“Lai dzīvotu, ir vajadzīga Nāve.”
Nāve ir klātbūtnīga jebkurā grāmatā, tā pavīd pat aiz pasakas pirmajiem vārdiem “reiz bija”. Retāk sastopamas grāmatas (te es domāju nevis filozofiskus apcerējumus, bet daiļliteratūru), kas veltītas tieši Nāvei. Šī ir viena no tām.
Kā tas sākās? “Esmu no valdības saņēmis zaļo gaismu pētījumu veikšanai, izmantojot kā brīvprātīgos labošanas iestādes ieslodzītos. Viņi ir mūsu piloti uz Viņpasauli. Viņi ir, khm… tanatonauti. No grieķu vārdiem thanatos – nāve un nautes – navigators. Tanatonauti.”
“1492. gads tiek sperti pirmie soļi uz Amerikas kontinenta. 1969. gads tiek sperti pirmie soļi uz Mēness. 2062. gads tiek sperti pirmie soļi uz Nāves kontinenta. 2068. gads pirmās publikācijas par reinkarnācijas ceļu.”
Pēc pašdarbības, medicīnas, baiļu, vēlmju, ekonomijas, astronomijas un vardarbības laikmeta tur, nāves zonā, iestājas likumdošanas laikmets.
Ik pa brīdim man sev bija jāatgādina: “tā ir zinātniskā fantastika”, “tā ir fantāzija”, “tas ir izdomājums”. Grāmata uzrakstīta tik paticami, ka nepārtraukti aizmirsti, ka tā nav absolūta patiesība. Ik pa brīdim tiek īsi citēti dažādu un pilnīgi atšķirīgu reliģisko un filozofisko mācību priekšstati, lai parādītu, cik tomēr maz atšķirību ir, piemēram, kabalā un aborigēnu cilšu pasaules uzskatos.
“Visas reliģijas ir labas. Tikai atsevišķu indivīdu centieni ir ļauni — to, kuri uzskata, ka ir vienīgās īstās ticības sargātāji.”
Lai arī tēma varētu šķist nomācoša, es teiktu, ka grāmata ir pozitīva … jo kurš gan teicis, ka nāvei ir nopietna? “Kāds kaut kur ir nepareizi izskaidrojis Dieva vārdus, viņš man paziņoja. Kāds puskurls pareģis saklausījis, ka “Dievs ir mīlestība”, nevis “Dievs ir humors” ! Itin viss, arī nāve ir jocīga. Kā gan es bez humora izjūtas būtu spējis pieņemt savu aklumu? Jāsmejas par visu, turklāt bez aiztures.”
Palasot atsauksmes, nākas secināt, ka daudzi šo grāmatu ir uztvēruši negatīvi tieši savas pārmērīgi nopietnās attieksmes dēļ. Un sāk kritizēt autoru par viņa vienkāršoto reliģiju izpratni vai amorālajiem uzskatiem (sak, kā gan var attaisnot 123 ieslodzīto nogalināšanu, lai pārvarētu nāves robežu, kā gan var atļauties novietot Paradīzi kaut kādā Melnajā caurumā!).
Es šajā grāmatā saskatu kaut ko pavisam citu. Tā precīzi attēlo cilvēku un sabiedrību kopumā. Cilvēka domāšanas un sabiedrībā notiekošo procesu absurdu “paceļot debesīs”, tas kļūst par dubultabsurdu. Nu piemēram:
“Drīz vien arī lielajām firmām ienāca prātā sākt nodarboties ar ektoplazmisko mārketingu. Pirmo reizi kā mirušo, tā tanatonautu uzmanību 2068. gadā piesaistīja kāda reklāma, kas bija izvietota uz reinkarnācijas ceļa. Tā bija Koma-Kola reklāma: “Atsvaidziniet savu dvēseli ar Koma-Kola.” Apdrošināšanas aģentūras sekoja kādas Atlantas kompānijas piemēram. “Esat te nokļuvis? Tātad kaut ko būsiet darījis nepareizi. To nedrīkst atkārtot. Nākamās reinkarnācijas laikā izmantojiet Londonas Galvenās Apdrošināšanas kompānijas pakalpojumus. LGAtā ir drošība visās jūsu eksistencēs!”
Klientu netrūka. Koma-Kolai un LGA juku jukām sekoja ektoplazmisko ceļojumu tūroperatori (“Ar Nāves gaisa līnijām garantējam turp un atpakaļ ceļu”), pamperu ražotāji (“Jutīsieties ērti savā nākotnes jaundzimušā ādā ar Impermeablex pamperiem, kas piemēroti gan kādreizējiem večukiem, gan zīdaiņiem, par kuriem tie pārvēršas nākotnē”). Tika reklamēti piena produkti (“Pateicoties jogurtam “Tranzīts”, jūs bez smaguma sajūtas nokļūsiet īstajā Paradīzē”), gultas piederumi (“Somnis matrači veiksmīgas meditācijas noslēpums”), mana brāļa Konrāda starta krēsli (“Imperatora troņi katapultas uz Viņpasauli, ar kurām apsteigt citus mirušos”), rokmūzikas grupas (“Dead-Stroy mūzika pat eņģeļus padarīs mēmus”) un alkoholiskie dzērieni (“Lucillius augļu aperitīvs, ko jauki dzert ar serafiem”).”
Tad kāda tā ir – nāve, un kas jādara, lai satiktu Dižo Visuma Arhitektu (starp citu, grāmata tā arī nedod atbildi uz jautājumu – vai tas maz eksistē). Tikvien kā jāsastopas ar savām atmiņām, jāiziet cauri bailēm, līdz riebumam jānododas baudām, jāzaudē pacietību, jānokļūst absolūtu zināšanu gūstā, jāapdullst no ideāla skaistuma – un tad jau “tiksimies septītajās debesīs”, kā mums zināmajā dziesmiņā dungo “Opus”.
Protams, nekas nav tik vienkārši, kā izskatās, jo cilvēce, uzzinājusi VISU, izrādās, nav sapratusi neko. Kā noprotat, nāve ir tikai sākums… turpinājumam. Un grāmatas notikumi turpinās grāmatās “Eņģeļu impērija” (2000) un “Mēs dievi” (2004) (kura pati par sevi arī ir sākums triloģijai).
Kā vienmēr – izrakstu citātus par grāmatām un lasīšanu.
“Manā vērtību skalā literatūrai ierādīta ļoti liela loma. Es zinu, ka tās galamērķis nav veidot skaistas frāzes vai jaukus varoņus un pat ne interesantu sižetu. Literatūras mērķis ir ļaut cilvēkiem sapņot aizvien pārdrošākus sapņus.”
“Tādu rakstnieku, kuri nebūtu garlaicīgi, nemaz nav tik daudz. Lielākā daļa rakstnieku ir iedomājušies: jo sarežģītāki viņi ir, jo inteliģentāki šķiet. Un tad nu viņi teikumus izstiepj divdesmit rindu garumā. Pēc tam viņi saņem literārās balvas, bet cilvēki pērk viņu grāmatas, lai ar tām izrotātu viesistabu un liktu noticēt tiem, kas viņus apciemo, ka ir spējīgi lasīt kaut ko tik izsmalcinātu. Esmu pāršķirstījis pat tādas grāmatas, kurās vispār nekas nenotiek. Pilnīgi nekas. Kāds ierodas un sāk aplidot simpātisku sievieti. Sākumā viņa tam pasaka, ka nezina, vai ar viņu gulēs vai ne. Pēc astoņsimt lappusēm viņa beidzot paziņo, ka pilnīgi noteikti negulēs. Bet kāpēc gan jāraksta grāmatas, kurās pilnīgi nekas nenotiek? es vaicāju. Tāpēc, ka trūkst izdomas un iztēles, tiek rakstītas biogrāfijas, autobiogrāfijas un biogrāfiskie romāni… Rakstnieki, kas nespēj izdomāt jaunu pasauli, apraksta savu personisko pasauli, lai cik nabadzīga tā arī būtu. Pat literatūrā vairs nav izgudrotāju. Un tā satura trūkuma dēļ rakstnieki izkopj stilu un izstrādā formu. Apraksti uz desmit lappusēm, kā tu nomokies ar furunkulu, un tev ir izredzes saņemt Gonkūra prēmiju.”
“Brīvība slēpjas bibliotēkā”
“Laba bibliotēka ir visu pasaules guru un viedo vērta!”
Vērtējums 4/5
Tiem, kuriem nav reliģisku un filozofisku aizspriedumu, un kas nemeklē zinātni fantastikā.