“Dažkārt "Mērnieku laiku" ietekmi uz latviešu literatūru mēdz salīdzināt ar to iespaidu, kādu uz spāņu literatūru atstāja Servantesa "Dons Kihots". Salīdzinājums ir pamatots, jo "Mērnieku laiki" nevis izmainīja priekšstatus par to, kādai jābūt prozai, bet gan tos radīja. Īstenībā romāna parādīšanās joprojām ir literatūras mīkla: tas patiesi ir neizskaidrojami, kā vienmuļā prozas klajumā, kurā līdz tam bija atrodami tikai didaktiski pastāstiņi, lokalizējumi, presei raksturīgie feļetoni, gandrīz bez jebkādas tradīcijas varēja rasties romāns, kas pats izveidoja tradīciju, ko pēcāk atlika tikai turpināt.” (Guntis Berelis) Eduarda Brencēna ilustrācijas
Šoreiz nepavisam nebija garlaicīgi kā skolas laikā, tik vietām domas aizplūda prom. Atmiņā nebija palicis, ka ir tāds trilleris- ohohohoho, kā viss sapīts un satīts- slepkavības, izpirkumi, zādzības, nu baigi :)
Gadi iet uz priekšu, bet cilvēku uzvedībā un raksturos, kopš Mērnieku laikiem, nekas nav mainījies.. kā sacīt jāsaka, tādi paši slātavieši un čangalieši joprojām esam :)
Tiešs, vienkāršs un skarbs cilvēka dabas atklājums. Reti, kad nācies piedzīvot stāstījumu, kurā labais tik ļoti iet postā un ļaunais tik ļoti var turpināt dzīvot nesodīts. Kur godīgi ļaudis - retumis, bet muļķu - ka biezs. Nevaru vien beigt brīnīties par grāmatas valodu un stāsta plūdumu - tik bagātīgs, tik krāšņs. Pasakiet man, kā var divi vienpatņi meža vidū ko tādu radīt? No kurienes viņiem šī spēja? Ja vien viņi ticētu Dievam - teiktu, ka no Dieva. Bet viņi neticēja. Tas nekavēja Matīsu un Reini būt ievērojamākajiem no sava un mūsu laika cilvēkiem Latvijā. Ticu, ka šīs grāmatas nozīmi nav viegli atklāt un piedzīvot skolas laikā. Saprotu, kāpēc to mēģina paveikt skolas laikā. Un zinu, ka grāmata ir gan izlasīšanas, gan pārdomāšanas vērta. Grāmata pāri laikam.
I did it! Pāris gadus vēlāk, nekā literatūras skolotāja būtu gribējusi, beeeeet... Nu jā. Briesmīgi garš iesākums, kaitinoši tēli, kārtīgas action thriller beigas. Vismaz ārā no mana bucket list.
Piedodiet, skolotāj, bet man joprojām nav skaidra jūsu apsēstība ar šo grāmatu un tas, kāpēc mums bija jāvelta ''Mērnieku laikiem'' visas literatūras stundas 2 mēnešu garumā.
Šī noteikti ir grāmata, kuras mērķis nav izklaidēt, bet gan apgaismot, un tas ir patīkami. Apmēram tik tālu es saprotu, bet tālāk netieku, jo man trūkst stabila izpratne par šīs grāmatas galveno vēstījumu. Ir palikuši tik daudz jautājumu, kuriem nerodu atbildes.
Vislielākā mīkla man ir, kas ir tas, ko caur Kaspara tēlu autori vēlējās nodot lasītājam, sevišķi ņemot vērā, ka tiek uzskatīts, ka Kaspara prototipi ir paši autori.
Lasot Kaspara sarunas ar viņa māti un Lienu, bija mirkļi, kuros izjutu cieņu pret viņu, tomēr veids, kā Kaspars vadīja savu dzīvi un attiecās pret apkārt notiekošo, manī izraisīja dziļas antipātijas, un es nespēju just līdzi viņa liktenim. Neviena mērķa, neviena sapņa, nevienas tieksmes kaut ko iegūt vai sasniegt. Šāda pilnīga padošanās liktenim un notiekošajam, bez gribas un vēlmēm, man neizraisīja cieņu pret šo tēlu. Bez vīrišķīga cīņas spēka pret netaisnību un par savas ģimenes labklājību! Man trūkst izpratnes, kā šāds īpašību apkopojums varētu būt slavējams. Ja mēs iedomājamies, kas būtu, ja visa mūsu tauta dzīvotu pēc šādas filozofijas… Man neizbēgami rodas jautājums: vai var vainot tikai tos, kas dara pāri, vai arī tos, kas paši ļauj sev darīt pāri?
Cik patīkami visu atsvaidzināja Šrekhubera tēls.
Lai arī viegli lasāma, šī grāmata bez šaubām stāv pāri viduvējībai arī mūsdienās.
"Mērnieku laiki" patīkami pārsteidza. Biju gaidījis smaganēju latviešu zemnieka dzīves aprakstu ar pārspīlēti glezniem tēlojumiem, bērnībā šķita, ka stāsts vispār ir par mēri un par to, cik grūta dzīve nabaga latviešu tautai. Par spīti tam visam tomēr saņēmos izlasīt, šis šķita esam viens no tiem darbiem, ko jābūt lasījušam. Patīkamais pārsteigums tādēļ, ka daudz no gaidītā nesagaidīju, toties negaidīti sastapu trillera un detektīva elementus, kā arī visnotaļ smieklīgas epizodes. Īpaši gribu izcelt, ka brāļi Kaudzītes vismaz daļēji "Mērnieku laikus" rakstījuši tautas pamācīšanai (vismaz man, grāmatu lasot, radās tāds iespaids), tāpēc jo īpaši izbaudīju vietas, kur kāda tēla rīcība raisīja manī emocionālu reakciju. Nebija ilgi jādomā vai jāmēģina izlobīt, ko gan autori cenšas pateikt, pietika tikai pamanīt, ka viena vai otra lieta mani, piemēram, sadusmo, tātad tā nav nekas labs. Katrā ziņā uzskatu, ka brāļi Kaudzītes to pamācīšanu izveikuši visai meistarīgi. Brīžiem gan šīs pamācošās epizodes bīstami pietuvojās otram grāvim, kur dažu tēlu personība sastāvēja no tieši vienas (nevēlamas) īpašības, lai arī šis otrais grāvis ir seklāks un ūdens tajā mazāk sastāvējies nekā pirmajā. Atsevišķas vietas šķita arī dīvaini strukturētas vai nevajadzīgi sabāztas romānā tā, ka nekādu pievienotu vērtību tam nedeva. To latviešu literatūras pīlāra garu neizjutu, tur varbūt lielāka nozīme vēsturiskajam kontekstam, kurā šis darbs radies, ne pašam darbam. Tāpat zinu, ka nebūtu paticis šim malties cauri piespiedu kārtā – "Mērnieku laiki" šķiet viens no tiem opusiem, kuru katram jālasa, kad nu pats ir tam nobriedis. Tagad, "Mērnieku laikus" lasījušam ir tāda patīkama padarīta darba sajūta. Esmu kaut ko uzzinājis, kaut ko iemācījies un turpmākajā dzīvē tas noderēs. Būtu interesanti pēc dažiem gadiem pārlasīt.
Skolas laikā pasniedza kā bubuli un palūdza uzzīmēt Švaukstu, Pietuka Krustiņu vai ko tamlīdzīgu. Akadēmijā negribot lieliski "nopārdeva" un lasījām, sajūsminājāmies par Kaudzītēm kopumā. Kāpēc un par ko vairs neatceros, bet fakts. Tagad divos vakaros pārlasīju un atzinu par labu esam, jo..tur ir viss. Ir kam just līdzi, par ko smieties, ko pārdomāt, salīdzināt, protams, tīri vēsturiski intriģējošs nelietīgais Grabovskis, kas arīdzan no Piebalgas puses nākušā vectēva un vecvectēva uzvārds. Tāpēc, mīļo lasītāj, nebiedē ar šo darbu savus bērnus, radus un draugus!!
Vispār neticēju, ka man varētu grāmata patikt. Beigās raudāju un izjutu katarsi. Patika visaptverošā darba daba un pasaule, kas iecementēta mūsu saknēs. Tā atdzīvojas…
3/5 Būtu bijis daudz interesantāk, ja būtu mazāk sadzīvisko ainu par mērniekiem, bet vairāk aprakstīts par emocionālajiem notikumiem.
... 4,5/5 Pēc trīs ar pusi gadiem esmu atkārtoti izlasījusi ''Mērnieku laikus''. Lai gan lasīšana vilkās ilgi, neteiktu, ka bija garlaicīgi - varbūt tikai pāris vietās. Mērnieku sižeta līnija šķita daudz interesantāka, asprātīgāka. Personāži spilgti, ir daudz ko pētīt, un saprotu, kāpēc literatūras skolotāji, pasniedzēji sajūsminās. Brīžiem šķiet absurds, kā cilvēki var būt tik atklāti lepni, mantkārīgi u. tml., kaut gan mūsdienās šādu cilvēku ne mazums; šeit - apstākļu ietekmē raksturi kļūst tikai pamanāmāki. Brīnumains romāns, kurā ir gan drāma, gan satīra, gan arī ass sižets. Iekļaujama pasaules literatūras vācelītē.
Iespējams, nepopulārs viedoklis, bet tiešām žēl, ka šo darbu burtiski spiež lasīt skolā literatūras skolotājas. Jo tajā laikā, kad par visām varītēm tev šim, jāatzīst, garajam, piedzīvojumam jāiet cauri, tev nav ne mazākās sajēgas par dzīvi, dažādām tās peripētījām, ironijām un kā darbojas cilvēks sabiedrībā. Jo, izlasot šodienas acīm un izpratni, man tiešām patika - tāds satīrisks krimiķis, kas savu vērtību cilvēku untumu atainojumā nav zaudējis pat šodien. Nu varbūt nedaudz par garu, bet man tiešām šķiet, ka pārāk daudz baidāmies no šī bieda. Varētu nolikt veselu rindu krimiķu, ģimenes drāmu, trilleru un komēdiju, kas būtu krietni švakākas par Mērnieku Laikiem.
Visas mazas kapeiciņas, visi lieli rubļi un tik spīdīgie čuguna monētiņi, visi no abām pusēm apgrozīti tika Mērnieku laikos. Principā, ar šo 'kokam divi gali', 'monētai divi puses' metaforu vēlējos papriecāties par to, cik divpusēja daba ir tomēr visiem stāsta varoņiem, cik divejāda ir arī tomēr paša romāna nokrāsa - te smējos skaļā balsī par tiem spīguļiem, te bija jānobirdina pa asarai to mazo nieciņu dēļ. Lasot jau otrreiz. Otrreiz! Un nē, Ilze, Tu nesajauci Mērnieku laikus ar Pūt, Vējiņi!
Skolas un studiju dēļ šo te Kaudzīšu klasiku esmu mēģinājusi un svēti apņēmusies (beidzot) izlasīt vismaz reizes trīs. Laikam beidzot pašai sev jāatzīst, ka nebūs.
(un vispār ar klasiku ir tā, ka tik daudz par to esi lasījis/dzirdējis, ka pats lasīšanas process šķiet bezjēdzīgs, jo kopš pamatskolas tev ir bijuši paši masīvākie spoileri un viss, intereses un motivācijas nav, lai cik svarīgs un sakrāls rakstītais teksts mūsu kultūrai nebūtu, lai filologu dievi man piedod.)
Ir jau pagājis kāds laiciņš, kad biju pievarējis šo darbu un reizē arī beidzot nokārtojis pāris desmitgades iekavēto skolas parādu. Ir jau piemirsušies daudzu varoņu vārdi, bet mēģināšu tomēr padalīties ar saviem iespaidiem. Kopumā patika grāmatas pirmā puse: krāšņi, trāpīgi un ļoti ticami aprakstīti tā laika latviešu lauku cilvēki, to dzīve, nebūšanas un psiholoģija. Patika detalizēti dabas ainavu apraksti, dziļi, jēgpilni varoņu dialogi, vēsturiskais patiesums par zemes reformu un ar to saistītā problemātika. Taču, kā man pašam šķiet, aptuveni grāmatas pusē brāļi Kaudzītes bija paguruši. Autoriem, acīmredzot, bija apnicis noslogot iztēli un gribējās kaut kā straujākiem soļiem virzīt sižetu uz nobeigumu. Rezultātā sākas īstā ziepju opera, kurā visam pamatmotīvs ir tas, ka kāds no varoņiem bija izrādījies ārkārtīgi līdzīgs kādam citam. Aiz pārskatīšanās tiek nogalināts galvenais varonis Kaspars, jo tas tumsā bija līdzīgs vietējam bandītam Grabovskim. Īstenībā pats Grabovskis izskatā ir neatšķirams no mērnieka Feldhauzena un šis fakts kalpo par pamatu daudziem pilnīgi neticamiem notikumu līkločiem: puskrēslā, neatšķirot nedz seju, nedz balsi, svarīgie dokumenti tiek atdoti nepareizajam cilvēkam un visādas tādas lietas. Īsti vairs neatceros varoņu vārdus, bet vēl tur bija sižeta līnija, kur kāds izlikās par vietējo dzērāju, jo tumsā kapucī stūrī sēžot izskatījās ļoti līdzigs tam un rezultātā noklausījās sarunas. Viena no galvēnām varonēm Annuža bija paņēmusi svešu mazuli, jo, protams, kā savādāk, visi mazuļi ir līdzīgi un neviens taču nepamanīs, ka tas nav viņas bērns. Vienvārdsakot, visapkārt riņķi ir līdzīgie cilvēki un pārskatīšanās kuriozi, kā dēļ arī notiek visas šīs nebūšanas. Visam pa virsu grāmatas beigās uzzinam, ka prastas dabas melderis nav nemaz tik prasts - viņš visu no sākta gala zināja un visu šo jezgu novēroja, tā teikt, no malas. Viņš arī uzņemas beigās vērst, cik iespējams, par labu visas notikušās netaisnības. Sižets no realistiski-vēsturiska pārtop par vienkārši neticamu, pārspīlētu, samākslotu un meksikānu ziepju operas cienīgu. Neskatoties uz augstāk minēto, aizvien iesaku izlasīt, bet mans iespaids, ka brāļi Kaudzītes bija strikti sadalījuši rakstīšanas darbu uz pusēm, pie tam gaume un talants abiem bija gaužām atšķirīgi. Ceru, ka nesabojāju lasītprieku, ieskicējot atsevišķus sižeta elementus.
Rudenī, kad uzvirmoja diskusija par Mērnieku laikiem vieglajā valodā, es īsti šajā tēmā neiedziļinājos. Lai gan nē, tā kā pazīstamā Atmodas laikraksta redaktore bija pret, bet mans viedoklis pēdējos gados ir pretējs cienījamās žurnālistes viedoklim- biju par. Cita starpā, es arī domāju, ka nav nekas slikts, ja mēs plašu romānu pārstāstām saīsinātā variantā. Visu izlasīt nav iespējams, bet vismaz kaut ko zināt ir labāk nekā vispār neko. Pēc kāda laika aplādē Telos noklausījos sarunu par Mērnieku laikiem, kur Vents Zvaigzne sniedza ieskatu Latvijas agrārajā vēsturē un tas , iespējams, bija arī pēdējais grūdiens, lai romānu beidzot izlasītu. Jā, skolas laikā es to neizlasīju un arī šaubos, ka pusaudža vecums ir īstais brīdis, lai to darītu. Lasīju rūpīgi, ar zīmuli rokā. Lai arī esmu audzis lauku vidē, turklāt laikā, kad zirgs un tā iejūga piederumi vēl nebija tikpat kā aizgājuši nebūtībā, tomēr ik pa laikam meklēju viena otra vārda skaidrojumu internetā. Ne visus atradu. Piemēram, man joprojām nav skaidrs, kas tas par tīni, kas placus ierāvies paslēpies aizdurvē. Skaidrs, ka tas nav tas tīnis, kas šodien. Vai arī, kas ir tie garie kāti ("baznīcā upuriem garāki kāti"). Lai arī lasīšana nebija viegla(galvenokārt tempa ziņā, kas varēja būt 2/3 no parastā, jo ik pa brīdim bija jāapstājas, jāpārlasa vēlreiz. Daudzu vārdu nozīme mūsdienās ir cita, teikumi gari, konstrukcijas neierastas), man ļoti patika. Kā var nepatikt šis-Pietuka Krustiņš "Iziet viņš mēdza allaž vakaros atdzīvināt savas pusmirušās krūtis ar dārgo tēvijas gaisu". Un tādu vietu ir daudz. Kaut kas man bija atklājums. Piemēram, ka Mērnieku laiki ir arī sava laika trilleris, vai kā agrāk teiktu "blēžu romāns". Mans ieteikums būtu-ja vēl neesat to izdarījuši, izlasiet. Vispirms, gan, painteresējaties, kas ir ''pušelnieks", ko tur īsti mērīja un vēl par vienu otru lietu, kas katram var būt cita.
Vidusskolas laikā lasītie "Mērnieku laiku" fragmenti bija palikuši atmiņā kā garlaicīgi un arhaiski, tāpēc, kad universitātē nācās šo romānu lasīt vēlreiz, nu jau pilnā apjomā, biju pārliecināta, ka šis uzdevums sagādās lielas mocības. Ak vai, kā es maldījos! Esmu patīkamā šokā par to, cik ļoti man patika šo lasīt! :) Protams, romāns ir ļoti apjomīgs un reizēm lasīšana ir tiešām izaicinoša (ekhem, nebeidzamā Pietuka Krustiņa & Co vāvuļošana), bet tajā ir arī daudz ironijas par sabiedrību (nekas daudz nav mainījies), spilgtu tipāžu, attiecību drāmas un pat prātu mežģošu noziegumu! Lai gan galvenās sižeta līnijas un atrisinājums man bija zināms, arī negaidītu pavērsienu te netrūkst!
Rezumējot: Vai skolēniem jāspiež lasīt "Mērnieku laikus"? Nē! Vai ir vērts šo romānu mēģināt izlasīt pieaugušā vecumā, ja interesē latviešu literatūras klasika? Jā, noteikti!
Nav tik slikta kā biju sapratusi no citu stāstītā. Grāmata lasās mokoši lēni, bet stāsts ir ļoti interesants. Ļoti spilgti tēli, ar katram raksturīgām izdarībām un attieksmi. Brīžam stāsts ieguva arī komiskas nokrāsas, un varēja pasmieties vai vismaz pasmaidīt.
Šī bija manā obligātās lasāmvielas plauktiņā, latviešu klasika kā nekā. Ar baudu uztvēru skaisto valodu izteiksmes veidu. Sižeta līnija piesaistīja tikai grāmatas beigās, un reizēm, grāmatu lasot, domas aizplūda citur. Katram latvietim šī būtu jāizlasa, bet ne kā obligātā lasāmviela skolas vecumā.