Mākslinieks Edgars Ozoliņš. Irēnas Žgutas vāka dizains. Šīš grāmatas autors dzimis Grīziņkalnā - kādreiz smilšainā Rīgas nomalē. Nevienam nezināmais Jānis Griķis tapis par Jāni Grīziņu tieši tur. Grīziņkalnā atradās arī slavenā Vārnu ielas republika. Patiesībā republikāņu mātes un tēvi par tās pastāvēšanu neko daudz nezināja. Viņi nesaprata, ka akmeņi nav vis akmeņi, bet gan munīcija, ka Krastiņa jaunkundze nav vis feldšere, bet gan čūsku rijēja un ka Plakanā Zukstera ordenis ir republikas augstākais apbalvojums.
Vienīgi Jānis Gaiziņš zināja ko vairā "Lielie nemaz nenojauta, ka blakus tiem pastāv tik daudzas bālģīmaino, sakanādaino, papuasu, kazaku un kovboju valstis ar augsti attīstītu valstisku organizāciju. Katram stabiņam uz ielas bija savs nosaukums, ņemts no Žila Verna romāna un akceptēts no visām apkārtnes valstīm, katrai rīziņai bija noteikts ģeogrāfisks stāvoklis, sākot ar Tanganjiku un beidzot ar Ontārio, katram sētniekam sava palama."
Ja laiž gar ausīm slavas dziesmas brīnišķajam sociālismam, kas, kā zinām, 20.gs. visus ieveda paradīzē zemes virsū, šī ir forša grāmata par puiku blēņām un piedzīvojumiem. Lasīju dēlam priekšā un vietām kārtīgi izsmējāmies. Humors ir labs un tajā liela loma ir arī bagātajai valodai.
Grāmata jautra un lasīt ir forši. Arī īsa - lasīt ir ātri, bet bieži ir tā, ka darbojošos personu ir tik daudz un notikumi tik samudžināti, ka grūti izsekot līdzi. Protams, tā laika politiskais raksturs caur un cauri.
Jāatzīst, ka toreiz bērni lasīja un izstrādāja savu domu lidojumu... Viņiem nebija teļuka un konsoles, pie kā sēdēt. Kad izlasa šādu grāmatu, tad saprot, kā ta manējais fācis tik spilgti atcerās bērnībā lasītās Dž. F. Kūpera, Verna, Londona un citu autoru darbus. Viņi vienkārši tos darbus izdzīvoja.
1957.gada izdevums ir klasiska padomju bērnu literatūra. Daži grāmatas aspekti ir vērtīgi - tā ļauj iztēloties Rīgu pirms 100 gadiem (galvenokārt tālaika Pierīgas strādnieku rajonus), un ir aizraujoši sasaistīt vecos ielu un vietu nosaukumus ar šodienas Rīgas ģeogrāfiju. Bet sižetā, protams, iesaistīta arī padomju ideoloģija, kura šodienas acīm ir ne tikai muļķīga, bet no stāstniecības prakses viedokļa arī visai slikti uzrakstīta - iestarpinājumi un nobeigums nav harmonijā ar galvenā varoņa stāstījuma stilu, kam raksturīgs puiciski naivs rotaļīgums, bet iestarpinājumos no zila gaisa parādās itkā retrospektīvs viedums (no sociālistiska skatupunkta, protams). Būtu interesanti salīdzināt izmaiņas dažādu gadu izdevumos.
Nu šis gara darbs ļoti grūti man lasījās, tikai ar piespiešanos. Man interesanti uzrakstīta šķita tikai viena nodaļa. Ļoti haotisks, grūti izsekojams saturs. Bija sajūta, ka trūkst kodols, kaut kāds stāstījuma skelets, kas to saturētu kopā. Daudz ap vienu un to pašu, bet uz priekšu nu nekā. Reti gadās, kad kādu grāmatu tik ļoti gribētos vairs neredzēt, un plauktā nepaturēt.
20. gs. sākuma Rīgas attēlojums strādnieku bērnu acīm. Sociālo slāņu pretstatījums - vienkāršie strādnieki "Ārrīgā" (tagadējās Vārnu, Zvaigžņu, Lienes u.c. ielās) pret smalkajiem kungiem un gražīgajām dāmām Rīgas centrā. Bērni kolektīvi lasa piedzīvojumu grāmatas, iet uz kino, izgudro un meistaro lietas un sapņo par neizsniedzamām tālēm.