What do you think?
Rate this book
Pansija pilī
Latviešu populārā prozaiķa, pēc kara ASV dzīvojošā Anšlava Eglīša romāni pazīstami daudziem latviešu lasītājiem. «Pansija pilī» — tas ir atmiņu romāns par Latvijas Republikas laiku ar visām to gadu kolīzijām. Vērtējums atjautīgā valodā tiek sniegts ar vēlāku gadu pieredzi.
255 pages, Hardcover
First published January 1, 1962
33 people are currently reading
398 people want to read
About the author
Anšlavs Eglītis
55 books44 followersAnšlavs Eglītis (1906–1993) – rakstnieks, dzejnieks, žurnālists, gleznotājs. Dzimis rakstnieka Viktora Eglīša un tulkotājas Marijas Stalbovas ģimenē. Jānis Veselis viņu nodēvējis par vienu latviešu rakstniecības intelektuālistiem. Viens ražīgākajiem latviešu trimdas autoriem, kas literāro jaunradi aizsācis jau Latvijā. Darbojies dzejā, īsprozā, romānistikā un lugu rakstniecībā. Trimdā apliecinājis sevi arī kā kritiķis, tostarp filmu kritiķis. Darbojies arī grāmatu dizainā gan kā savu, gan citu autoru grāmatu ilustrētājs.
Tēvs – rakstnieks Viktors Eglītis, māte – skolotāja un tulkotāja Marija Eglīte, sieva – gleznotāja un rakstniece Veronika Janelsiņa.
Skolas gaitas sācis Rīgā.
Ziemas ģimene pavadījusi Rīgā, bet vasaras pie radiem Cesvainē.
1915: vecāki evakuējās uz Krieviju, Anšlavs Eglītis ar vecākiem dzīvoja Maskavas tuvumā.
1941: 31. decembrī apprecējies ar gleznotāju Veroniku Janelsiņu.
Dzīvodams trimdā, aizrāvies ar kalnos kāpšanu, kas aprakstīta arī literāros darbos.
Literārā darbība
1926: pirmā publikācija dzejolis "Lords" laikrakstā "Brīvā Zeme" 19. septembrī.
Dzeja publicēta periodiskajos izdevumos "Burtnieks", "Zaļā Vārna", "Jaunā Nedēļa", "Daugava", "Latvju Mēnešraksts" un citviet.
1931: žurnālā "Piesaule" publicēts pirmais īsprozas darbs, novele "Stulbenis" (Nr. 9.).
1957: žurnālā "Zvaigzne" (Padomju Latvija) publicēts tēlojums "Neierastā Amerika".
Literārie darbi
Īsprozas darbi (novele, stāsti, apraksti, tēlojumi)
1936: “Maestro”.
1940: Nestundas.
1943: “Ģīmetne”.
1946: “Kazanovas mētelis”.
1946: “Teoduls Supersakso”.
1946: “Uguns pilsēta”.
1948: “Čingishana gals”.
1950: “Sīkstā dzīvība”.
1951: “Švābu kapričo”.
1954: “Neierastā Amerika”.
1956: “Karuselis”.
1958: “Sveiciens Sofijai Ozo”.
1961: “Divi kāpieni”.
1962: “Mana banka”.
1969: “Pēdējais mohikānis”.
1970: “Pasmaidot”.
1977: “Kas izpostīja latvisko stūrīti?”
1992: “Ciemiņš no dzimtenes”.
1999: “Ziemassvētku stāsti” / sastādījis Viktors Hausmanis.
Dzejas krājumi
1938: “Vientulis un dzīrotājs”.
1941: “Mijkrēslī” kopā ar Andreju Johansonu.
Romāni
1940: “Līgavu mednieki”.
1946: “Homo novus”.
1951: “Adžurdžonga”.
1952: “Laimīgie”.
1954: “Cilvēks no Mēness”.
1955: “Es nebiju varonis”.
1956: “Misters Sorrijs”.
1958: “Omartija kundze".
1959: “Ilze”.
1961: “Malahīta dievs”.
1961: “Vai te var dabūt alu?”.
1962: “Pansija pilī”.
1963: “Pēdējais raidījums”.
1966: “Nav tak dzimtene”.
1967: “Tiesa nāk”.
1968: “Bezkaunīgie veči”.
1970: “Cilvēks mežā”.
1971: “Es nepievienojos”.
1976: “Piecas dienas”.
1980: “Vai zini zemi, citronas kur zied?”
Lugas
1944: “Kosma konfirmācija”.
1944: “Pa purna tiesu”.
1974: “Lūdzu ienāciet, ser!”, 2 grāmatās.
1990: “Lugas”.
2016: “Cilvēks grib spēlēt”.
Tēvs – rakstnieks Viktors Eglītis, māte – skolotāja un tulkotāja Marija Eglīte, sieva – gleznotāja un rakstniece Veronika Janelsiņa.
Skolas gaitas sācis Rīgā.
Ziemas ģimene pavadījusi Rīgā, bet vasaras pie radiem Cesvainē.
1915: vecāki evakuējās uz Krieviju, Anšlavs Eglītis ar vecākiem dzīvoja Maskavas tuvumā.
1941: 31. decembrī apprecējies ar gleznotāju Veroniku Janelsiņu.
Dzīvodams trimdā, aizrāvies ar kalnos kāpšanu, kas aprakstīta arī literāros darbos.
Literārā darbība
1926: pirmā publikācija dzejolis "Lords" laikrakstā "Brīvā Zeme" 19. septembrī.
Dzeja publicēta periodiskajos izdevumos "Burtnieks", "Zaļā Vārna", "Jaunā Nedēļa", "Daugava", "Latvju Mēnešraksts" un citviet.
1931: žurnālā "Piesaule" publicēts pirmais īsprozas darbs, novele "Stulbenis" (Nr. 9.).
1957: žurnālā "Zvaigzne" (Padomju Latvija) publicēts tēlojums "Neierastā Amerika".
Literārie darbi
Īsprozas darbi (novele, stāsti, apraksti, tēlojumi)
1936: “Maestro”.
1940: Nestundas.
1943: “Ģīmetne”.
1946: “Kazanovas mētelis”.
1946: “Teoduls Supersakso”.
1946: “Uguns pilsēta”.
1948: “Čingishana gals”.
1950: “Sīkstā dzīvība”.
1951: “Švābu kapričo”.
1954: “Neierastā Amerika”.
1956: “Karuselis”.
1958: “Sveiciens Sofijai Ozo”.
1961: “Divi kāpieni”.
1962: “Mana banka”.
1969: “Pēdējais mohikānis”.
1970: “Pasmaidot”.
1977: “Kas izpostīja latvisko stūrīti?”
1992: “Ciemiņš no dzimtenes”.
1999: “Ziemassvētku stāsti” / sastādījis Viktors Hausmanis.
Dzejas krājumi
1938: “Vientulis un dzīrotājs”.
1941: “Mijkrēslī” kopā ar Andreju Johansonu.
Romāni
1940: “Līgavu mednieki”.
1946: “Homo novus”.
1951: “Adžurdžonga”.
1952: “Laimīgie”.
1954: “Cilvēks no Mēness”.
1955: “Es nebiju varonis”.
1956: “Misters Sorrijs”.
1958: “Omartija kundze".
1959: “Ilze”.
1961: “Malahīta dievs”.
1961: “Vai te var dabūt alu?”.
1962: “Pansija pilī”.
1963: “Pēdējais raidījums”.
1966: “Nav tak dzimtene”.
1967: “Tiesa nāk”.
1968: “Bezkaunīgie veči”.
1970: “Cilvēks mežā”.
1971: “Es nepievienojos”.
1976: “Piecas dienas”.
1980: “Vai zini zemi, citronas kur zied?”
Lugas
1944: “Kosma konfirmācija”.
1944: “Pa purna tiesu”.
1974: “Lūdzu ienāciet, ser!”, 2 grāmatās.
1990: “Lugas”.
2016: “Cilvēks grib spēlēt”.
Ratings & Reviews
Friends & Following
Create a free account to discover what your friends think of this book!
Community Reviews
Displaying 1 - 30 of 54 reviews
November 20, 2023
Šoreiz lasīju vairāk kā sava laika liecību. Lai gan vietām šķietami jautri vai komiski notikumi un patīkamas atmiņas, tomēr man šķita, ka visam tekstam cauri vijas skumjas par zaudēto un tas ir pilnīgi saprotami. Zaudēti cilvēki un tik tuvā Inciema muižas māja, ko puspajokam Eglīši dēvēja par pili, zaudēta sava valsts. Drusku sagarlaikojos sporta aprakstos, bet viss pārējais bija interesanti. Uzzinot, ka drīz gaidāms seriāls, man šķiet, ka šis romāns tam varētu būt ļoti pateicīgs materiāls ar kolorītajiem tēliem un notikumiem.
February 5, 2024
"Pansija pilī" ir grāmatu-laikmeta liecību kvintisence. Milzīgs daudzums informācijas gan par paša Anšlava Eglīša dzīvi, aizraušanos ar glezniecību un makšķerēšanu, ar sportu un mēģinājumiem pārspēt Latvijas rekordus un uzbūvēt pašam savu stadionu, gan par 20.gs. 20.-30.g Latvijas lauku sadzīvi ar leģendārām zaļumballēm, gan par kolorītajiem viesiem, kuri ierodas autora tēvam Viktoram Eglītim agrārreformas laikā piešķirtajā Inciema muižā jeb "pilī", kurā Eglīšu ģimene cenšas iekārtot pansiju. Daudz spilgtu detaļu, daudz kuriozu un vienkārši smieklīgu gadījumu, no kuriem mans favorīts ir Anniņas pārgājiens ar govi.
Bet vairāk par visu mani aizrāva tēlojumi par tālaika Latvijas kultūras un mākslas personībām, kuri viesojas pie autora ģimenes Inciemā. Konrāds Ubāns, erudītais un nosvērtais Valdemārs Tone, dēkainis Romāns Suta, ekspresīvais Eduarts Virza. "Pansijas pilī" apraksti tik lieliski papildina starpkaru Latvijas ilustrāciju, turklāt priecājos kā bērns, kad lasīju par Anšlava Eglīša iesaisti izdevniecībā "Zelta Ābele", kuras izdevumus kolekcionēju, un par tās izdotajām Eglīša grāmatām, kas man plauktā goda vietā. Tāda sajūta, ka lasu par tuviem draugiem un paziņām.
Taču nevar nejust, ka "Pansijas pilī" humoram ir nostaļģiska un nedaudz smeldzīga noskaņa. Galu galā, darbs tapis, kad visiem zināms, ka Inciema idille beidzas līdz ar Baigo gadu. Atliek cerēt, ka laiks nav lineārs un ka kaut kur tepat Virza "pilī" deklamē dzeju, kamēr autors izvelk rekordlielu Gaujas līdaku.
"Drusku viltības cilvēkam vajag - kā piparu pie ēdiena."
Bet vairāk par visu mani aizrāva tēlojumi par tālaika Latvijas kultūras un mākslas personībām, kuri viesojas pie autora ģimenes Inciemā. Konrāds Ubāns, erudītais un nosvērtais Valdemārs Tone, dēkainis Romāns Suta, ekspresīvais Eduarts Virza. "Pansijas pilī" apraksti tik lieliski papildina starpkaru Latvijas ilustrāciju, turklāt priecājos kā bērns, kad lasīju par Anšlava Eglīša iesaisti izdevniecībā "Zelta Ābele", kuras izdevumus kolekcionēju, un par tās izdotajām Eglīša grāmatām, kas man plauktā goda vietā. Tāda sajūta, ka lasu par tuviem draugiem un paziņām.
Taču nevar nejust, ka "Pansijas pilī" humoram ir nostaļģiska un nedaudz smeldzīga noskaņa. Galu galā, darbs tapis, kad visiem zināms, ka Inciema idille beidzas līdz ar Baigo gadu. Atliek cerēt, ka laiks nav lineārs un ka kaut kur tepat Virza "pilī" deklamē dzeju, kamēr autors izvelk rekordlielu Gaujas līdaku.
"Drusku viltības cilvēkam vajag - kā piparu pie ēdiena."
February 1, 2024
Es melotu, ja teiktu, ka šī recenzija man nesagādāja labu daļu ļauna prieka, bet tā man pavēra arī ieskatu kritikas aizkulisēs, un no tā laika es vairs nevienu atsauksmi neesmu uztvēris tikai no “parādes” puses, nepadomādams arī par diegiem, kas dancina marionetes. Pilnīgi objektīvs jau nespēj būt neviens, kaut arī gribētu, bet parasti kritiķiem nemaz neatliek laika par objektivitāti raizēties, jo viņi cīnās par savām lietām, pauž savus uzskatus un kritizējamā izstāde vai grāmata ir tikai iegansts izteikties.
Arī kritiķis ir tikai cilvēks, un viņu kļūdīšanās apdraud biežāk nekā citus, jo viņam biežāk jāizsaka spriedumi.
Jā, nekas visā pasaulē nebija bīstamāks par cilvēku, kas pazina likumus.
Pārāk liela specializēšanās arī nav nekas labs. Tā ved uz aprobežotību.
Cilvēka dzīve pa lielākai daļai paiet, cīnoties ar likteni.
Cilvēki ar spožu iztēli parasti nav drošsirdīgi un diezgan viegli padodas panikai. Būt drošam nozīmē savaldīt fantāziju.
Cilvēks ir dīvains radījums; viņš vaid par trūkumu un grūtiem apstākļiem, bet, kad nauda mētājās zemē, viņš to nepaceļ.
Tā nav pirmā reize, kad par aprakstītu patiesību esmu saņēmis nievas. Tīrai izdomai ļaudis tic labprātīgāk.
Steidzama un neatliekama darba bija tik daudz, ka, nespēdams izšķirties, ko darīt pirmo, es noraizējies zvilnēju guļamkrēslā un ļāvu saulei sevi sildīt.
Arī kritiķis ir tikai cilvēks, un viņu kļūdīšanās apdraud biežāk nekā citus, jo viņam biežāk jāizsaka spriedumi.
Jā, nekas visā pasaulē nebija bīstamāks par cilvēku, kas pazina likumus.
Pārāk liela specializēšanās arī nav nekas labs. Tā ved uz aprobežotību.
Cilvēka dzīve pa lielākai daļai paiet, cīnoties ar likteni.
Cilvēki ar spožu iztēli parasti nav drošsirdīgi un diezgan viegli padodas panikai. Būt drošam nozīmē savaldīt fantāziju.
Cilvēks ir dīvains radījums; viņš vaid par trūkumu un grūtiem apstākļiem, bet, kad nauda mētājās zemē, viņš to nepaceļ.
Tā nav pirmā reize, kad par aprakstītu patiesību esmu saņēmis nievas. Tīrai izdomai ļaudis tic labprātīgāk.
Steidzama un neatliekama darba bija tik daudz, ka, nespēdams izšķirties, ko darīt pirmo, es noraizējies zvilnēju guļamkrēslā un ļāvu saulei sevi sildīt.
April 3, 2024
4.5 zvaigznes
Viņš notikumus apraksta tik pamatīgi, ka rodas sajūta, ka pats esi tur klāt stāvējis. Arī satiktos cilvēkus viņš apraksta pilnīgi, taču manuprāt ar sirsnību, jo nereti tie ir diezgan īpatnēji. Lai arī mani galīgi nesaista, bet pat makšķerēšanas sadaļu izlasīju ar lielu interesi. Vienlaikus man arī bija skumjas par to, kas Latvijai zuda, nonākot uz tik ilgu laiku padomju okupācijā.
Viņš notikumus apraksta tik pamatīgi, ka rodas sajūta, ka pats esi tur klāt stāvējis. Arī satiktos cilvēkus viņš apraksta pilnīgi, taču manuprāt ar sirsnību, jo nereti tie ir diezgan īpatnēji. Lai arī mani galīgi nesaista, bet pat makšķerēšanas sadaļu izlasīju ar lielu interesi. Vienlaikus man arī bija skumjas par to, kas Latvijai zuda, nonākot uz tik ilgu laiku padomju okupācijā.
April 28, 2021
Šis laikam ir kļuvis par vienu no man mīļākajiem latviešu autoru darbiem.
November 10, 2024
Vārdi, kas aizved bērnībā, lauku mājās, kur lietainā vasaras dienā rīb pērkons un pļavas zaļais ir tumšāk zaļš kā jebkad bijis un būs.
May 10, 2023
Sentimentāls stāsts, kurā iezīmējas gan laikmeta grieži - Latvijas brīvvalsts periods, kas vienlaikus ir arī pēcimpērijas periods. Visspilgtāk to ilustrē vecais sulainis Mārtiņš, kurš palicis muižā kā veco laiku relikvija. Atmosfērisks stāsts, kurā redzam nolietotu, bet reiz lepnu namu lauku nekurienē. Inciemā nekas nenotiek, tur valda miers. Aprakstītie tēli ir tik sulīgi neparasti, turklāt autors tos atceros līdz sīkākajai detaļai, ka jāsāk šaubīties, vai tie nav izdomāti. Arī notikumi un kuriozi atgādina veco patiesību, ka neko labāku par dzīvi izdomāt nevar. Grāmatai, protams, nav sižeta, jo tas ir atmiņu stāsts, taču katrā nodaļā aprakstīts kaut kas no "pils" dzīves ainiņām, var sastapt tā laika slavenības no inteliģences aprindām, mazliet iepazīties ar pašu Anšlavu Eglīti un viņa tēvu rakstnieku Andreju Eglīti. Un, protams, dzīvīgā valoda! Bet tiešām - kā to visu var tik sīki atcerēties un aprakstīt?
Man likās, ka skolā biju lasījusi visu. Laikam tikai fragmentus.
Man likās, ka skolā biju lasījusi visu. Laikam tikai fragmentus.
December 23, 2023
Lasīju jau otro reizi, patika gan skolā, gan tagad. Seriāls pēc grāmatas motīviem būs pieejams jau Janvārī. Savu mīļāko stāstu no grāmatas, esmu pieglabājusi un padalīšos arī šeit:
"Ar žurkām pirmajā vasarā bija liels negals. Pa otru stāvu cauri pasparnēm vienkārši riebās staigāt. Reiz mēģinājām žurkas aizbaidīt ar kaķi un vakarā uzvedām bēniņos nomnieka spēcīgo, nobaroto runci. Viņš omulīgi ņurrāja, svarīgi grozijās, glaudās mums pie kājām un ostīja gaisu. Mēs viņu ieslēdzām bēniņos un devāmies pie miera.
Necik ilgi izdzirdējām žēlu kaķa brēkšanu. Nevis ņaudēšanu, bet panisku kaukšanu, izmisīgu, griezīgu smilkstēšanu. Tā es nekad nebiju dzirdējis kaķi vaimanājam. Ņēmām spuldzi un gājām skatīties. Tikko pavērām durvīs mazu šķirbu, runcis kā bulta izšāvās laukā un kūleniski nodrāzās lejā pa kāpnēm un pazuda. Es atsviedu durvis plaši vaļā: žurku bars izšķīda uz visām pusēm. Tās bija blīvā puslokā piespiedušas runci pie pašām durvīm, un, ja mēs atnāktu tikai drusku vēlāk, tad pievāktu runča kauliņus"
"Ar žurkām pirmajā vasarā bija liels negals. Pa otru stāvu cauri pasparnēm vienkārši riebās staigāt. Reiz mēģinājām žurkas aizbaidīt ar kaķi un vakarā uzvedām bēniņos nomnieka spēcīgo, nobaroto runci. Viņš omulīgi ņurrāja, svarīgi grozijās, glaudās mums pie kājām un ostīja gaisu. Mēs viņu ieslēdzām bēniņos un devāmies pie miera.
Necik ilgi izdzirdējām žēlu kaķa brēkšanu. Nevis ņaudēšanu, bet panisku kaukšanu, izmisīgu, griezīgu smilkstēšanu. Tā es nekad nebiju dzirdējis kaķi vaimanājam. Ņēmām spuldzi un gājām skatīties. Tikko pavērām durvīs mazu šķirbu, runcis kā bulta izšāvās laukā un kūleniski nodrāzās lejā pa kāpnēm un pazuda. Es atsviedu durvis plaši vaļā: žurku bars izšķīda uz visām pusēm. Tās bija blīvā puslokā piespiedušas runci pie pašām durvīm, un, ja mēs atnāktu tikai drusku vēlāk, tad pievāktu runča kauliņus"
March 2, 2024
Skaista, latviska grāmata, un beidzot varu teikt, ka esmu izlasījusi romānu, kura neparasto vāku un nosaukumu, un autora vārdu atceros kopš bērnības.
Īpaši patika Inciema pils apraksts un atsevišķu viesu raksturojums (Romāna Sutas spilgtā valoda izklausījās nepārspējama, reāli sasmējos).
Vietām stāsts vilcinājās un stājās, atsevišķas epizodes noveda stāstu no ceļa (garš sportošanas apraksts, pārāk gari filozofiski pārspriedumi, diezgan garas atmiņu ainas).
Taču kaut kā nemitīgi jutu, ka vēlos atgriezties šajā latviskajā valodā un Anšlava Eglīša draudzīgajos pierakstos ar komiskajām skicēm. Kaut kas viņa rakstos lika justies man omulīgi. Varbūt tas bija sapnis par savu vasaras pili.
Vietām romāns ved uz patiešām skumjiem mirkļiem, apzinoties, cik daudz spilgtu kultūrvēstures personību un mantojuma iznīcināja okupāciju gadi.
Īpaši patika Inciema pils apraksts un atsevišķu viesu raksturojums (Romāna Sutas spilgtā valoda izklausījās nepārspējama, reāli sasmējos).
Vietām stāsts vilcinājās un stājās, atsevišķas epizodes noveda stāstu no ceļa (garš sportošanas apraksts, pārāk gari filozofiski pārspriedumi, diezgan garas atmiņu ainas).
Taču kaut kā nemitīgi jutu, ka vēlos atgriezties šajā latviskajā valodā un Anšlava Eglīša draudzīgajos pierakstos ar komiskajām skicēm. Kaut kas viņa rakstos lika justies man omulīgi. Varbūt tas bija sapnis par savu vasaras pili.
Vietām romāns ved uz patiešām skumjiem mirkļiem, apzinoties, cik daudz spilgtu kultūrvēstures personību un mantojuma iznīcināja okupāciju gadi.
July 21, 2017
Šomēnes grāmatu klubā jūtam līdzi skolniekiem un lasām kaut ko no obligātās literatūras. Es iesākumam izvēlējos šo jestro un vieglo atmiņu romānu, kas ir paredzēts astotklasniekiem. Ja pavisam īsi, tad man tiešām patika lasīt par visām ar Inciema "pili" saistītajām nedienām. Tāda vasarīga lasāmviela par autora vasaras piedzīvojumiem ģimenes īpašumā - Inciema muižā, kas iegūts visai nolaistā stāvoklī pēc Pirmā pasaules kara.
Grāmatas pirmajā daļā dzīvoju līdzi pusaudžu gadu apsēstībām, kas nedaudz atgādināja pašas bērnības piedzīvojumus. Bet grāmatas vidus daļa jeb pansijas laiki viennozīmīgi priecēja ar interesantu dīvainīšu izdarībām un raksturiem, kas brauca apmesties (parasti ne ilgāk par pāris dienām) uz šo nomaļo vietu. Grāmata arī ļāva iepazīt tā laika Latvijas kultūras darbiniekus, it īpaši rakstniekus un gleznotājus, no cita skatu punkta.
Vai šis darbs būtu jālasa mūsdienu 8. klases skolniekam? Gan jā, gan nē. Jebkurā gadījumā domāju, ka šī grāmata iederās patīkamās obligātās literatūras plauktiņā.
Grāmatas pirmajā daļā dzīvoju līdzi pusaudžu gadu apsēstībām, kas nedaudz atgādināja pašas bērnības piedzīvojumus. Bet grāmatas vidus daļa jeb pansijas laiki viennozīmīgi priecēja ar interesantu dīvainīšu izdarībām un raksturiem, kas brauca apmesties (parasti ne ilgāk par pāris dienām) uz šo nomaļo vietu. Grāmata arī ļāva iepazīt tā laika Latvijas kultūras darbiniekus, it īpaši rakstniekus un gleznotājus, no cita skatu punkta.
Vai šis darbs būtu jālasa mūsdienu 8. klases skolniekam? Gan jā, gan nē. Jebkurā gadījumā domāju, ka šī grāmata iederās patīkamās obligātās literatūras plauktiņā.
February 14, 2024
Nu, tādas 4,5 zvaigznes drīzāk. Vispār šī grāmata (kā daudzas citas) lika aizdomāties, cik neprātīgi subjektīvs ir katrs šāds zvaigžņu vērtējums, jo katram savi kritēriji, noskaņojums, ikdienas fons, aktualitātes un vērtības, katrā rezonē kaut kas cits. Pat mani pašu reizēm šāda romantiska un tēlaina atskatīšanās uz pagātni ir nokaitinājusi ar savu vienkāršību, bet šoreiz- kaut kā silti, mājīgi, aizraujoši stāsti par notikumiem, kuros neesmu bijusi klāt, par interesantiem cilvēkiem, kurus nepazīstu.. kaut kā ļoti garšīgi Eglītim izdodas raksturot dažādus tipāžus un atstāstīt pašam svarīgus notikumus tā, ka man arī tie pēkšņi izskatās svarīgi. Forša, dzīva, mazliet smeldzīga un patiesa laika liecība.
September 10, 2022
Atceros, ka konkrēto grāmatu (tās fragmentus) sanāca lasīt pamatskolā literatūras stundās, un patīkot šiem fragmentiem, paņēmu bibliotēkā grāmatu, izlasīju un nodomāju, ka interesantākās vietas ir ieliktas mācību grāmatā (fragmentos), tomēr tagad izlasot šo grāmatu atkārtoti, sapratu, ka iespējams tolaik vienkārši neaizdomājos par to, ko A. Eglītis domāja rakstot šo grāmatu.
Par pašu grāmatu - samērā klasisks A. Eglīša darbs (izņemot to, ka šajā grāmatā ir atmiņu izklāsts nevis izdomāts sižets), proti, ir gan humors, gan izcili aprakstīti personāži, kuru noteikti ir vērts izlasīt ikvienam.
Par pašu grāmatu - samērā klasisks A. Eglīša darbs (izņemot to, ka šajā grāmatā ir atmiņu izklāsts nevis izdomāts sižets), proti, ir gan humors, gan izcili aprakstīti personāži, kuru noteikti ir vērts izlasīt ikvienam.
July 28, 2022
Lasīju otro reizi un varētu vēl kādas 10. Grāmata pilna ar mīļumu pret māju un visu kas nāca līdz ar to.
July 24, 2023
"Steidzama un neatliekama darba bija tik daudz, ka, nespēdams izšķirties, ko darīt pirmo, es noraizējies zvilnēju guļamkrēslā un ļāvu saulei sevi sildīt."
🎯🎯🎯
🎯🎯🎯
March 3, 2024
Laba, mūsdienīga valoda (atceroties laiku, kad grāmata tapusi), burvīgi tēli, nedaudz komiski notikumi un daudz sirds siltuma. Anšlavs Eglītis apkopojis notikumus par savu pili. Fonā, protams, ir smeldze par tās un savas tēvijas zaudējumu, tomēr autors nezaudē optimismu. Mani īpaši nesaistīja pastāsti par sportu un makšķerēšanu, bet pārējie bija kolorīti un forši.
March 8, 2011
Mans mīļākais citāts no šīs grāmatas:
"Vai zināt, ja vēlaties palasīties ko tiešām vieglu, jauku un derīgu, ņemiet šo: Peņģerota "Augļudārzs". Brīnišķīga grāmata! Lasās kā labākais romāns. Es šaubos, vai visā pasaules rakstniecībā jūs atradīsiet autoru, kas raksta par āboliem un ābelēm ar lielāku sirdsdedzi un mīlestību. Mani šī grāmata pilnīgi suģestē, tikai lasīdams es mokos neziņā, ko darīt, vai lasīt tālāk vai steigties laukā, dārzā, dēstīt, potēt, mēslot un apgriezt ābeles."
Protams nevar nepieminēt arī leģendāro:
"Citreiz tu, vārguļmiesa, kasīsies, apkritis ar furunkuļiem, piņņiem, ļaundabīgām pūtēm, sarkano kaiti un kreveļēdi. Citreiz tu gulēsi beigts ar bruku no skatīšanās, kā vecaistēvs nes kartupeļu maisu! Citreiz Daugavmalas hulīši būs tevi tā piedauzījuši, ka tev ceļi locīsies otrādi un vecā aukle tevi stums apkārt slimnieku ratos! Citreiz es tevi apmeklēšu nervu klīnikā pēc elektriskā šoka, jo tu būsi iedomājies sevi par vardi, kas laiž kurkuļus nelaikā, vai arī tu gulēsi Termiņcietumā, notiesāts par netikumisku uzvešanos publiskā vietā! Citreiz tevi būs sakodusi traka vāvere, nospēris ormaņa kleperis, tu būsi pakāries ar vecmātes ficelbanti, aizrijies ar zobubirsti, nogāzies ar liftu, noslīcis kanalizācijas šahtā, nosmacis tvanā, noplaucējies ar gurķu biezputru, nošāvies pie lombarda pakaļdurvīm, pārdūris kuņģa sienas ar siļķes asakām, izkritis no sava šūpulīša un pārlauzis gleznās pakaļkājas sešpadsmit vietās!... Tāpēc rosies tik nu mudīgi uz priekšu un pasteidzies noķert zivi, kas varbūt ir tava pēdējā!"
Viena no manām mīļākajām grāmatām, jo ir sarakstīta pēc pilnībā mani paķerošas formulas - asprātīga valoda, lielisks humors, spilgtas personības, nekāda pārspīlēta spraigu notikumu sižeta līnija, vienkārša dzīvošana un mierīgi bohēmiska dzīves baudīšana, kuras pamatā, protams, ir MĀJA.. veca, atjaunojama un par mājām topoša.
"Vai zināt, ja vēlaties palasīties ko tiešām vieglu, jauku un derīgu, ņemiet šo: Peņģerota "Augļudārzs". Brīnišķīga grāmata! Lasās kā labākais romāns. Es šaubos, vai visā pasaules rakstniecībā jūs atradīsiet autoru, kas raksta par āboliem un ābelēm ar lielāku sirdsdedzi un mīlestību. Mani šī grāmata pilnīgi suģestē, tikai lasīdams es mokos neziņā, ko darīt, vai lasīt tālāk vai steigties laukā, dārzā, dēstīt, potēt, mēslot un apgriezt ābeles."
Protams nevar nepieminēt arī leģendāro:
"Citreiz tu, vārguļmiesa, kasīsies, apkritis ar furunkuļiem, piņņiem, ļaundabīgām pūtēm, sarkano kaiti un kreveļēdi. Citreiz tu gulēsi beigts ar bruku no skatīšanās, kā vecaistēvs nes kartupeļu maisu! Citreiz Daugavmalas hulīši būs tevi tā piedauzījuši, ka tev ceļi locīsies otrādi un vecā aukle tevi stums apkārt slimnieku ratos! Citreiz es tevi apmeklēšu nervu klīnikā pēc elektriskā šoka, jo tu būsi iedomājies sevi par vardi, kas laiž kurkuļus nelaikā, vai arī tu gulēsi Termiņcietumā, notiesāts par netikumisku uzvešanos publiskā vietā! Citreiz tevi būs sakodusi traka vāvere, nospēris ormaņa kleperis, tu būsi pakāries ar vecmātes ficelbanti, aizrijies ar zobubirsti, nogāzies ar liftu, noslīcis kanalizācijas šahtā, nosmacis tvanā, noplaucējies ar gurķu biezputru, nošāvies pie lombarda pakaļdurvīm, pārdūris kuņģa sienas ar siļķes asakām, izkritis no sava šūpulīša un pārlauzis gleznās pakaļkājas sešpadsmit vietās!... Tāpēc rosies tik nu mudīgi uz priekšu un pasteidzies noķert zivi, kas varbūt ir tava pēdējā!"
Viena no manām mīļākajām grāmatām, jo ir sarakstīta pēc pilnībā mani paķerošas formulas - asprātīga valoda, lielisks humors, spilgtas personības, nekāda pārspīlēta spraigu notikumu sižeta līnija, vienkārša dzīvošana un mierīgi bohēmiska dzīves baudīšana, kuras pamatā, protams, ir MĀJA.. veca, atjaunojama un par mājām topoša.
August 23, 2023
3,5/5 zvaigznes.
Šī grāmata ir atmiņu stāsts, tāpēc tai nav īsti tāds kā beigu punkts. Man likās ļoti interesanti, ka autors pats ilustrēja grāmatu, un tās tīri labi piestāv grāmatai un izskatās pievilcīgas. Mani it īpaši uzrunāja kā autors attēloja pats sevi - kā neaizpildītu cilvēku.
Varbūt šī ir tikai mana personīgā problēma, bet man likās, ka grāmata bija nevajadzīgi gara. Ja es tā padomāju, es neteiktu, ka grāmatā bija sarakstīts ļoti daudz, tomēr tā bija salīdzinoša gara. Varbūt es to secinu, tāpēc ka es centos pēc iespējas ātrāk izlasīt šo grāmatu.
Es kopumā ļoti labi saprotu, kāpēc grāmata ir ļoti daudzu cilvēku iemīļota.
Man patika, ka grāmata ļāva iepazīt tā laika Latvijas kultūras darbiniekus, it īpaši rakstniekus un gleznotājus, no cita skatu punkta. Bija patīkami lasīt par Rīgas piedzīvojumiem, Pansija pils apkārtni un sportu, jo visas šīs tēmas ir ar mani saistītas. Tomēr bija arī dažās garlaicīgākas tēmas grāmatā, kuras mani nedaudz nogarlaikoja un neuzrunāja.
Grāmatā ir gan humors, gan izcili aprakstīti personāži. Es pat lasot sāku domāt vai šie varoņi tiešām ir īsti nevis izdomāti, jo tie ir tik spilgti uzrakstīti ņemot vērā, ka tās ir ļoti senas atmiņas.
Skaisti bija lasīt grāmatu jūtot varoņu mīlestību pret māju.
Šī ir viena no retajām latviešu grāmatām, kuras es izbaudīju un man patika, tāpēc es to noteikti ieteiktu izlasīt arī citiem.
Šī grāmata ir atmiņu stāsts, tāpēc tai nav īsti tāds kā beigu punkts. Man likās ļoti interesanti, ka autors pats ilustrēja grāmatu, un tās tīri labi piestāv grāmatai un izskatās pievilcīgas. Mani it īpaši uzrunāja kā autors attēloja pats sevi - kā neaizpildītu cilvēku.
Varbūt šī ir tikai mana personīgā problēma, bet man likās, ka grāmata bija nevajadzīgi gara. Ja es tā padomāju, es neteiktu, ka grāmatā bija sarakstīts ļoti daudz, tomēr tā bija salīdzinoša gara. Varbūt es to secinu, tāpēc ka es centos pēc iespējas ātrāk izlasīt šo grāmatu.
Es kopumā ļoti labi saprotu, kāpēc grāmata ir ļoti daudzu cilvēku iemīļota.
Man patika, ka grāmata ļāva iepazīt tā laika Latvijas kultūras darbiniekus, it īpaši rakstniekus un gleznotājus, no cita skatu punkta. Bija patīkami lasīt par Rīgas piedzīvojumiem, Pansija pils apkārtni un sportu, jo visas šīs tēmas ir ar mani saistītas. Tomēr bija arī dažās garlaicīgākas tēmas grāmatā, kuras mani nedaudz nogarlaikoja un neuzrunāja.
Grāmatā ir gan humors, gan izcili aprakstīti personāži. Es pat lasot sāku domāt vai šie varoņi tiešām ir īsti nevis izdomāti, jo tie ir tik spilgti uzrakstīti ņemot vērā, ka tās ir ļoti senas atmiņas.
Skaisti bija lasīt grāmatu jūtot varoņu mīlestību pret māju.
Šī ir viena no retajām latviešu grāmatām, kuras es izbaudīju un man patika, tāpēc es to noteikti ieteiktu izlasīt arī citiem.
May 14, 2016
Patika skolā un patīk arī tagad. Tas vieglais humoriskums un absurdās ainiņas. Ļoti jā.
June 8, 2022
Nav divu domu, ka šo kādreiz pārlasīšu. Ja ne visu, tad dažas nodaļas noteikti. Izcili, ja vēl, šo atmiņu romānu lasot, sanāk apstaigāt Inciema pusmuižas apkārtni. Uzreiz cits iztēles leņķis rādās.
February 6, 2023
[..]Tā nav pirmā reize, kad par aprakstītu patiesību esmu saņēmis nievas. Tīrai izdomai ļaudis tic labprātāk. [..]
Atceros, ka skolas laikā biju lasījis dažus fragmentus no šīs grāmatas, bet visas grāmatas izlasīšanai bija patraucējušas tolaik parādījušās jaunās intereses.
Stāsti, kas vijas ap Inciema pusmuižu jeb Pansijas pili ir tiešām aizraujoši, brīžiem šķiet smieklīgi un neticami. Vēlos pieminēt, ka lasot šo grāmatu parādījās papildus interese par Anšlavu Eglīti un viņa daiļradi, tāpēc šī noteikti nebija pēdējā no viņa grāmatām, ko paredzēts izburtot.
Viegli lasāma, ar humora un vēstures pieskaņu apveltīta grāmata!
Atceros, ka skolas laikā biju lasījis dažus fragmentus no šīs grāmatas, bet visas grāmatas izlasīšanai bija patraucējušas tolaik parādījušās jaunās intereses.
Stāsti, kas vijas ap Inciema pusmuižu jeb Pansijas pili ir tiešām aizraujoši, brīžiem šķiet smieklīgi un neticami. Vēlos pieminēt, ka lasot šo grāmatu parādījās papildus interese par Anšlavu Eglīti un viņa daiļradi, tāpēc šī noteikti nebija pēdējā no viņa grāmatām, ko paredzēts izburtot.
Viegli lasāma, ar humora un vēstures pieskaņu apveltīta grāmata!
November 8, 2024
Grāmata ar lielisku humora izjūtu. Reizēm tiešām sasmējos! Bija interesanti uzzināt daudz jauna un atsvaidzināt informāciju par pašu autoru un citiem grāmatā pieminētiem varoņiem (šeit arī izmantoju googles palīdzību).
Nedaudz varbūt apmaldījos stāstā,kad autors plaši aprakstīja filozofiskus pārspriedumus kā arī sportošanas,makšķerēšanas piedzīvojumus.
Nedaudz varbūt apmaldījos stāstā,kad autors plaši aprakstīja filozofiskus pārspriedumus kā arī sportošanas,makšķerēšanas piedzīvojumus.
December 28, 2018
Diezgan interesants atmiņu stāsts par Latvijas sākuma gadiem un Inciema veco muižu. Ne visai patika autora manierīgais rakstības stils, kas daudziem personāžiem lika izskatīties pēc karikatūrām. Un, ja tas bija domāts, kā humorīgs un vareni smieklīgs gabals, tad uz mani galīgi nenostrādāja.
January 30, 2024
Lai gan saturu necik neatcerējos, sajūtu, kas man bija no pirmās lasīšanas kaut kad sen, atceros gaišu, vieglu un patīkami, un tāda tā bija arī šoreiz lasot.
Gardi tie āboli.
Gribas aiziet uz mākslas muzeju un paklejot par pastāvīgo ekspozīciju.
Gardi tie āboli.
Gribas aiziet uz mākslas muzeju un paklejot par pastāvīgo ekspozīciju.
January 29, 2023
Kā gan es kā nu jau šīs puses iezemietis, tikai tagad izlasu šo pērli? Protams, daudz interesantāka ir grāmata par zināmām un pazīstamām vietām, tāpēc mans vērtējums pilnīgi noteikti ir subjektīvs.
Liels paldies visiem burvīgajiem, aktīvajiem ļaudīm, kas Inciemā pašlaik ceļ gaismā Anšlava Eglīša piemiņu!
Liels paldies visiem burvīgajiem, aktīvajiem ļaudīm, kas Inciemā pašlaik ceļ gaismā Anšlava Eglīša piemiņu!
February 15, 2025
Ļoti interesanta lasāmviela. Cilvēku apraksti un dabas varenības skaistumu autors ir lieliski ietērpis vārdos.
March 9, 2024
Pirms lasīt par pašu A.Eglīti, izlēmu iesildīties ar kādu no viņa darbiem. Lielākais pluss bija laikmeta ilustrācija ar kolorītajiem cilvēku portretiem.
December 3, 2017
Viegli lasāms, interesants atmiņu romāns,ar spilgtajām Latvijas starpkaru perioda personībām. Jau citos Anšlava Eglīša romānos apbrīnoju latviešu autoriem tik netipisko, filigrāno humora izjūtu un spēju caur rakstīšanas stilu atklāt ļoti daudz savas personības - ar nelielu devu aristokrātijas un lielu daļu džentlmeniskuma.
November 14, 2017
..apskats par grāmatu blogā: https://gramatasirmanilabakiedraugi.w...
May 12, 2025
Skolā lika lasīt. Jauki stāstiņi par Inciema pils sadzīvi, tās vietējiem iedzīvotājiem, un protams par pansijas “darbiniekiem” un apmeklētājiem.
Katra stāsta daļa koncentrējas uz jaunu personību- tā izzin šī cilvēka īpašības un dabu, apskata iemeslu, kāpēc viņi ieradās Inciemā. Un tiešām, grāmata ar nodomu koncentrējas TIKAI uz multeņ-līdzīgajām personībām, Anšlavs Eglītis izlaidis jebko personīgu vai kontekstuālu. Protams nenosodu, grāmata bija domāts kā stāstu krājums (un tas Eglītim izdevās lieliski), bet būtu noderējis vairāk “ārpusīgs” vēstures konteksts.
Pamanīju un novērtēju dažas mākslinieciskas izvēles- literārā es (Anšlava Eglīša) neattēlošana ilustrācijas (viņš bija stick-man, bet pārējie varoņi zīmēti reālistiskākā manierē), jocīgo valodu un jocīgos notikumus.
Kopumā ieteiktu izlasīt, bet neteiktu, ka palaid ko daudz garām, ja šī grāmata tomēr tevi nevilina.
Katra stāsta daļa koncentrējas uz jaunu personību- tā izzin šī cilvēka īpašības un dabu, apskata iemeslu, kāpēc viņi ieradās Inciemā. Un tiešām, grāmata ar nodomu koncentrējas TIKAI uz multeņ-līdzīgajām personībām, Anšlavs Eglītis izlaidis jebko personīgu vai kontekstuālu. Protams nenosodu, grāmata bija domāts kā stāstu krājums (un tas Eglītim izdevās lieliski), bet būtu noderējis vairāk “ārpusīgs” vēstures konteksts.
Pamanīju un novērtēju dažas mākslinieciskas izvēles- literārā es (Anšlava Eglīša) neattēlošana ilustrācijas (viņš bija stick-man, bet pārējie varoņi zīmēti reālistiskākā manierē), jocīgo valodu un jocīgos notikumus.
Kopumā ieteiktu izlasīt, bet neteiktu, ka palaid ko daudz garām, ja šī grāmata tomēr tevi nevilina.
Displaying 1 - 30 of 54 reviews