Pēters Hegs ir mans rakstnieks. Biju patiesi sailgojusies. Lasi, un gandrīz katrā lapā tik spilgts citāts, teikums, atziņa, ko gribi noglabāt savā krātuvītē. Es lasu Hēgu ar taaaadu baudu! Viņa sarkasms, situāciju, cilvēku, notikumu apraksti - es vienkārši kaifoju. Jau 20.lapaspusē es sapratu, ka šī grāmata būs arī manā grāmatplauktā, nevis tikai no bibliotēkas paņemta.
Brīnišķīgs, aizraujošs, humora pilns darbs, kas brīžiem norisinās riktīgā Latīņamerikas seriāla cienīgā drāmā, ieskaitot seksuāli-kulturālu kaučingu, katafalku, ar ko tiek vadāti bērni arī uz un no skolas un vēl līķis zārkā, mācītāju ar masarati un mācītāja sievu 800 nogalināto ūdeļu kažokā, kur šoreiz bija jāsmejas patiesi skaļi un no sirds. Bet visam cauri Hēga raksturīgās dziļās atziņas, kuras lasot tikai viena domā - kur nu vēl labāk pateikt, nu tā pateikt, tik garšīgi, nesamāksloti, tik viņam raksturīgi.
Tas ir tā, ja tev piemēram garšo kūciņas, tās ir dažādas un daudzas ir tik labas un izcili gardas, bet ir kāda garša, kas ir tavējā, neizskaidrojami, bet vienkārši tu izkūsti un kaifo, ja tā ir piemēram, aveņu ievārījuma garšā. Hēgs ir mana aveņu ievārījuma kūciņa :) Banāls salīdzinājums, bet es viņa darbus baudu un lasot tos, viņš gandrīz vienmēr man sniedz smaidu, skumjas, smeldzi, to ahhh sajūtu - pilna garšas eksplozija un tur nu neko nevar darīt. Un nav arī jādara, vienkārši jābauda.....
''Vai tu atceries kādu sava mūža brīdi, kad esi bijis laimīgs. Nevis vienkārši priecīgs. Bet tik laimīgs, ka viss ir bijis absolūti totāli simtprocentīgi ideāli. Ja vari atcerēties kaut vienu vai, vēl labāk, vairākus tādus brīžus, lūdzu padomā par tiem. Tas ir svarīgi. Jo tieši šādos brīžos sāk vērties vaļā durvis uz āru.'' (16)
''Tajā fotogrāfijā Nīčem ir ūsas kā slota un acīs tāda izteiksme, ka galvā neviļus iešaujas doma - var jau būt, ka šis vīrs ir ģeniāls, bet tā noteikti ir izcili laba diena, kad viņam pašam ir izdevies aizpogāt savu bikšupriekšu. (64)
''- Viņi ir ziloņkopēji, tāda mammai un tētim tā problēma. Viņi ir ziloņkopēji, kaut paši to neapzinās.'' (121)
''-Tu ieej pa Lauvu vārtiem Alhambrā, - Leonora saka klausulē. - Tu esi pilnīgi kaila. Un tev ir ņeķītrs sārts dibentiņš. Telefona klausule ir nolikta uz galda un tāpēc mēs dzirdam, ka dāmai otrā līnijas galā balss ir rupja un nikna.- Man nav neķītra dibentiņa. Man ir dirsa, tik liela kā rezerves riepa.
- Lielumam nav nozīmes, - Leonora atteic. - Nozīme ir izteiksmei. Man ir klientes, kam pakaļa ir kā traktora riepa. Tik un tā veči liekas gar zemi ordām. Ja par to nekaunas, traktora riepa ir nāvējošs ierocis.'' (123)
'' - Tas, vai Dievs pastāv, - viņa paziņo, - ir vissvarīgākais cilvēka dzīvē. Vienalga, vai tu kam tici vai nē, vai tu to zini vai ne, tik un tā visi meklē savas dzīves jēgu, visi cenšas noskaidrot, vai ārpus cietuma ir kāds spēks, kas licis pasaulei tapt un izskatīties tādai, kāda tā ir, un mēs visi gribam uzzināt, kas notiek, kad mirstam, un vai mēs kaut kur bijām pirms tam, kad piedzimām, tāpēc nekad nevajag mānīties ar šo vietu, kas atrodas dziļi sirdī'' (143)