Rūdolfs Kārlis Leonīds Blaumanis bija latviešu prozaiķis, dramaturgs un žurnālists. Viņa darbi ir tulkoti angļu, vācu, lietuviešu, somu, igauņu, ungāru, ukraiņu, krievu valodā. Pēc vairāku viņa darbu motīviem ir tikušas uzņemtas kinofilmas. R. Blaumaņa populārākie darbi ir novele "Nāves ēnā", lugas "Skroderdienas Silmačos" un "Indrāni" un dzejolis "Tālavas taurētājs".
Viennozīmīgi latviešu literatūras klasika, turklāt ir diezgan skaidrs, kādēļ tā ir klasika - noveļu varoņu pārdzīvojumus var sajust kā savējos neatkarīgi no gadsimta, jo jūtām, cilvēcisko attiecību drāmām, morālām un ētiskām izvēlēm nav piesaistes kādam noteiktam laikmetam. Aizraušanās, iemīlēšanās, nožēlas spēks 19.gs beigās neatšķiras no 21.gs sākuma, īpaši tad, jo to apraksta tik smalks psihologs kā Blaumanis, kuram nav labo un ļauno tēlu, kuram katrs personāžs ir piesātināts un cilvēcīgi saprotams, pat Raudupiete, kura mani biedē un fascinē vienlaikus.
Katra novele ļoti intensīva un emocionāli blīva, neatkarīgi no tā, vai apraksta dažu minūšu ("Sapnis"), stundu ("Salna pavasarī"), dienu ("Nāves ēnā"), dažu mēnešu ("Raudupiete") vai daudzu gadu ("Laimes klēpī") notikumus. Katrā novelē neuzkrītoši atklāts, cik ļoti mūsu viedokli pašiem par sevi ietekmē attiecības ar citiem. "Pret tevi es sev izliekos tāds... novārtījies, tāds purva bridējs..." Katra novele pēc izlasīšanas vēl ilgi neatstāj, jo liek iztēloties, kā būtu, ja būtu bijis citādi, vai Akmentiņu apprecējusī Kristīne pārvērtīsies Raudupietē, vai Liene no "Salnas pavasarī" pārvērtīsies Ievā no "Laimes klēpja" (uz ko norāda Lienes spītā izmestā frāze, atbildot savam zobgalīgajam saimniekam par precēšanos ar bagātu, bet vecu vīru - "jā, nu es esmu iesēdusies laimes klēpī"). Un katra novele atkal un atkal atgriežas pie vienojošās tēmas - pienākums sadzīvot ar izvēles sekām.
"Vai tad tā tiešām bija patiesība? Vai viņa bija apņēmusies precēt tik vecu vīru? Nē, nē, nē, tas nebija iespējams, viņai bija misējies, lielā nauda viņu bija apmānījuse... Tātad jāatsakās no tik liela labuma? Ak nē, ak nē, tas arī nebija iespējams..."
Ak, Rūdolf, Rūdolf, cik labi Tu pazīsti cilvēkus. Par spīti tam, ka tēma daudzās novelēs stipri līdzīga (meitene iziet pie bagāta, bet nemīlama vīra), katrs apraksts atklāj kādu iepriekš neuzķertu atklāsmi, katrs tēls - jaunas cilvēka šķautnes. Lielākoties tās ir ne tās pašas labākās šķautnes, bet tas tēlus padara vēl interesantākus, viņu likteņus - traģiskākus, jo paši vien jau tajos ir iegrūdušies. Te ir ko rakt un rakt, un rakt.
Otro reizi pārlasot šo grāmatu, Blaumaņa noveles piesaistīja vēl vairāk nekā iepriekš. Joprojām manas favorītes ir "Nāves ēnā" un "Raudupiete". Blaumaņa noveles ir traģikas pilnas, taču tās, manuprāt, ir ļoti meistarīgi uzrakstītas. Sākotnēji "Nāves ēnā" man nepatika, jo beigas šķita pārāk netaisnas, tomēr tagad spēju saskatīt noveles savdabīgo un drūmo šarmu. Ja būtu jāsalīdzina, piemēram, ar Ezeriņa novelēm (šāda salīdzināšana vispār ir ļoti grūta, vismaz man), tad Blaumaņa noveles man tomēr patīk labāk. Ikreiz izcils saturs un daudz traģikas un netaisnības, kas manī izraisa sašutumu un brīžiem neizpratni par cilvēku rīcību dažādās situācijās. Lielisks darbs.
Blaumanis šķiet ir bijis izcils psihologs un latvisko arhetipu veidotājs. Meistarīgi prot izvēlēties un aprakstīt dažādas iekšējās pretrunas un sirds/prāta cīņas, kas aktuālas arī mūsdienās.
Rūdolfs Blaumanis dzimis 1863.gada 1.janvārī Ērgļu muižā kalpotāju ģimenē. Noveli „Purva bridējs” autors sarakstījis 1989.gadā. Pašas pirmās asociācijas man izlasot darba nosaukumu bija, ka darbs darbā droši vien kās noslīks purvā, bet jau izlasot pirmo nodaļu sapratu, ka norises vieta ir nevis purvs kādā nomaļā vietā, bet gan muižā. Man kā jaunietim kas grāmatas lasa ļoti reti, pārsvarā tikai tad kad mājasdarbā ir uzdots kaut ko izlasīt, kā šajā gadījumā, patika, ka darbam ir viena sižeta līnija, jo ja darbā būtu vairāk kā viena, tad man visi notikumi droši vien juktu kopā. Autors ir izvēlējies veco laiku latviešu valodas piesitienu, piemēram, R.Blaumanis izmanto nevis vārdu „teica”, bet tā vietā raksta „sacīt”, tādejādi it kā ierauj lasītāju 1989.gadā. Lasot šo darbu esmu sapratis cik ļoti svarīgi ir būt kārtīgam, inteliģentam, (laikam lasot grāmatas tā sāk parādīties-inteliģence un literārs runasveids), cēlam, kāds bija Edgars nu varbūt viņš nebija cēls, bet noteikti saprata kas ir mīlestība un beidzot atrast savu īsto un vienīgo. Domāju, ka šo noveli ieteiktu izlasīt visām meitenēm un vīriešu kārtas pārstāvjiem kas ir tādi kā Edgars pirms Kristīnes satikšanas.
Nu, ir jau ir tas Blaumanis labs. Lai arī kā negribējās sākt lasīt grāmatu tikai literatūras stundas dēļ, Blaumanis māk viegli noturēt uzmanību un pat nepamani, ka viens stāsts jau galā. Laiki citādāki, tomēr katrs lasītājs var atrast sevi šajās novelēs, un tas vien parāda, ka cilvēks pēc būtības nemainās. Domāju, arī Blaumanis pats to zināja.
Es nemāku par Blaumani izteikties tik cēli un skaisti kā daudzi literatūras izzinātāji, taču varu pateikt to, ka man šis nebija jālasa skolas dēļ, es to izvēlējos labprātīgi un nenožēloju. Romantika parasti nav tas, ko es daudz lasu, taču šie romantiskie stāsti bija pārpilni ar nodevību, skumjām, bailēm, mantkārību un atriebību, kas, protams, noveda pie traģēdijām. Skaisti.
Since I am tackling some Blaumanis for school, I might as well rate the novellas/stories of his I've read so far:
"Purva bridējs" - as much as I am fond of the metaphor used throughout the story, the whole thing in general was pretty grating. Kristīne's decisions were fucking obnoxious and I came close to liking none of the characters. Moral of the story - if recovering from a toxic relationship and seeing someone else attempt to pursue you, the best idea is to run back to the boyfriend that does you harm. Pure frustration. 2/5 stars.
"Dancis pa trim" - very mediocre. Whilst the dark and brooding forest guard seemed like a relatively intriguing love interest, the entire thing was done in a rush and ended up in a very dull way. Yes, the girl settled for a somewhat healthier love interest this time around but the story never left any impact on me. At least it's better than the atrocity known as "Purva bridējs". 2,5/5 stars.
As much as I hate reading classics set in historical time, I am a student and I had to read this book as an assignment for school. Yes, I'm a good student and actually read the whole thing. I must admit I kind of enjoyed it, even though the plotline for these novels was the same, I had fun reading them. Or at least I enjoyed reading "Raudupiete" and "Salna Pavasarī". I didn't really like "Purva Bridējs", because as you may already know, I loathe love-triangles and cheating. Even though Raudupiete had a hint of love triangle too, Karlis didn't like Raudupiete, she was just madly in love with him. But Purva Bridejs was another thing. I guess I should write a full-on review, but I don't want to. I'll just say that I enjoyed it, though there were moments I was getting bored and had to put the book away.
Classic. What else can I say. Loved it 5 years ago and love it now. Great book, wich shows us all kinds of lifetime experience and relationships between people.