu pirtī, lai viņš spētu uzturēt mūžības līksmību, tā labībai jāiet cauri rijas kaltēšanas sīvajam karstumam, lai tā varētu kā garšīga maize nokūpēt uz cilvēku galdiem." Rezultātā visvienkāršākais darbs kļūst jēgpilns, nešaubīgi vajadzīgs, cienījams un vērtīgs. To laikam sauc par latviešu darba tikumu - to apjēgu, ka darbs nav tikai grābekļa vicināšana, ka darbs ir apliecinājums klātbūtnei šajā Visuma versijā.

"Straumēni" ir Virzas kā līdzību meistara šedevrs. "Arāji gāja lēnām, galvas uz zemi nodūruši, it kā gribēdami izlasīt visus rakstus tajās lapas pusēs, ko katru brīdi par jaunu uzšķīra viņu lemeši. Sviedrainām pierēm viņi lasīja šo biezo un smago grāmatu tāpat kā viņu aiztēvi, nevarēdami neko citu tajā izburtot kā stāstu par darbu līdz pasaules galam.". Virzas valoda ir neticami spilgta un meditatīva vienlaikus, daži teikumi ir tik skaisti, ka elpu aizsit. "Kā pūšļotāja murmina, rozi apvārdojot, tā lietus lēni murmināja uz jumtiem un koku lapām, savā čukstošajā valodā runādams ar visu aizmigušo radību." Virza bez jebkādas kautrēšanās apraksta zosu kaušanu, cūku kaušanu, dzeršanu tirgus dienā un nāvi, jo tas viss ir daļa no nebeidzamā gadalaiku cikla.

"Straumēni" ir jālasa, vienvārdsakot.

"Tāpat kā pa visu dzīvesgājumu krāta gudrība un pieredzējumi ir izsakāmi vienā teikumā, tā viss, kas bija audzis trīssimt pūrvietu lielajos laukos, sabira dažos apcirkņos. Izkliedēto lielumu saspiest mazunā, bet ar visām lieluma īpašībām - ir cilvēcisko pūļu galamērķis."

[Reezija.Aa · Rating 5 out of 5]

"Straumēni bija koks, kam mainījās tikai miza, bet viņš pats zaļoja un dzīvoja tālāk. Un viņus tikai priecīgus darīja zeme, šī vecā čūska, kas katru pavasari nometa savu novalkāto ādu un šāvās tālāku, cietā kamolā satinusies..."

[AKMENTINA · Rating 5 out of 5]

Cik skaista grāmata!

Gaišais un nozīmīgais izcelts, malā nolikts savsarpējais sadzīves “baltais troksnis”, kas dabiskā ceļā zaudē savu nozīmi līdz ar laika ritumu, koncentrējot uzmanību uz vispārīgām tā laika vērtībām, mērķiem, paražām un lauku cilvēku kopējo modus operandi. Neesmu tādu grāmatu līdz šim lasīju mūsu literatūrā.

[Arvis Austrums · Rating 4 out of 5]

Sanak, ka šī grāmata ir lasīta divreiz. Bet tā pirmā reize bija krietni padsmit gados, kad prozas dziļums negūlās kā vajag jauna lasītāja galvā. Es gan atceros un izpratu ļoti daudzas sajūtas, ko meistarīgi savos vērojumos apraksta Virza. Otrreiz lasot, tā nu ir pavisam cita grāmata. Ja toreiz likās, ka grāmatu lasu tik lēnu, cik lēnu aug koks, tad tagad kā sprinteris izskrēju 4 gadalaikiem cauri ar prieku. Un galvenokārt dēļ valodas - brīnišķīga latviešu valoda, pilna līdzskaņiem un trokšņiem, mezgls pie mezgla, vispār neapskaužu un nevaru iedomāties kā ko tādu varētu iztulkot uz jebkuru valodu. Mani otrie “Straumēni” ir publicēti pēc 1933. gada izdevuma.
Tāpat grūti šodien iztēloties - kā var bez patiesas žēlošanās ko tādu - smagu darbu un zināmu vienmuļību - paciest gadiem. Jā, tas ir skaisti grāmatā, 4 gadalaikus - 1 gadu lasot 3 dienās. Bet vēlreiz to visu no sākuma lasīt, dzīvot? Te nu daba un darīšana atklājas visā savā greznībā - tik uz rinķi vien.
Neatminos, vai pamanīju to pirmo reizi lasot, bet šoreiz gan.
Ievadā Virza atklāj, ka vectēvam Straumenu mājas bēniņos ir paša darināts ozola zārks. Tomēr, kad tas rudens ciklā dodas viņsaulē, no bēniņiem viņam nones paša darinātas oša mūža mājas.

Protams, tas poēmu nepamazina nekādā mērā. Un es neesmu ne uz pusi tik rūpīgs arheologs un etnografs.

[Evija Kļava · Rating 2 out of 5]

Grāmata ir laba, bet nav manā gaumē. Lasīju, jo literatūrā uzdeva izlasīt. Kā cilvēkam, kuram patīk grāmatas ar sižetu, kurā notiek nepārtrauktas darbības un notikumu atrisinājumi, šī grāmata man nelikās interesanta. Vēl viena iezīme, kas man nepatika bija, ka teksts bija ļoti tēlains. Man patīk tēlainība, bet ne jau ja tā ir gandrīz katrā otrajā teikumā. Pateikšu arī ko labu par šo grāmatu. No šīs grāmatas var uzzināt, kā kādreiz dzīvoja latviešu zemnieki, kādi bija viņu darbi un paražas. Tas vis ir ļoti smalki aprakstīts. Vēl no šīs grāmatas var arī gūt dažādas atziņas. Otro reiz noteikti nelasītu, bet cietiem ieteiktu izlasīt un pašiem izvērtēt-patīk vai nē, jo gaumes ir dažādas un kādam šī grāmata var ļoti iepatikties.

[Evija · Rating 1 out of 5]

Didn't work for me. No action, no nothing.

[Julia Gifford · Rating 4 out of 5]

Grāmata, kādu nekad neesmu izlasījusi. Bez varoņa, bez stāsta arkas, tikai 2 dialoga rindiņas.

Bet tā iemācīja ārkārtīgi daudz.

Piemēram, vai jūs zinājāt, ka senākajos laikos, pavasarī bija "lielā tautas migrācija"? Tas bija laiks, kad strādnieki, kuri vēlējās meklēt jaunu darbu pie jaunas saimniecības, savāca visas mantas un ģimeni, un devās meklēt jaunu sētu, kur varētu būt darbs.

Iemācījos par procesiem. Kā lini tiek vākti, kā graudi sēti, un pat kā bāra sociālā dzīve kārtojās.

Tiesa, tādā utopiskā skatījumā. Lai gan grāmata ir izdota 1933. gadā, tiek aprakstīta dzīve krietni pirms tam. Lasot rodas sajūta, ka Virza saviem lasītājiem mēģina iesēt mīlestību pret savām saknēm, savu mājvietu (ko nu jau mākam saukt par Latviju), un nostiprināt tautas čakluma īpašību.

Iemācījos daudzus jaunus vārdus, un atcerējos par esošajiem, kuri bija piemirsušies. Piemēram, vārds "piepeši" tiek izmantots tik bieži, ka varētu no tā veidot dzeršanas spēli. Jāsaka, ka būtu palīdzējis - jo lasot, brīžiem bija ārkārtīgi garlaicīgi. Jebkurā gadījumā, priecājos, ka šī latviešu klasika ir izlasīta, un nenožēloju tās stundas, kuras ir pavadītas pie Straumēniem.

[LadyDruidess · Rating 5 out of 5]

Pamatskolā no šīs grāmatas izlasīju tik, cik bija vajadzīgs, lai nesabojātu savu vidējo atzīmi, jo, par spīti tam, ka daudz kas no aprakstītā vismaz vasarās laukos bija daļa manas dzīves realitātes, grāmata neaizķēra.

Pirms pāris gadiem pie grāmatas atgriezos, jo iepazinu Virzas dzimtas mājas "Billītes", kur viņš Straumēnus uzrakstīja un kuras, līdz ar kaimiņos reiz bijušajām mātes dzimtas mājām Rāceņiem ir bijušas Straumēnu pamatā. Tur aizbraucot, vairs nav nekādu jautājumu par to, kas ir Straumēni un kā kaut ko tādu var uzrakstīt, bet atgriežoties mājās un atverot grāmatu, pārņem savādi laba sajūta, ka kāds reiz ir bijis spējīgs ietvert to neizsakāmo mieru un harmoniju ietērpt vārdos tā, ka nekas no skaistuma un burvības nepazūd. Tā kā uz Billītēm esmu devusies vēl, tad Straumēni ir kļuvuši par grāmatu, kuru pārlasu atkal un atkal. Ne vairs no vāka līdz vākam, bet pa nodaļai, reizēm pat vienkārši nejauši uzšķirot kādu lapu un sākot lasīt. Jo formāts to ļauj.

Šī gan, manuprāt, arī nav grāmata, kuru lasīt no vāka līdz vākam. Ne jau velti to reizēm dēvē par dzeju prozā. Dzejas grāmatas taču arī lasa pa gabaliņam, izgaršojot un izdomājot katru vārdu.

[Anna Kļaviņa · Rating 2 out of 5]

Biju cereejusi uz to, ka man patiks si graamata. Man patika valoda, intresanti bija lasiit par ticeejumiem un parazaam. Lai cik man patika cilveeka un dabas attelotaas attiecibas tomeer kristigaa maciba par pazemiibu, pieticiibu, nolemtiibu man liedza izbaudiit veestijumu.

Desmit lapas garo sprediķi lasot, visi stāvēja kājās, un istabā ilgu laiku cits nekas nebija dzirdams kā Manceļa stingrie un sulīgie vārdi par grēcinieku mokām un baložu mīlīga dūkšana aiz loga būrī.

Tapataas:Bērni rotājās plānā, drāzdami saviem nažiem bērnu arklus, ecēšas un citas darba lietas, tādā kārtā jau no mazām dienām gatavodamies iet tēvu pēdās.

Ilgu laiku bija(ir) pienemts, ka zeeniem jaaiet teeva pedaas un meitaam jakluust par caklaam saimnieceem. Manaa skatijumaa taa cilveeks zaudee indivulitaati un tas ir veel viens panemiens, kaa notureet straadnieku skiru no iespeejas ieguut augstaaku socialo statusu.

Virza ir uzrakstijis utopiju, kuraa es negribeetu dzivot.

[Aija · Rating 5 out of 5]

Tā jau dotu 4 zvaigznes, bet piekto iedodu par to, ka grāmatā latviešu nācija netiek kodēta uz lūzerismu, nolemtību un netaisnību kā normu (prātā nāk Cibiņš, Mērnieku laiki, Nāves ēnā, utt..). Lai gan daži momenti ir tādi pazemīgi, bet uz latviešu literatūras fona, šim varētu pievērt acis.

Visādi citādi forši, interesanti un nostaļģiski.
+ Varēja just, ka rudens un ziema nav tas mīlamākais gadalaiks :)

[Ilze · Rating 5 out of 5]

Katram latvietim izlasāma grāmata, lai no A-Z iepazītu lauku darbu ciklu un latviešu ikdienu pirms simts gadiem cauri visiem gadalaikiem. NB! Dialogu nav. Neviena.

"Un, kā dravnieks saniknotam stropam izlaiž dūmus cauri, lai saime nomierinās, tā gadi izkvēpina ar dzīves nomierinošiem dūmiem istabas, lai tur rastos labas un mūžīgas domas, jo tikai tā kārtība var atnest mieru sirdīm, kuras sijas sāk apkūpēt, un laime ir audzināma kā bišu māte, un tai patīk apmesties vietās, kam dzīves smarža".

[Jānis Būmanis · Rating 5 out of 5]

Joprojām labākais darbs, kas sarakstīts latviešu valodā.

[Liene Kainaize · Rating 5 out of 5]

Skaisti! Tieši kas tāds prasījās, garum garš apraksts par dzīvi saskaņā ar dabu. Lasīju "Valters un Rapa" 1946.gada izdevumu ar Junkera ilustrācijām. Šo izdevumu lasīja arī mana Ome un viņas Ome :)

[Rebeka Gorbunova :)]

“Straumēni” - poēma, kas īsi un konkrēti pasaka svarīgāko par šo daiļdarbu. Edvarts Virza gandrīz kā dzejā – tēlaini, varbūt reizēm mazliet neveikli, stāsta par senu Zemgales saimniecību un tās iemītnieku dzīvi no viena līdz otram pavasarim 19. gs. beigās vai 20. gs. sākumā. Lauku mājas un to iemītnieku ikdienas ritmu nosaka gadalaiku ritums un konkrēts laiks patiesībā nav svarīgs, jo katru pavasari būs atkal vieni un tie paši darbi. Ikvienai lietai un cilvēkam šajās mājās ir sava vieta un nozīme. Daba lielā mērā nosaka Straumēnu pasaules kārtību un cilvēki dzīvo saskaņā ar to, paļaujoties uz sensenām zināšanām.
Ko lai pastāsta par darbu, kas iekļauts skolas programmā un jau pietiekoši daudz aprakstīts? Man vispār ar “Straumēniem” ir īpašas attiecības, bet pēdējā reizē lasot sapratu, ka esmu mainījusies. Nav vairs manī naivās jūsmas par lauku dzīves idilli, tagad es redzu arī Straumēnu iemītnieku smago darbu un izkaušanos krogā. Pirmajā brīdī jutos šokēta par šāda poēmas slāņa atklāšanu, bet tad padomāju, ka viss patiesībā ir kārtībā. Jā, ir smags darbs uz lauka un rijā labību kuļot, bet tā ir daļa no dzīves, darbs ir daļa no cilvēka un viņi to nenes kā nastu. Savukārt pēc smaga darba un savā ziņā vienmuļas dzīves ik pa laikam gribas atlaist grožus – ļaudis sanāk kopā, ēd, dzer, dejo un beigās arī izkaujas, pie viena izdarot arī pa kādai muļķībai. Vai tad tagad nenotiek tāpat? Tie ir tikai manis ieraudzītie melnie punkti latviešu zemnieku dzīves utopijā, tāpēc jau daba nav mazāk skaista un darba tikums vājāks.
Ja būtu iespēja ceļot laikā, es gribētu uz dienu nokļūt Straumēnos, paskatīties uz lēni plūstošo Lielupi, kurai piekļaujas Straumēnu labības lauki, kult sviestu pie pagraba vītolu ēnā, sestdienas pēcpusdienā izpērties pirtī, sēdēt pie pusdienu galda….Tā senā dzīve ir uzburta tik spilgti, ka šķiet – būtu iespējams tur pazīt katru stūrīti.

“Straumēnus” var lasīt kultūrvēstures pētniecības nolūkos, var lasīt kā tēlainu izteiksmes līdzekļu paraugu, var lasīt vēl kā savādāk, bet man tā vienmēr būs latvisko sakņu grāmata un skaists sapnis.

[Eduards · Rating 4 out of 5]

Romantiskā konservatīvisma sapnis un latviskās dzīvesziņas pasaka. Neticami, ka radīts ar to pašu roku, kas sacerējusi Biķera dzeju. Ja neuztver pārāk nopietni un neanalizē no feminisma skatupunkta, tad rakstnieka tēlainums ir ģeniāls un darbs ir spēcīga sava laikmeta liecība.
Mūsdienu lasītājam noderētu papildinātā versija ar teksta skaidrojumiem - gan par senvārdiem un sendarbiem, gan arī komentējot vēsturisko akurātumu un izmantotos mitoloģijas tēlus. Varētu sanākt tikt pat biezs papildu apjoms kā bija "Maskava-Gailīši" grāmatai Tīrona tulkojumā.

Skaņu celiņš: Darbiņš man prieku deva / Tautas mūzika Sniedzes Grīnbergas apdarē

[Amalija · Rating 2 out of 5]

Es saprotu, kāpēc šai grāmatai ir daudz 5 zvaigznītes saliktas - sākums bija ļoti skaists un īsti baudāms. Tā kā man ir izaicinājums lasīt vairāk un pabeigt lasīt visas iesāktās, tad es sevi spiedu lasīt Straumēnus arī tad, kad jau galīgi apnika tie meditatīvie novērojumi.
Ziema patiešām nav Virzas mīļākais gadalaiks un es novērtēju to, ka tas paātrināja grāmatas beigu pienākšanu.

Nevajag šo grāmatu lasīt piespiedu kārtā! Tā ir jābauda lēnām, bez steigas.

[Dominika · Rating 3 out of 5]

Książka, przez to, że wiele się tam nie dzieje, a za to wszystko jest opisane bardzo szczegółowo, jest chwilami dość trudna do czytania i najlepiej to sobie dawkować, np. codziennie jakiś niedługi fragment. Opisywana rzeczywistość, mimo że wyidealizowana, jest jednak bardzo ciekawa. Można się dużo dowiedzieć o Łotwie, tradycjach, świętach. No i napisana naprawdę pięknym językiem. Może jeszcze czasem będę wracać do fragmentów.

[Induss · Rating 3 out of 5]

3.5/5
Nedaudz krīt uz nerviem pārpušķotie un utopiskie apraksti, tomēr nevar noliegt un nenovērtēt unikālo Latvijas lauku ainavu, īpaši šodien, kad mazāk ir laika atelpai dabā/kad gribas redzēt plašo pasauli, nemaz neiepazīstot pašu dzimteni.

[Romualds Grīnvalds · Rating 5 out of 5]

Good old scool stuff.

[Rūta]

Dodu priekšroku audio grāmatai. Tiešām skaisti dabas apraksti. Der kā jauka pasaciņa pirms miega.

[Elīza Pīrāga · Rating 5 out of 5]

Meditācija 👌🏾

[Pepper · Rating 3 out of 5]

Ulmaņlaiku saimniecības ikdienas dzīve; vecmammas vārdiem: "ieskats manās jaunības dienās".

[Valts Dalbins · Rating 5 out of 5]

Izcils darbs. Ne no šīs pasaules.

[Laila Masa · Rating 5 out of 5]

Piemineklis latviešu valodai un mūsu tautas dziļajai saiknei ar dabu un tās ritmiem.

[Kaspars Zalāns · Rating 5 out of 5]

Good shit

[Lelde · Rating 4 out of 5]

Noteikti iesaku izlasīt tad, kad tas vairs nav skolas obligātajā literatūrā. 4 zvaigznes par valodu un tiešām dzīvas klātesamības sajūtas uzburšanu. Patīkams naivums un vienkāršība, kas mijas ar (mūslaiku acīm) gana sarežģīto ikdienas darbu norisi

[Diāna Kaņepa · Rating 5 out of 5]

“Mūžīga ir ne tikai dzeja un augsti debesīs ieaudzis tornis, bet mūžīga ir arī ēka un valsts, pār kurām nomodā stāv rūpīga saimnieka acs.”
― Edvarts Virza, Straumēni