Romāns “Sōla” (1963) tapis laikā, kad rakstnieks G. Janovskis dzīvoja trimdā Anglijā. Tas ir pirmais grāmatā izdotais darbs. “Pār Trentu kāpj migla” (1966) un ar “Balsis aiz tumsas” (1972) veido triloģijas turpinājumu. Visus romānus caurvij galvenā vēstītāja Artura Skujas likteņstāsts laikmeta kontekstā.
Gunars Anatolijs Janovskis dzimis 1916. gada 8. februārī Helsinkos, Krievijas impērijas tālbraucēja kuģa kapteiņa ģimenē. 1919. gadā Janovskis ar ģimeni atgriežas Latvijā. No sākuma dzīvo Liepājā, bet drīz pārceļas uz Rīgu. Rīgā ģimene dzīvo Bolderājā un visa Janovska bērnība paiet dzīvojot pie jūras un kopā ar tēvu ejot zvejā.
1922. gadā uzsāk skolas gaitas Rīgas pilsētas 4. pamatskolā Pārdaugavā. No 1926. gada līdz 1933. gadam mācījies Rīgas 1. Valsts ģimnāzijā. 1933. gadā uzsāk klasiskās filoloģijas studijas Latvijas Universitātē. Tomēr studijas nevedas, jo Janovski interesē vairāk dzeja un literatūra. Tā arī nepabeidzis, studijas pārtrauc 1938. gadā. Paralēli studijām sāk strādāt Valsts papīru spiestuvē par korektoru. Pirmie prozas darbi publicēti Studentu Dzīvē 1938. gadā. Janovskis bija latviešu studentu konkordijas Konkordija Valdemārija biedrs.
Līdz padomju okupācijai strādājis dažādus darbus. Bijis darbvedis, grāmatvedis, krāvis malku Rīgas preču stacijā un strādājis lopkautuvē. No 1941. līdz 1944. gadam strādājis par tulku Jēkabpils apriņķa valdē. 1944. gada rudenī dodas bēgļu gaitās uz Vāciju. Uzreiz pēc kara beigām turpina pārtrauktās filoloģijas studijas Bonnas universitātē, Vācijā.
1947. gadā pārceļas uz Lielbritāniju. Sākumā tur strādājis smagu fizisku darbu kā laukstrādnieks un ķieģeļceplī. 1952. gadā apprecas ar Rasmu Breikšu un pārceļas uz dzīvi fermā, Anglijas vidienē. Janovskis daudz ceļojis pa Eiropu. Visus trimdas gadus aktīvi dziedājis korī "Mežezers" un piedalījies visos Anglijas un Eiropas latviešu dziesmu svētkos. 1984. gadā pārceļas uz dzīvi Anglijas latviešu veco ļaužu mītnē "Straumēni". 1996. gadā apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni. Miris 2000. gada 27. aprīlī. Rakstnieks kremēts, pelni apbedītī Rīgas Meža kapos.
Es lasu sen un daudz, bet joprojām mēģinu aizpildīt diezgan apkaunojošus robus manā kā lasītāja izglītībā. Gunāra Janovska darbi ir viens no šādiem robiem. Zināju par "Pilsētu pie upes", veikalos biju redzējusi "Sōlu" jaunā izdevumā, bet tas arī viss. Neesiet kā es, lasiet Janovski nekavējoties, jo grāmatas ir lieliskas.
Gan "Sōla", gan tās turpinājums "Pār Trentu kāpj migla" faktiski ir autobiogrāfiki darbi par latvieša Artura Skujas dzīvi Anglijā (romānu galvenā varoņa vārds ir tas pats, ar kuru Janovskis paraksta savu dzeju). Darbi smeldzīgi, par trimdu visās tās izpausmēs - gan ģeogrāfisko, jo latvietis nevar atgriezties Latvijā, gan intelektuālo, jo izglītots un erudīts cilvēks nevar gribēt neko daudz vairāk par palīgstrādnieku viesnīcas saimniecībā vai fermā. Pats no sevis uzprasās salīdzinājums ar Remarku, tāda pati izmisīga dzīves jēgas meklēšana krogā, tāda pati smalki nojaušama romantika, tāda pati skumja nolemtība kopā ar ironiju un melno humoru, ko "Sōlā" ienes Juhana personāžs un "Trentā" - Baigais. Igaunis Juhans īpaši kolorīts savos komentāros par latviešiem, kuri tam nepatīk kā suga: "Jūsos nav dziļuma, nav naida, ne spīts, dusmu. Jūs visi vai arī laba daļa esat tādi mīksti vārguļi. Paraugskolnieki. Tādi jūs esat."
Janovskim ir lieliski cilvēku un vietu, dabas apraksti, pilni ar noskaņu un trāpīgu detaļu, tajā skaitā ne pārāk glaimojošu gan par angļu attieksmi pret ārzemniekiem, gan par trimdas latviešu spēju sadarboties un vienam otru atbalstīt. Emociju kokteilis no riebuma pret mietpilsonisku kūtrumu un aprobežotību, nepiepildāmas ilgošanās pēc mājām un neizbēgamas pagātnes un zaudētā idealizācijas iedarbojas tūlīt un neatlaiž ilgi. Lasiet, lūdzu, Gunāru Janovski.
"Šeit rietumos ir brīvība, bet reti kāds te īsti izprot tās nozīmi un vērtību. Brīvība šeit ir pati par sevi saprotama, gluži dabiska lieta, ko neviens neapdraud, neviens to nedomā otram laupīt, un tā šī brīvība kā viss, kas ikdienišķs un pierasts, ir pamazām zaudējusi savu vērtību. Citi ideāli ir stājušies vietā, proti, kāre pēc ērtībām un labklājības. /../ Cilvēki ir nākuši pie atziņas, ka bez principiem dzīvot ir ērtāk nekā par principiem mirt."
Atceros, ka romānu Sōla sanāca izlasīt vidusskolā (esmu diezgan pārliecināts, ka 12.klasē), tomēr, toreiz nesanāca izlasīt nosacīto turpinājumu "Pār Trentu kāpj migla", par latviešu emigrantu Arturu. Ļoti patika, ka autors bija izcili aprakstījis emigranta (latviešu, bet nezin kāpēc, šķiet, ka tāds varētu būt ikvienas tautas emigranta dzīve) dzīvi Anglijā. Kopumā grāmata lasās raiti, nav garlaicīgu vietu, vienīgi man personiski beigas grāmatai nepatika (atstāja tādu nelielu neizpratni/rūgtuma piegaršu).
Grūti saprast, kas ir tas, kas mani saista trimdas rakstnieku stāstos par trimdas dzīvi. Tās grūti saprotamās ilgas pēc idealizētās dzimtenes? Arī iepriekš lasītie latviešu autoru darbi par trimdas dzīvi ir likušies ārkārtīgi interesanti. Jau paši par sevi. Jāsaka gan, ka arī šī grāmata bija interesanta arī neskatoties uz personīgi saistošo saturu. Bija viegli lasīt, bija labs daudzums personīgo pārdzīvojumu, druscītiņ dabas apraksti, kopumā tāda laba proporcija ar notikumiem un aprakstiem. Domāju, ka noteikti lasīšu vēl kādu šī autora darbu.
Par latviešu emigranta dzīvi Anglijā. Kā ir būt vienam starp svešiem, ar sapņiem par dzimteni. Dzīve "no rokas mutē" kā protesta forma. Latviešu kopienas sadarbība, tikšanās kopīgās biedrībās, kultūras dzīve un savstarpējā izpalīdzība kontrastē ar izmisuma alkoholismu. Grāmata lasās rimti, nav garlaicīgi. Paliek rūgtuma pēcgarša.