“Neiesaku lasīt sievietēm un neiesaku lasīt vīriešiem, taču galu galā iesaku lasīt visiem, jo katrs atradīs vismaz vienu teikumu, kurš noderēs” bija pirmā doma manā prātā.
Kāds lasīs - nepatiks, kāds lasīs- nesapratīs, kāds lasīs - sapratīs visu, taču kāds atradīs lapaspusēs sevi - paslēpušos un mazu, apjukušu un vienu. Tādu, kuram zīda čūska, iespējams, joprojām vijas ap kaklu.
Šo var uztvert dažādi, taču, manuprāt, grāmata rakstīta kā vīrieša dienasgrāmata, taču ne visiem zināmajā “Sveika, dienasgrāmata” stilā, bet gan sarunā ar sevis izveidotu draugu, kurš atrodas prātā - Žaks.
Stāsts par vēlmi, prātu un iekšējo bērnu. Par dzīvi un mīlestību. Vai tāda vispār ir? Par pārdomām un jēgu.
Miljons komati un divpubktes, un neviena punkta beigās likās nedaudz jocīgi, taču tas deva tādu cerību uz turpinājumu, vietu savām domām vai varbūt pat vietu tukšumam. Galu galā beigās ir atbilde uz šo jautājumu “ dzīvē, redz, visam ir tikai divi punkti.. nekam nav īstu beigu, lai liktu vienu, un nekas nav bezgalīgs, lai liktu trīs” (Citāts no grāmatas 172.lpp)