What do you think?
Rate this book
Salamina
New edition. Vivid depictions of a now-vanished Greenland and its people.
First published in 1935, Salamina details artist and adventurer Rockwell Kent's second trip to Greenland. Salamina unfolds as a series of vivid vignettes, each illustrated with Kent's bold black and white drawings. Through his accounts of fishing trips and Christmas festivities, shared meals and budding friendships, Kent acquaints us with the Eskimo and Danish inhabitants of the small vibrant community of Igdlorssuit. Both the native people and the forbidding Arctic landscape held a special beauty for Kent, and he describes them with an artist's eye. Salamina is Kent's Eskimo housekeeper (kifak), who becomes a central figure in the book when she and her daughter come to share Kent's small hut for the year. Kent's wry self-reflection and his poetic meditations on nature, humanity and love make this an enduring classic of travel literature and artistic quest. This Wesleyan edition includes a foreword by art historian Scott R. Ferris that highlights the cultural importance of the text and illustrations and shows that for Kent, inspiration comes from life.
First published in 1935, Salamina details artist and adventurer Rockwell Kent's second trip to Greenland. Salamina unfolds as a series of vivid vignettes, each illustrated with Kent's bold black and white drawings. Through his accounts of fishing trips and Christmas festivities, shared meals and budding friendships, Kent acquaints us with the Eskimo and Danish inhabitants of the small vibrant community of Igdlorssuit. Both the native people and the forbidding Arctic landscape held a special beauty for Kent, and he describes them with an artist's eye. Salamina is Kent's Eskimo housekeeper (kifak), who becomes a central figure in the book when she and her daughter come to share Kent's small hut for the year. Kent's wry self-reflection and his poetic meditations on nature, humanity and love make this an enduring classic of travel literature and artistic quest. This Wesleyan edition includes a foreword by art historian Scott R. Ferris that highlights the cultural importance of the text and illustrations and shows that for Kent, inspiration comes from life.
- GenresAdventureNonfictionArt
378 pages, Paperback
First published January 1, 1935
2 people are currently reading
96 people want to read
About the author
Rockwell Kent
170 books28 followersRockwell Kent (June 21, 1882 – March 13, 1971) was an American painter, printmaker, illustrator, and writer.
Source: Wikipedia.
Source: Wikipedia.
Ratings & Reviews
Friends & Following
Create a free account to discover what your friends think of this book!
Community Reviews
Displaying 1 - 5 of 5 reviews
November 19, 2016
“Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” sērijā šis noteikti ir vissavdabīgākais autors. Mākslinieks, kas uz pasauli skatās nedaudz savādāk nekā pārējie. Daudz ceļojis gan Zemes ziemeļos, gan dienvidos. Par piedzīvoto stāsta poētiski ar aizrautību. Ja gribas labu ceļojuma stāstu, tad šis autors ir tieši tas, pēc kura grāmatām sniegties.
Šoreiz autors vēsta par saviem piedzīvojumiem trīsdesmitajos gados, kad viņš uz gadu bija apmeties Grenlandē. Uzbūvējis mājiņu, pieņēmis darbā kalponi ar viņas trīs bērniem. Tā arī ir tā Salamina, kurai par godu grāmata nosaukta. Un tad vienkārši dzīvojis un strādājis. Dalījies priekos un bēdās ar vietējiem. Viņu ir uzmetuši, jo viņš ir vientiesis pat eskimosu skatījumā, viņu uzmet pat dāņu administrācija. Taču Rokvels Kents nav no tiem, kas ņem ļaunā, viņa optimistisko skatu uz dzīves nevar sadragāt nekas.
Tieši šo viņa bezrūpīgo skatījumu apskaudu visvairāk. Nevar teikt, ka viņam nerūp nākotne un ikdiena, šajā jomā viņam viss ir kārtībā. Viņš vienkārši neļauj ikdienišķiem sīkumiem sagandēt sev dienu, un pret visu attiecas kā pašu par sevi saprotamu. Tā vienkārši ir, un ja tur neko nevar mainīt, tad nav arī ko lieki satraukties. Šajā ziņā viņš ir diezgan līdzīgs Grenlandes pamatiedzīvotājiem, tie gan ir daudz bezrūpīgāki un dzīvo tikai šodienai.
Nevar teikt, ka autors Grenlandiešus īpaši slavinātu vai apliktu, viņš vienkārši raksta, kā bija. Viņa apraksti vietām šķiet pārāk tieši, vietām pārāk naivi. Ja ticam viņam, tad lielākā daļa Grenlandiešu ir jautri, izpalīdzīgi un visādi citādi patīkami ļaudis, kas par cigāru aizdos tev savu sievu. Sieva ar’ neiebildīs. Ja tu viņam samaksāsi par nostrādāto darba dienu divu dienu taksi, viņi otrajā dienā neieradīsies. Ja tu viņiem iedosi dāvanu, paldies vari negaidīt, jo tā taču ir tava iniciatīva. Ja tu rīko dejas, tad rēķinies, ka uz tām ieradīsies viss ciems – aicināts vai neaicināts. Ja mēģināsi ar cita sievu nolīst kādā šķūnī, pēc brīža ap šo šķūni būs sapulcējies pamatīgs ziņkārīgo pulks, jo interesantas lietas te ir retums.
Brīžos, kad autors apraksta vietējos mājas, viņš lielākoties lieto izteicienus – smirdoša, tumša ala un iedzīvotājus kā netīrus sušķus, kuri cenšas pārāk nemazgāties. Tas gan neliedz šiem sušķiem pieņemt bāreņus un vecus cilvēkus savā mājā kā pašu ģimeni. Jā, viņi var aizmirst sakopt savu māju un nudien neies kaimiņam palīgā pārjumt jumtu. Taču brīdī, ja kāds slīks, nedomājot metīsies to glābt riskējot ar savu dzīvību. Bet ja sākas sabiedriskie projekti, tad neviens nespēs atturēt viņus no līdzdalības.
Šoreiz salīdzinot ar citām grāmatām autors vairāk raksta par cilvēkiem un mazāk par pašu Grenlandes dabu. Bet ir skaidrs – šī vieta viņam patīk, viņš pat priecājas, ka Grenlande ir slēgtā zona, jo citādi tūristi visu šo skaistumu izpostītu, un kā blakusefekts aizietu arī eskimosu bagātā kultūra. Ir pāris vietas kur eskimosi stāsta savas pasakas, jāatzīst, dīvainākus stāstus es neesmu lasījis. Ir arī izbraucieni ar suņiem, vaļu ķeršana, citu cienu apmeklējumi un dēkas ar svešām sievām.
Pēc struktūras grāmata sastāv no īsiem stāstiem, kuri sakārtoti hronoloģiskā secībā. Daži no viņiem ir par cilvēkiem, citi ir poētiskie apraksti, dažus es vienkārši nesapratu. Grāmata nav no tām, kuru gribēsi izlasīt visu uzreiz neatraujoties. Var mierīgi nolikt arī malā un padarīt citas lietas. Taču reiz sācis lasīt izlasīsi līdz galam, jo darbojošies personāži ir pārāk kolorīti, lai neuzzinātu par viņiem visu.
Ar mierīgu sirdi šai grāmatai lieku 9 no 10 ballēm. Ir vērts lasīt par Grenlandi, kāda tā bija. Jau nedaudz civilizācijas samaitāta ar cukuru, šnabi, kafiju un cigaretēm. Bet cilvēki vēl nebija aizmirsuši savās vecās tradīcijas. Man patika, rakstnieks manuprāt ir nedaudz traks un nedaudz pasists, bet tā jau ir tikai skaudība par to, ka pats nespēju uz dzīvi tā paskatīties. Nudien iesaku izlasīt.
Šoreiz autors vēsta par saviem piedzīvojumiem trīsdesmitajos gados, kad viņš uz gadu bija apmeties Grenlandē. Uzbūvējis mājiņu, pieņēmis darbā kalponi ar viņas trīs bērniem. Tā arī ir tā Salamina, kurai par godu grāmata nosaukta. Un tad vienkārši dzīvojis un strādājis. Dalījies priekos un bēdās ar vietējiem. Viņu ir uzmetuši, jo viņš ir vientiesis pat eskimosu skatījumā, viņu uzmet pat dāņu administrācija. Taču Rokvels Kents nav no tiem, kas ņem ļaunā, viņa optimistisko skatu uz dzīves nevar sadragāt nekas.
Tieši šo viņa bezrūpīgo skatījumu apskaudu visvairāk. Nevar teikt, ka viņam nerūp nākotne un ikdiena, šajā jomā viņam viss ir kārtībā. Viņš vienkārši neļauj ikdienišķiem sīkumiem sagandēt sev dienu, un pret visu attiecas kā pašu par sevi saprotamu. Tā vienkārši ir, un ja tur neko nevar mainīt, tad nav arī ko lieki satraukties. Šajā ziņā viņš ir diezgan līdzīgs Grenlandes pamatiedzīvotājiem, tie gan ir daudz bezrūpīgāki un dzīvo tikai šodienai.
Nevar teikt, ka autors Grenlandiešus īpaši slavinātu vai apliktu, viņš vienkārši raksta, kā bija. Viņa apraksti vietām šķiet pārāk tieši, vietām pārāk naivi. Ja ticam viņam, tad lielākā daļa Grenlandiešu ir jautri, izpalīdzīgi un visādi citādi patīkami ļaudis, kas par cigāru aizdos tev savu sievu. Sieva ar’ neiebildīs. Ja tu viņam samaksāsi par nostrādāto darba dienu divu dienu taksi, viņi otrajā dienā neieradīsies. Ja tu viņiem iedosi dāvanu, paldies vari negaidīt, jo tā taču ir tava iniciatīva. Ja tu rīko dejas, tad rēķinies, ka uz tām ieradīsies viss ciems – aicināts vai neaicināts. Ja mēģināsi ar cita sievu nolīst kādā šķūnī, pēc brīža ap šo šķūni būs sapulcējies pamatīgs ziņkārīgo pulks, jo interesantas lietas te ir retums.
Brīžos, kad autors apraksta vietējos mājas, viņš lielākoties lieto izteicienus – smirdoša, tumša ala un iedzīvotājus kā netīrus sušķus, kuri cenšas pārāk nemazgāties. Tas gan neliedz šiem sušķiem pieņemt bāreņus un vecus cilvēkus savā mājā kā pašu ģimeni. Jā, viņi var aizmirst sakopt savu māju un nudien neies kaimiņam palīgā pārjumt jumtu. Taču brīdī, ja kāds slīks, nedomājot metīsies to glābt riskējot ar savu dzīvību. Bet ja sākas sabiedriskie projekti, tad neviens nespēs atturēt viņus no līdzdalības.
Šoreiz salīdzinot ar citām grāmatām autors vairāk raksta par cilvēkiem un mazāk par pašu Grenlandes dabu. Bet ir skaidrs – šī vieta viņam patīk, viņš pat priecājas, ka Grenlande ir slēgtā zona, jo citādi tūristi visu šo skaistumu izpostītu, un kā blakusefekts aizietu arī eskimosu bagātā kultūra. Ir pāris vietas kur eskimosi stāsta savas pasakas, jāatzīst, dīvainākus stāstus es neesmu lasījis. Ir arī izbraucieni ar suņiem, vaļu ķeršana, citu cienu apmeklējumi un dēkas ar svešām sievām.
Pēc struktūras grāmata sastāv no īsiem stāstiem, kuri sakārtoti hronoloģiskā secībā. Daži no viņiem ir par cilvēkiem, citi ir poētiskie apraksti, dažus es vienkārši nesapratu. Grāmata nav no tām, kuru gribēsi izlasīt visu uzreiz neatraujoties. Var mierīgi nolikt arī malā un padarīt citas lietas. Taču reiz sācis lasīt izlasīsi līdz galam, jo darbojošies personāži ir pārāk kolorīti, lai neuzzinātu par viņiem visu.
Ar mierīgu sirdi šai grāmatai lieku 9 no 10 ballēm. Ir vērts lasīt par Grenlandi, kāda tā bija. Jau nedaudz civilizācijas samaitāta ar cukuru, šnabi, kafiju un cigaretēm. Bet cilvēki vēl nebija aizmirsuši savās vecās tradīcijas. Man patika, rakstnieks manuprāt ir nedaudz traks un nedaudz pasists, bet tā jau ir tikai skaudība par to, ka pats nespēju uz dzīvi tā paskatīties. Nudien iesaku izlasīt.
September 3, 2020
Dar viena nuostabi knyga apie Grenlandiją ir jos gyventojus prieš 90 metų
May 1, 2021
Rockwell Kent’s behavior and interpretations are, perhaps, typical of the white American male of the 1930s, but surprisingly blatant to a 21st century reader. Even as he felt he was being liberal and progressive in his view of Greenland, I wonder what he got right...and what he got wrong. I wish Salamina had a parallel book written from the Greenland Inuit point of view or at least an annotated edition.
May 17, 2017
It was interesting to read about Greenland. It looks like a diary or notes of the writer and the painter. There were some philosophical insights. I really liked illustrations (they are many in black and white). I expected more imagination and adventures like in movies but it was ok...
February 1, 2015
A much wordier version of this review is available on my blog.
As far as transcendentalist tomes go, I enjoyed Salamina more than the only other one I’ve read, Walden, which sits right next to censorship, genocide, and the band Train as things I hate in this world. Maybe I liked Kent more because sailing ships through isolated but beautiful foreign lands is much more in tune with my idea sucking out all the marrow of life than watching ants and mooching of your mom all day.
Still, for me, Salamina suffered from one of the same flaws that Walden did: they both had really good, really insightful individual quotes — ones I still ponder to this day– but the payoff wasn’t worth the pages and pages of tedium. I take it that these authors simply used a stream-of-consciousness writing system to provoke inspiration, but that doesn’t mean your readers have to come along for the ride.
That’s not to say there is no audience for this book. Salamina was a popular best-seller in its day and is still in print. And obviously Walden isn’t going anywhere anytime soon. I read Salamina over winter break, and I kind of think reading it during a slower time is the way to do it. Most of the narrative doesn’t really go anywhere and the characterization of the various personalities is hit or miss, but, you know, it’s kind of true to life in that way. If all you’re looking for is a relaxing little vacation to a beautiful but chilly land, Salamina’s your book.
When he’s at his best, his writing can be charming, clever, and insightful, but when taken overall, I think Rockwell Kent should have stuck to paint.
As far as transcendentalist tomes go, I enjoyed Salamina more than the only other one I’ve read, Walden, which sits right next to censorship, genocide, and the band Train as things I hate in this world. Maybe I liked Kent more because sailing ships through isolated but beautiful foreign lands is much more in tune with my idea sucking out all the marrow of life than watching ants and mooching of your mom all day.
Still, for me, Salamina suffered from one of the same flaws that Walden did: they both had really good, really insightful individual quotes — ones I still ponder to this day– but the payoff wasn’t worth the pages and pages of tedium. I take it that these authors simply used a stream-of-consciousness writing system to provoke inspiration, but that doesn’t mean your readers have to come along for the ride.
That’s not to say there is no audience for this book. Salamina was a popular best-seller in its day and is still in print. And obviously Walden isn’t going anywhere anytime soon. I read Salamina over winter break, and I kind of think reading it during a slower time is the way to do it. Most of the narrative doesn’t really go anywhere and the characterization of the various personalities is hit or miss, but, you know, it’s kind of true to life in that way. If all you’re looking for is a relaxing little vacation to a beautiful but chilly land, Salamina’s your book.
When he’s at his best, his writing can be charming, clever, and insightful, but when taken overall, I think Rockwell Kent should have stuck to paint.
Displaying 1 - 5 of 5 reviews