A Pillanat

by Magda Szabó

Volt egyszer egy büszke város, Trója, melyet a görögök örökre eltöröltek a föld színéről. Ám egy maroknyi trójai, élén a hős Aeneasszal útra kelt, hogy megtalálja új hazáját: így kezdődik a Római Birodalom eredetmítosza. Így kezdődik Szabó Magda regénye is, hogy Aeneast rögtön az elején, váratlanul a menekülés közben odaveszett feleségével, Creusával cserélje fel.
A pillanat egy rendkívüli nő fájdalmasan szép és fanyarul groteszk története. Egy nőé, akiről mindenki azt hiszi, férfi. Történelmet ír, bejárja az alvilágot, látja a jövőt, de nem ismeri a szerelmet. Imádott és rettegett félistenként kell élnie, holott nem vágyik másra, mint hétköznapiságra. Halhatatlan, bár már megmenekülése pillanatában halott.
Szabó Magda antik kulisszák közé helyezi a kiválasztottak magányának időtlen történetét. Színpompás fantáziája mitikus figurákat változtat hús-vér lényekké és sosemvolt isteneket bűvöl elénk. A mágiát minduntalan megtörő irónia és a kesernyés humor ízig-vérig mai művé, egy meghasonlott lélek modern eposzává avatja A pillanatot.

Genres: Hungarian Literature, Mythology, Fiction

315 pages, Unknown Binding

First published January 1, 1990

About the author

Magda Szabó was a Hungarian writer, arguably Hungary's foremost female novelist. She also wrote dramas, essays, studies, memories and poetry.

Born in Debrecen, Szabó graduated at the University of Debrecen as a teacher of Latin and of Hungarian. She started working as a teacher in a Calvinist all-girl school in Debrecen and Hódmezővásárhely. Between 1945 and 1949 she was working in the Ministry of Religion and Education. She married the writer and translator Tibor Szobotka in 1947.

She began her writing career as a poet, publishing her first book Bárány ("Lamb") in 1947, which was followed by Vissza az emberig ("Back to the Human") in 1949. In 1949 she was awarded the Baumgarten Prize, which was--for political reasons--withdrawn from her on the very day it was given. She was dismissed from the Ministry in the same year.

During the establishment of Stalinist rule from 1949 to 1956, the government did not allow her works to be published. Since her unemployed husband was also stigmatized by the communist regime, she was forced to teach in an elementary school during this period.

Her first novel, Freskó ("Fresco"), written in these years was published in 1958 and achieved overwhelming success among readers. Her most widely read novel, Abigél ("Abigail", 1970), is an adventure story about a schoolgirl boarding in eastern Hungary during the war.

She received several prizes in Hungary, and her works have been published in 42 countries. In 2003, she was the winner of the French literary prize Prix Femina Étranger for the best foreign novel.

Her novel Abigél was popularized through a much-loved television series in 1978. Abigél was also chosen as the sixth most popular novel at the Hungarian version of Big Read. Her three other novels that were in the top 100 are Für Elise , An Old-Fashioned Story , and The Door .

Reviews

[Melindam · Rating 5 out of 5]

This is an alternate universe in an alternate Troy.

The Story of Aeneas presented as a Road Movie with Gender Swap or maybe it's not so much a swap, but a Twist which is as dramatic as it is crazy and hilarious. The main character, to all intents and purposes, is not Aeneas, but his Troyan wife, Creusa. (According to myth and Virgil, she -rather unbelievably, but conveniently from Virgil's literary pov- disappeared in Troy during their escape, when the Greek were already within the walls, killing, looting, destroying everything. So Aeneas, son of Aphrodite, set on his journey to find a new homeland, was free to flirt with Dido and then to remarry in Hesperia, Italy).

Magda Szabo gives the lost and forgotten Creusa a voice, a story and an amazing adventure.

The title translates best as "The Momentum", which according to the free dictionary means "the driving force or advancing strength of a development or course of events".
It is certainly about knowing the Right Momentum, grabbing time and opportunity by the fetlock, which Creusa does.

I hope this book gets translated by the excellent translator Len Rix into English, as some other novels by Magda Szabó already have been with great acclaim and success.

[Lita · Rating 3 out of 5]

Kopš janvāra, kad mani grāmatu kluba kolēģi šo grāmatu pasludināja par dīvainu, es tās lasīšanas mēnesi gaidīju ar lielām bažām. Jāsaka, ka tas bija pamatoti. Iesākumā es galīgi nespēju ielasīties un saprast notiekošo. Grāmata iesākas ar Trojas krišanas pēdējiem mirkļiem, tādēļ, ja neesi labi pazīstams ar šo vēstures lappusi un iesaistītajām personām, tad būs pagrūti uzreiz 'ielekt' stāstā. Nākamā vilšanās sekoja mazliet vēlāk - atskārsme, ka es jau vienu versiju ar galvenajiem varoņiem esmu salīdzinoši nesen lasījusi, proti, Ursulas Le Gvinas grāmatu "Lavīnija" (un es nebiju par to sajūsmā). Trešais izaicinājums bija izvēlētais stāstījuma formāts. Gandrīz visu grāmatu veido Eneja (piedodiet, bet nespēju lietot grāmatā izmantoto Aineju, ja enciklopēdija apgalvo citādāk) jeb Žēlīgā Tēva naratīvs monologa veidā, tai skaitā, pārstāstot sarunas ar saviem līdzgaitniekiem. Īpaši izaicinošas bija viņa/s sarunas ar Lavīniju, jo jebkuras sievietes noniecināšana manī izraisa zināmu pretreakciju (es vairs nespēju saskaitīt, cik reizes Lavīnija tiek nosaukta par gotiņu savu sievišķīgo aprišu dēļ).

Bet pakāpsimies soli atpakaļ. Tātad 'Mirklī' Magda Sabo mums piedāvā Vergīlija eposa “Eneīda” mūsdienu pārstāstu. Ja eposā no Trojas izdodas bēgt Enejam, tad Sabo versijā izglābas Kreūsa, Eneja sieva, apgalvojot, ka dievi Enejam ir piešķīruši sievietes veidolu, lai ļautu droši izkļūt no pilsētas. Tā nu viņa/š ar saviem uzticamajiem atbalstītājiem dodas sarežģītajā un ilgajā ceļojumā līdz sasniedz Latiju (mūsdienu Itāliju), lai dibinātu jaunu lielvalsti. Stāsta konteksta labākai izpratnei es sāku mazliet interesēties par eposa oriģinālo versiju un tajā attēlotajiem notikumiem. Mēs visi esam dzirdējuši par Trojas zirgu, bet ne visiem vēsture ir bijis mīļākais skolas priekšmets, lai atmiņā paliktu kaut kas vairāk. Jāatdzīst, ka grāmatas sadaļas, kur autore vairāk pievēršas Trojas ikdienas dzīves aprakstiem, man šķita visinteresantākās.

Kopumā grāmatas izlasīšana manī raisīja pārdomas, vai mums ir vispār vajadzīgas šādas modernizētās vai alternatīvās versijas klasikas darbiem. Man īsti nav atbildes. Es pilnīgi noteikti neesmu gatava lasīt Vergīlija eposu, bet arī šī versija man īsti nešķita pieejamāka vai saistošāka. Bet ja galvenais mērķis bija lasītājā izraisīt kaut kādas pārdomas, tad tādu man bija daudz.

[Anita Šteinberga · Rating 4 out of 5]

ĪSISMS: Dialogs monologā, kur sieviete kļūst par vīrieti, tomēr paliekot sieviete, un ved tautu uz apsolīto zemi, par ko vēlāk tiek sacerēti eposi, kuros ir maz no patiesības.

Vēsturiska atkāpe. Troja bija sena pilsēta Troādā, mūsdienās Bigas pussalā, Turcijā. Literatūrā zināma kā Trojas kara norises vieta – tā ap 13.-12. gadsimtu p.m.ē. Grieķu leģenda ir aprakstīta Homēra sarakstītajos eposos “Iliāda” un “Odiseja”, un Vergilija darbā “Eneīda” (tieši pēc pēdējā motīviem tapis Magdas Sabo darbs “Mirklis”). Saskaņā ar mītu Trojas karu uzsāka grieķi, kad Trojas valdnieka Priāma dēls Parīds nolaupīja Spartas valdnieka Menelāja skaisto sievu Helenu. Menelāja brālis, Mikēnu valdnieks Agamemnons sapulcēja ahaju (grieķu) karaspēku, devās karagājienā uz Troju un aplenca to. Grieķu aplenkums ilga desmit gadus. Visbeidzot grieķiem izdevās ieņemt pilsētu ar viltu: Odisejs ieteica grieķiem izgatavot lielu koka zirgu (Trojas zirgs), kurā paslēptos grieķu karavīri. Trojieši ieveda zirgu pilsētā, no tā naktī izkāpa grieķu karavīri un atvēra vārtus savam karaspēkam. Grieķu karaspēks nopostīja Troju, nogalinot lielāko daļu tās iedzīvotājus.
Grāmatā tiek minēts arī gens Julia (Jūlija dzimta), ko tiek pravietots aizsākt galvenā varoņa dēlam – ievērojama patriciešu dzimta, kura atbilstoši leģendai cēlusies no Veneras un kuras mums zināmākais pārstāvis ir Jūlijs Cēzars.

Tas – vēsturnieku acīm. Bet, kā saka grāmatas galvenā varone: “Ja kāds dzejnieks iedrošinās dzīvi iztēloties kā idilli un raksta, ka Trojas karš bijis slavena uzdrīkstēšanās, bet varoņi abās pusēs paraugi pasaulei, brīnumbūtnes, kas nosaka izturēšanās normas, tādu dzejnieku es tīklā pakarinātu pie kādas klintsradzes kā māte Kasandru”.

Man pat grūti pateikt – cik ilgi šo grāmatu lasīju – iespējams, ka ar pārtraukumiem vairāk nekā mēnesi, katru reizi pie tās atkal atgriežoties. Sākotnēji vienkārši neuzrunāja tajā attēlotie notikumi. Visi tie atmiņā nepaturamie personvārdi (jau pirmajā lapā bez jebkādiem paskaidrojumiem parādās Anhīss un Ainejs, Hekuba un Hektors, Caps un Ciks, Kajeta un Kreūsa), kurus jāpieraksta uz lapiņas, lai vispār atcerētos, kurš ir kurš un kāda ir viņa loma stāstā – brīžos, kad šāds stāsts ir, jo lielu grāmatas daļu aizņem Žēlīgā Tēva monologveida dialogs (vai dialogveida monologs?). Citastarp par saviem radiem, kas konkrētajā gadījumā ir, ne daudz ne maz – dažnedažādi dievi un dievības. Te – pavisam neliels citāts, lai būtu vieglāk izsekot, kas tad tajā pasaulē darījās.

“Iesākumā pār pasauli valdīja tēvs Urāns, kurš ņēma par sievu Zemesmāti, laulībā dzima titānu tauta, kuru Urāns iedzina pazemē, kur šie arī būtu palikuši, ja labsirdīgā Zemesmāte nebūtu atbrīvojusi visdzīvīgāko no bērniem, Saturnu, un nebūtu iedevusi viņam dimanta sirpi par aizsardzības līdekli pret tēvu. (..) Tēvs Saturns ar sirpi nogrieza tēva Urāna vīrišķo locekli, kas iekrita jūrā pie Kipras salas un saskarsmē ar jūras ūdeni radīja pasaules skaistāko sievieti, dievieti Veneru, un no vienas asins lāses radās viņas dvīņu māsa, taču tā nozuda, tika izraidīta trimdā. Vēlāk arī tēvs Saturns apprecējās, no viņa bērniem Jupiters bija galvenais dievs, kurš pārņēma varu, un Olimpā izveidojās vadošo dievu sistēma, ikvienam savs speciāls darbības loks. (..) Putās dzimušās Veneras dvīņu māsa bijusi gluži līdzīga dieviete, tikai matu krāsa citāda, jo Jūla dieviškās vecmāmuļas cirtas ir tīrs zelts, bet dvīņu māsas mati melni kā kraukļa spalvas. Kad viņa klātbūtne tika pamanīta, Likteņa parku pavediens sadrebēja, svētais pavediens izkrita no Kloto rokām, Atropa ar šķērēm sadūra pirkstu, zeltmate Venera sāka spiegt, sak, nodevība, sargājiet, viņa nepārcietīšot domu, ka var būt kas līdzvērtīgs viņas dievišķajam skaistumam. (..) Bet Anke, Liktenis sacīja: – Nenogalē, tēvs Jupiter, viņai jau ir vārds, viņa ir brīnumdaiļa, ir vajadzīgs savs dievs arī tiem negribētajiem, kuri kos dzimšanas velk savu mūžu, lieki būdami”.

Un nu Putās dzimušās dievietes Veneras pēcteči, bet vienlaikus arī viņas māsas nolādētās Kasesi (Kas-Esi) pielūdzēji – tie izredzētie trojieši, kuriem izdodas izdzīvot grieķu uzbrukumā, dodas meklēt dievu apsolīto zemi – uz Latiju (Itāliju) pie latīņiem, kur perina ilgus un samudžinātus politiskos plānus tālākajiem iekarojumiem. Ar lielajām ciltīm vienoties nav grūti, ja atrod katrai “Ahileja papēdi” (ak, kā pat mūsu valodu šī dievību padarīšana ietekmējusi!) bet …

“Jo mazāka ir kāda tauta, jo lielāka tās pašapziņa, ja tautiņa ir gluži nenozīmīga, tad taisni izmisīgi tiek izgudrots kas tāds, kas agrāk vai vēlāk iejūsmina iedzīvotājus, un viņi, nāvē iedami, cenšas apklusināt tos, kas apšauba viņu par likumīgu uzskatītu pārspīlēto pašapziņu, kā arī pat tos, kas nepietiekami jūsmīgi cildina cilts pašapzinu. Jūspusē tādu ne viena vien, vajag, lai tās pašas cita ar citu tiek galā, mēs runāsim tikai ar atlikušajām. (..) Tu neticēsi, mana smaidace saderīnātā, cik ļoti dažādas zīmes un simboli var izkrāšņot vienas tautas nepatiku pret otru, būtībā nepamatotu.”

“Visa cilvēce ir salmi blakus vēstures sārtam. (..) Mazās tautas tikai tāpēc ir mazas tautas – cik ilgi jau nu vispār tās būs tautas -, ka ir arī lielas tautas, un lielām valstīm ir lielas prasības un vispārt trūkst sīkumainības.”

Atcerēsimies, ka šie vārdi ietverti grāmatā, kas izdota mums zīmīgā laikā – 1990.gadā. Bet varbūt es kļūdos, mēģinot tur saskatīt kādu sakarību?

“Venera kurla vai, ka nenāk, kas gan viņu attur, varbūt strādā ārā uz bastiona kā viņas kolēģi Neptūns, Jūnona, Apollons un svētā Pallada, jau sen mana dzimtene ir viņu treniņlauks, te norisinās lielvaru privātolimpiāde, un likme ir dievu prestižs, nevis Trojas krišana vai glābšana”.
“Politika pazīst nevis emocijas, bet intereses. ”
“Jo mazāk zinu par kaut ko, jo mazāka mana atbildība un vainas apziņa”.

Vai te neieskanas kaut kas pazīstams?
Kā vārdā viss notiek?
“Tā laika dzīvē mēs ar pagātni necik daudz vis nenodarbojāmies, (..) mums mācīja tālo nākotni. Esmu pārliecināts, ka bijām vēsturē pirmā tāda zeme, kur skolā pa īstam bija runa tikai par tālo nākotni, jo tuvējā solījās būt briesmīga.(..) Tuvā nākotne patiesi nedeva nekādu mierinājumu, lai varētu paciest domu, ka Troja pastāvēs tikai līdz zināmam laikam, tad tiks iznīcināta, bet emigrējušie pēcteči to atjaunos; bija jāsola ļoti spoža tālā nākotne, lai mēs izturētu tagadnes nastu, bija jāsola kas mistiskāks un vilinošāks – tālīnās pakļautās tautas, cilvēki ar dzeltenām krēpēm, triumfa gājieni ķeltu salā, Ēģiptes un Tuvo austrumu pakļaušana, antisemītisma attīstība, lai ebreji neapdraudētu mūsu primitīvo tirdzniecības floti ar savām bagātajām un rosīgajām kuģu karavānām. Mēs iemācījāmies, ka tālajā nākotnē būs īres nami, labākā armija uz zemes, miers visā pasaulē, nebeidzama, mūžīga, slava, purvu nosusināšana, no savām gultnēm izrautas upes, mūsu kundzība pār visu pasauli un arī mūsu pēcnācēju kādreizēja pārtapšana par dieviem.“

Jāsaka, ka, jo tālāk, jo grāmata kļuva interesantāka, un pēdējās divas trešdaļas izlasījās dienas laikā. Taču vislabākās (negaidītākās, intriģējošākās, izteiksmīgākās..), manuprāt, ir grāmatas noslēdzošās nodaļas – tās nu grāmatas “zvaigznītes” krietni pavilka uz augšu.

Ak jā – likumsakarīgs jautājums – kas tad ir grāmatas nosaukumā minētais mirklis. “Katras akcijas gaitā un katras dzīves ceļā ir viens, tikai viens vienīgs mirklis, kad roka, kas tur Likteņa urnu, tajā sakrata un izņem loterijas biļeti ar mums paredzēto svētību vai triecieniem, apstājas tik vien ilgi, cik vajag elpas ievilkšanai; un ja tieši tajā nieka pārtraukumbrīdī kāds sper soli pretējā virzienā, prom no ceļa, kura šifrs rakstīts viņam paredzērtajā lozē, tad viņš var līdz galam ķepuroties dievu nesodīts, viņu pat Jupiters neapturēs. To mirkli izskaitļot nav iespējams, to var tikai sazīmēt”.

Vērtējums: 4+/5
Savdabīgi un pārsteidzoši

[Jazmin Paterson · Rating 5 out of 5]

Szabó Magda has always been one of my favourite writers, as I have never been let down by any word she has put to paper. This book is no different. A retelling of Virgil's classic Aeneid, it gives a harsher, more realistic look on the characters from the original epic poem. Aeneas dies in chapter one, and in his place his wife Creusa travels the seas under his name, arriving in the peaceful Italy with the ghosts of Troy haunting her every step.

This is a story of a woman whose body survived the fateful day, but she had to sacrifice her entire individuality for that to happen, since now she has to be Aeneas, the son of Venus, the patriarch of the Roman Empire. She craves a normal life, and above all, she craves Troy, but she has to carry out the destiny of a dead husband who she never loved. It's a very sad, hard burden, and throughout the book even the reader is unsure of where Aeneas ends and Creusa begins.

If you are into Roman mythology, and have read the Aeneid, this book should be a special treat for you, since it obviously references many things from the classic. However, I would recommend this book to anyone, even those who have not read Virgil, since this book builds it's own entire world, adding Gods previously unheard of, and a more political and rational approach to the poetic original, because, as Creusa says: "To me, literature shouldn't be happy and light blue, but black, as dried blood."

[Elisabetta Buonavolontà · Rating 4 out of 5]

4,5/5 stelle

"Il momento" di Magda Szabò è il culmine della letteratura bulgara di inizio anni ‘90, ed è conosciuto ai più anche come "Creusaide". Perché sì, la protagonista di questo racconto è proprio Creusa. Per quanto, nei primi capitoli, abbia odiato questo libro, il mio non può essere che un giudizio positivo. Perché l’avrei detestato, a tal proposito? Un nome. Quattro lettere. Enea. Diciamo che è stato caricaturato, considerato come un raccomandato solo perché figlio di Venere, e immensamente odiato dalla moglie. Qui la figura del pio padre è messa allo sbaraglio, continuamente vittima delle prese in giro della moglie: la religiosità debellata quando bigotta, a esser rappresentato non è Enea quanto una smorfia dello stesso, incorporando ogni tratto negativo di un’arcaica è ristretta mentalità che la Szabò si diverte a depennare.

Tuttavia, il romanzo è tutt'altro che simile all'Eneide. Lo definirei più di stampo politico, dove una Creusa che pratica la vera idea di socialismo si oppone alla società stalinista. E questo si collega un po' a quello che Magda Szabò ha vissuto con la sua stesura e la pubblicazione. La cosa che mi ha colpito di più è stata la caratterizzazione di Creusa. Femminista ma non femminile. Sì, perché viene tramutata in Enea, e gli unici a saperlo sono Acate, con il quale intraprenderà molte discussioni, Pantoo e Caieta, per l'autrice ideale di perfezione assoluta, così come altre figure femminili, tra cui spiccano l’inarrivabile e altresì amata madre Ecuba, la splendida ma maliziosa Lavinia, con cui Enea/Creusa instaurerà un rapporto di amicizia (essendo fisicamente impossibile un’unione che dia vita a prole) solidale e intensa, culminante con l’alleanza decisiva con Turno, presentato come alleato e non come antagonista.

Creusa è una figura completa e complessa, che mette amore e responsabilità prima di tutto. È un'ottima madre-padre per Iulo, non cede alle malizie di Lavinia e incoraggia Turno a farsi avanti. Sì, proprio lui. Ho adorato ogni singola descrizione e ogni pensiero della protagonista, rivelandosi sfaccettata e straordinariamente imperfetta come immaginavo: una donna colta, raffinata, intelligente, sarcastica e ironica, ma anche amorevole. Magda Szabò ha dato vita a un personaggio già in parte designato da Virgilio, ma espandendolo ancor di più e rendendolo originale, nuovo, lontano dall’ideale latino di pius e più vicino e necessario, mi vien da dire, ai giorni nostri e ciò che stiamo vivendo.

[Filippo · Rating 2 out of 5]

A volte un autore che ami ti delude.
A volte decidi di voltargli le spalle e di passare ad altro, senza più tornare alla sua bibliografia, la ferita che lentamente si rimargina, ma che fa male, brucia.
Questo “il momento” per me è stato una delusione totale, distruttiva, ma non abbandonerò l’autrice, anche perché finora i suoi libri li ho amati, basta guardare “Abigail” e il voto che ho dato al romanzo.
Purtroppo qui l’autrice non mi ha detto nulla, ha cercato di scrivere un eneide al femminile senza, a mio avviso, riuscire nell’intendo di creare una storia vera, diversa dal poema originale, o comunque non ha voluto discostarsi troppo dalla storia originale: c’è qualche discordanza, ma cose di poco conto. Il risultato è stato quello di rendere inutile il cambio di sesso del protagonista, una forzatura inutile. Alla fine si tratta semplicemente di un lungo monologo che dura più di 200 pagine, che rende la lettura estremamente pesante. C’è qualche elemento fantastico interessante, aggiunto dalla stessa autrice, come la Dea Ecchiè, sorella della bella Afrodite, esiliata dall’Olimpo per invidia; c’è anche un’ironia pungente che mi ha strappato più volte un sorriso, ma per il resto la voglia di abbandonarlo mi ha accompagnato per quasi tutta la durata.

[Ellis ♥ · Rating 4 out of 5]

La figura di Enea ha senza dubbio lasciato un solco profondo nella storia e nella leggenda grazie, soprattutto, all’opera di Virgilio, mentre di Creusa si sa solo che perì nell’incendio che infiammava la città di Troia.
Arrivata a settantatré anni, l’ambiziosa ispirazione di Magda Szabò, coltivata in gioventù e ripresa più volte nel corso della sua vita, finalmente prende corpo. La storia raccontata nell'Eneide non regge, troppe incongruenze al solo scopo di legittimare il potere di Ottaviano Augusto e altresì celebrare la grandezza di Roma. Nell’introduzione al libro, c’è una vera e propria dichiarazione d’intenti:

“Tutti si erano messi a congiurare contro questa donna, meritava di essere richiamata dalla morte, riflettevo, e poi mi venne in mente: l'avrei fatta risorgere io.”

Il poema si trasforma in romanzo, ma l’invocatio resta ed è affidata alle mani dell’enigmatica Dea Ecchiè. Ovviamente la narrazione si apre con la fuga da Troia, ma veniamo proiettati in avanti fino allo sbarco in Italia; il resto delle peripezie verrà centellinato sottoforma di cronistoria-flashback.
Non scendo in ulteriori dettagli sulla trama per non rovinarvi il gusto di scoprire da soli quali espedienti abbia utilizzato Szabò per riuscire a far combaciare tutti i pezzi, perché – come preannuncia il sottotitolo – quella che avete tra le mani è la Creusaide ovvero l’Eneide ribaltata al femminile e dal punto di vista della consorte del Pio Padre Enea.
L’epopea, ricca di colpi di scena, viene ripercorsa interamente dagli occhi di una donna che ha dovuto necessariamente forgiarsi una corazza e prendere in mano le redini della sua vita. L’autrice ha lavorato duramente per delineare il ritratto di Creusa operando una profonda introspezione. Il personaggio acquisisce la dignità che le spetta di diritto e ha mille sfaccettature: colta, scaltra, raffinata e coraggiosa e molto altro ancora. Ne seguiamo le sorti perché ce le racconta in prima persona in quello che, a tutti gli effetti, è un lungo monologo di oltre 300 pagine.

La scrittrice magiara espone il suo modo anticonvenzionale d’intendere la mitologia e la figura dell’eroe, questa riscrittura fa da tramite, attraversa i secoli, diventando anche satira del suo tempo. L’edizione italiana giunge a noi grazie alla casa editrice Anfora e su traduzione di Vera Gheno, che è riuscita a serbare, nel passaggio dall’ungherese all’italiano, quella sottile ironia che permea tutto il libro.

[Dario Malic · Rating 2 out of 5]

Trenutak, roman Magde Szabó, autorice koja pripada samom vrhu (inače vrlo bogate) mađarske književnosti 20. stoljeća, zapravo je svojevrsna anomalija u njenom opusu. Riječ je o autoričinoj verziji Vergilijeve Eneide napisanoj u, mogli bismo reći "ženskom ključu" (podnaslov djela je Kreuzaida, prema Enejinoj ženi koja ovdje preuzima njegovu ulogu). Kako i zašto je do te adaptacije došlo Szabó objašnjava u iscrpnom i prilično zanimljivom uvodu gdje saznajemo za njenu gotovo opsjednutost Vergilijevim djelom još od mladosti te uviđamo potrebu da ga prikaže filtriranog vlastitim iskustvom.

Sama priča mi ni u svojoj izvornoj varijanti nije zanimljiva, a situacija nije puno drugačija ni ovdje. Neovisno o promjenama koje Szabó uvodi, u pitanju je klasična povijesno-mitološka priča puna junaka i bogova te njihovih složenih obiteljskih i drugih odnosa, ovaj put naravno ispričana znatno drugačijim stilom. Kao takva, priča nije pretjerano privlačna za onoga tko nije ljubitelj spomenutih tema, a pitanje je i koliko može ljubiteljima antičke mitologije biti interesantna jedna vrlo osobna, moderna verzija već poznate priče.

Ne znam na kakav je odjek Trenutak naišao kad je po prvi put objavljen, no mislim da je, usprkos nekim skrivenim značenjima koja se u njemu mogu pronaći (ili možda baš zbog njih), riječ o pravom primjeru romana napisanog isključivo za (i zbog) sebe. Takvo ugađanje sebi je naravno u ovom slučaju u potpunosti u redu, jer Szabó je autorica koja si je to svakako mogla dozvoliti.

[Laura · Rating 2 out of 5]

Savāda, ļoti savāda grāmata. Noteikti ne tuvu mana komforta tējas tasīte, bet kaut kādā īpatnējā veidā ievelkoša, it īpaši otrajā pusē, vai pat pēdējā trešdaļā. Daudzas lietas traucē - garie, sapenterētie vārdu birumi, kur lapā var būt n-tie komati un labi, ja divi punkti; daudzie svešādie personvārdi un mītiskie varoņi, kuros, ja neesi klasiskās literatūras eksperts vai vismaz entuziasts, saprast rītus un vakarus grūti; netulkoti un neatšifrēti iespraudumi sazin kādā senvalodā ("Pā-i, pā-i, pā-i, ali panti tēs, eido tatusa, pā-i, pā-i!" un tamlīdzīgi); dialog-monologveidīgā stāstījuma forma, kas svārstās un jāpiedomā, vai tagad runā Kreūsa savā "ādā" vai nogalētā valdnieka vīra "ādā"... Neko m o d e r n u stāstījumā nesaskatīju, patiesībā nekādu piesaisti konkrētam laikam nemanīju, šāds stāsts varētu būt radīts jebkurā laikā. Ja zina, ka romāns rakstīts 1990. gadā Ungārijā (ko es lasot nezināju), tad varbūt var no pirksta izzīst kādas alegorijas par varas uzurpēšanu un impērijas dzīves ciklu, kas pamatos tāds pats kā Romas un pirms tam Trojas laikā, tā Austroungārijas, Britu un Padomju laikā. Izteiktāka gan šķita piesaiste patiesajam (antīkajam) vēsturiskajam fonam, tikai pagalam abstrahētā fromā...

Divas lietas, ko paņemšu no šīs grāmatas līdzi:

1) jāpapēta vēsture, ideālā gadījumā jāpalasa "Eneīda", "Iliāda" un "Odiseja", vēlreiz jānoskatās filma "Troja";
2) jāizlasa vēl kāda Magdas Sabo grāmata (jautājums - kura?), lai saprastu, ar ko rakstniece tik slavena - neticu, ka ar "Mirkli" var iemantot pasaules slavu.

[Francesca Pesci · Rating 5 out of 5]

Ultimamente ci sono molti revival della mitologia greca e romana (Il silenzio delle Ragazze, Circe, gli ultimi libri di Fry) però questo titolo univa due elementi fondamentali : una scrittrice di cui adoro lo stile e una situazione paradossale ( "e se fosse stata Creusa a salvarsi da Troia in fiamme?") . Mi è piaciuto anche il silenzio delle ragazze, ma questo libro è di gran lunga più fedele ai meccanismi del racconto epico, nonostante gli sprazzi di velato umorismo. Lo definirei come delle felici nozze fra il rigore della Cassandra o Medea di Christa Wolf e la cinica e scanzonata La morte della Pizia di Durrenmatt. Sfortunatamente non conosco troppo bene la storia ungherese dell'ultimo secolo, però la prefazione spiega anche come questo libro si possa leggere in chiave di satira contemporanea.

[Manuela Mongiardino · Rating 3 out of 5]

Buona l'idea della Szabò, in questo testo dimostra le sue approfondite competenze in letteratura e lingua classica. Il testo è perfino corredato di un breve vocabolario di parole in lingua frigia che vengono usate nei dialoghi.
Libro consigliato a tutti coloro che amano la mitologia e la letteratura classica.

[Karin · Rating 5 out of 5]

Heb je je ooit afgevraagd wat er zou gebeuren als niet Aeneas maar zijn vrouw Troje onvlucht en de basis legt voor het Romeinse rijk? Nee natuurlijk ;-)
Magda Szabó gelukkig wel. Ze is één van de weinige schrijvers die Vergilius mag - en kán - herschrijven.
Bovendien heel mooi naar het Nederlands vertaald.

[Lisa Madieke van Straten · Rating 3 out of 5]

3.5 stars

[Danny · Rating 4 out of 5]

Szabó's versie van Vergilius Aeneis...een aanrader(voor latinisten)

[Jdu FFH · Rating 3 out of 5]

Magda Szabo vertelt graag over vrouwen die in een bepaalde gedachtenwereld terecht zijn gekomen en daar hun leven volledig naar inrichten. Of ze dat zelf willen, of ze dat min of meer moeten, of er ook een uitweg zou zijn, daar laat ze zich niet over uit, het is een combinatie van terecht komen in een situatie en die dan getergd maar hardnekkig volhouden. Tenminste, dat is wat Creusa doet als ze in Het Ogenblik haar eigen leven een andere wending geeft, daarmee ontsnapt aan haar van kinds af aan ingeprente lotsbestemming, maar de rest van haar leven in een vreemde rol gedwongen wordt die ze dag en nacht moet aannemen.
Szabo geeft de Aeneis een hele nieuwe wending met dit boek. Ze doet dat met een geweldige stijl, die ik ken van de Katalinstraat en de Deur. Je blijft doorlezen, ondanks dat sommige passages wat lang van stof zijn, want het is prachtig verwoord en er gebeurt toch genoeg om de aandacht vast te houden. Bovendien is een nieuwe interpretatie van de klassieken altijd aardig om in romanvorm te lezen; iets wat haar landgenoot Kosztolányi ook heeft gedaan met Nero. Het laatste hoofdstuk van dit boek had echter niet gehoeven, het eindigt in een soort klucht met kritiek op de huidige tijd; dat had een apart boek verdiend.

[Ffiamma · Rating 3 out of 5]

riscrittura dell'eneide in chiave femminile: enea muore e al suo posto sarà creusa a partire per l'italia. il libro è strutturato come un poema epico e mescola parti estremamente letterarie a un'ironia tagliente ed efficace. molto interessante la prefazione della stessa magda szabò, in cui racconta la sua educazione culturale e il legame con il capolavoro di virgilio.