Alvas Kliedziens

Smagais metāls #1

by Gundega Repše

Jaunais, dienasgrāmatas formā rakstītais romāns ir pirmais darbs ciklā «Smagais metāls». Tā centrā ir 20. gadsimta 70. gadu pusaudža pasaule, kurā atspoguļojas sabiedrības sociālie un psiholoģiskie procesi. Elitāras padomju skolas ikdiena, draudzības un vilšanās pārejas, protests pret krievu klātbūtni, apbrīnojot Tarkovski, un pasaules kultūra, klātesot Baham un Šekspīram, Šūbertam un Bernardam Šovam. Ideālu grūšana – varbūt tāpēc kaļamais un stiepjamais metāls, lūstot ar troksni, ko sauc par «alvas kliedzienu», devis šim romānam īpatnējo nosaukumu.

Genres: Fiction

140 pages, Hardcover

First published January 1, 2002

About the author

Gundega Repše (1960) – rakstniece, publiciste. Absolvējusi Latvijas Mākslas akadēmijas Mākslas vēstures un teorijas nodaļu. Strādājusi žurnālā "Liesma", laikrakstos "Labrīt", "Izglītība un Kultūra", literārajā mēnešrakstā "Karogs". Viena no spilgtākajām 90. gadu latviešu prozas pārstāvēm. Vairāku romānu, stāstu krājumu, biogrāfisku darbu, eseju un dokumentālu prozas grāmatu autore. Aktīvi iesaistās kultūras un sabiedriskās dzīves procesos.

Reviews

[Rūta Kārkliņa]

Esmu izlasījusi G.Repšes triloģijas "Smagais metāls" pirmo grāmatu "Alvas kliedziens". Vēl pirms šīs grāmatas izdošanas 2002.gadā rakstniece bija jau sevi pierādījusi saņemot Raiņa un Aspazijas fonda balvu (1993) un Literatūras gada balvu (2000). Grāmatā "Alvas kliedziens" rakstniece atspoguļo (precīzāk, pati galvenā varone atspoguļo) pusaugu meitenes dzīvi un domu gaitu padomju ideoloģijas laika Latvijā (Rīgā), kurā identitātes meklējumi un vēlme pēc brīves bija nosodāma. Tēma par jauna,vēl nenobrieduša cilvēka domu gaitu, uzskatiem un rīcību ir aktuāla mūsdienās, uzskatu,ka tā tas būs vienmēr, jo pusaudža gadus sauc par "spurainajiem" gadiem. Tāpat kā aktuāla būs vēlme izlauzties no sabiedrības smoga un uzskatiem.
Grāmata ir daļēji autobiogrāfisks stāsts dienasgrāmatas formā, bez nodaļām. Stāsta galvenā varone Ruggeta caur savām dienasgrāmatas lapām ļauj lasītājam ielūkoties viņas ikdienas dzīvē no 11-16 gadu vecumam. Tā ir brīnišķīga iespēja būt kā Ruggetas ēnai, pat vēl vairāk, dzīvot līdzi viņai caur viņu. Tā kā grāmatā var lasīt par pieciem viņas dzīves gadiem, tad lieliski novērojamas gan valodas izmaiņas, gan meitenes emocionālā attīstība un virzība. Ruggeta ir īsta cīnītāja, kura nepadodas netaisnības gadījumā, un nepatiesi apsūdzēta viņa gadās bieži. Meitene iekuļas situācijās pie kurām vēlāk vaino viņu, piemēram par puišu pavedināšanu, lai gan nekas tāds nemaz nebija noticis. Ruggeta kopā ar mammu un tēti (kurš vēlāk mirst no vēža) dzīvo komunālajā dzīvoklī, kurā meitenei nav pašai savas vietas, kurā būt vienai ar savām domām. Viņas māte tiek uzskatīta par padomju ideoloģijas "pretinieci", (pirms meitas dzimšanas tikusi izsūtīta uz Sibīriju)tādēļ ģimene dzīvo trūcīgi, jo māte nepelna daudz. Savas pagātnes dēļ māte Ruggetu grib izaudzināt par kārtīgu pilsoni, lai meitai nebūtu jāsakarās ar grūtībām, ko ikdienā piedzīvo pati, taču Ruggeta šai audzināšanai nepadodas un sagādā daudz raižu. Pusaudžu un vecāku attiecības un savstarpējā nesaprašanās ir aktuāla tēa arī mūsdienās.
Savā dienasgrāmatā Ruggeta apraksta savu dzīvi komunālajā dzīvoklī, ikdienu skolā, kura man kā lasītājam likās biedējoša, klases puišus, kuri iedragā meitenes morālo stāju, bet viņa tiem nepadodas, skolotājus, padomju sistēmu, kuru nepārtraukti nopeļ, jo meitenes radi pa reizei raksta no Zviedrijas, valsts,kura ir brīva, kurā nav "sistēmas", un, manuprāt, pats galvenais Ruggetas dienasgrāmatā ir vēlme pēc gara un ķermeņa brīvības, alkas pēc aizliegtā (grāmatām, mūzikas, domām, vārdiem).
Ruggetā ikviens padomju laikā audzis pusaudzis, kurš arī tikpat izmisīgi ir centies tikt pie brīves, taču atkal un atkal triekts atpakaļ pret aso ideoloģijas sienu, var saskatīt pats sevi. Pat lasītājam, kurš dzimis pēc padomju laikiem ir iespēja daļēji identificēties ar romāna galveno varoni, jo ikviens cilvēks ir bijis pusaudzis, ar visām no tā izrietošajām sekām. Ruggeta ir apķērīga, gudra, mīl mākslu un prot brīnīties, citādāk raudzīties uz dzīvi un tajā notiekošo. Par piemēru kādai nebūt, meitene ņem savu māti, kura meitenei netic, neieklausās, jo ir pārāk aizņemta nevis, lai audzinātu savu meitu- Ruggetu-, bet Ruggetu kā sabiedrības, kolektivizācijas labumu un ideoloģijai derīgu cilvēku. Ruggetai nav saprotams kāpēc ir jābūt tādai sistēmai, kas aizliedz skaisto, kalpo tikai tam, kurš ieņem augstāku amatu vai ir tuvāks partijai. Meitene grib ceļot, lasīt, tik daudz ko uzzināt, bet vis tas tiek liegts, tādēļ viņa rada pati savu mākslu- dienasgrāmatu, kuru es nosauktu arī par ilgu grāmatu. Ilgu tamdēļ, ka tajā ir ierakstīt vis, pēc kā meitene tiecas un ilgojās. Ruggetā mīt īsts mākslinieces, dumpinieces un brīvdomātāja gars.
Romāna valoda ir vienkārša, kā jau dienasgrāmatā, taču atkarībā no konteksta tiek izmantoti vai nu žargoni, barbarismi, vai pat literatūras un zinātnes termini kā arī pašdarināti vārdi. Varoņu personvārdi ir interesanti un ikdienā nesastopami,piemēram, klasesbiedrene- Kongo bende, direktors Trups.
Lasot šo romānu vēlreiz un vēlreiz pārliecinājos par to, cik labi ir augt un dzīvot brīvā valstī, kurā individualitāte un indivīda spējas,domas,radošums ir vērtība. Ruggetas aprakstītā netaisnība manī viesa šausmas pret to,cik necilvēciski bija spējīgs rīkoties padomju skolotājs, tomēr reizē lika padomāt arī par to, kā rīkojas mūsdienu skolotājs un vai netaisnības un pārestības ir novērstas mūsdienās, brīvībā un demokrātijā, kurā katram ir tiesības uz savu vārdu un tiesībām. Tomēr raugoties objektīvi, salīdzinot padomju laiku un mūsdienas, vai ar savu individualitāti neaizraujamies par daudz? Ja nu Ruggeta būtu mūsdienu pusaudze, kādas problēmas nomocītu viņu? Kaut grāmata ir par laikiem, kuros man, par laimi, netika lemts dzīvot, tā liek domāt par paralēlēm ar mūsdienām, vai brīvība vispār ir iespējama?

[Ilze Folkmane · Rating 4 out of 5]

Kaut kā šausmīgi grūti novērtēt šo darbu, jo no vienas puses redzu, ka tas ir lieliski uzrakstīts mūsdienu latviešu literatūras piemērs, ko cilvēkiem tik tiešām vajadzētu lasīt. Kaut kas "Alvas kliedzienā" ļoti pievelk, un man šķiet, ka nesaprasto pusaudžu grāmatu plauktā tas itin mierīgi varētu kļūt par latviešu "Catcher in the Rye".
Bet no otras puses Rugettas tēls manī personīgi tīcību neviesa un līdzpārdzīvojumu neradīja. Jaunā Rīgas teātra izrāde jau galvā nedaudz piemirsusies, tāpēc grāmatu paņēmu rokās ar domu, ka tur būs par tipiskā pusaudža mokām, bet ar laiku atausa atmiņā, ka Rugetta par tipāžu neder. Vismaz ne man. Jo, lai gan pusaudža egocentriskumu un paštaisnumu Repše uzraksta līdz sāpīgumam patiesi, pietrūkst tās 'atpestīšanas' daļas, kurā tad visi pusaudziskie pārdzīvojumi tiktu saskatīti to īstenajā gaismā. Bet atpesīšanas vietā - pašiznīcināšanās.
Pie tam, mazliet zuda ticamības moments arī Rugettas rakstības stila dēļ. Nu neraksta 12 gadus jaunas meitenes tā! Un kā jau Guna minēja savā recenzijā - piektlasniece ar Šekspīru uz nakstgaldiņa? Es nešaubos, ka Padomju Savienības literārie ierobežojumi apvienojumā ar topošanās rakstnieces vēlmi aizmukt no iegrožotās vides radīja iespaidu uz viņas lasāmo grāmatu sarakstu, bet neskaitāmas 'augstās literatūras' atsauces "Alvas kliedziena" 140 lappusēs tomēr bija mazliet par daudz.

[Una · Rating 3 out of 5]

Saistošāks audzināšanas romāns par Ādamsona pārpratumu (Sava ceļa gājējs), tas nu ir fakts. Balss krāsaina, asprātīga un atklāta, ļoti patīkama vēlākajos gados, bet galīgi neticama vietā, kur to piedēvē vienpadsmitgadīgai meitenei (ja mani piektklasnieki būtu tā rakstījuši sacerējumus, es laikam aiz laimes apraudātos - lai gan ne vienmēr sarežģītāk ir labāk). Fascinējoši septiņdesmitie. Nelāgi pazīstams pirmās iemīlēšanās atainojums. Šermuļaini pārliecinoša klases vide.
Ietvars ar izvirtušo direktoru vēl arvien liekas bezgaumīgs, ja arī tur ir simbolika un kompozicionāla vajadzība.
Īpašā pārsteiguma balva par laikam vienīgo gadījumu latviešu literatūrā, kur vēstījuma skatu punkts iesaistās tekstā, lidinādamies apkārt kā milzīga, grafiski aprakstīta laikā un telpā ceļojoša acs.
Ne-ironiski bonuspunkti par ieskatu kultūras tekstos, kas palīdz galvenajai varonei veidoties par cilvēku. Redzu papildinājumus savam lasāmo grāmatu sarakstam.
Ko par mani liecina tas, ka pret grāmatas otro pusi/beigu daļu arvien biežāk uzdūros padsmitgadīgās varones uzdotiem jautājumiem, kuri man vēl arvien ir neatrisināti? Pieņemsim, ka - saskaņā ar šīs grāmatas morāli - neatrisināti jautājumi vienmēr ir labāki par melīgām vai nedomājot pieņemtām atbildēm...

[Alīna Koniševska · Rating 2 out of 5]

Šis ir pirmais Gundegas Repšes darbs, ko lasu un ceru, ka tas arī būs pēdējais, kaut gan interesanti būtu pavērot, vai nākamās grāmatas ir kaut par gramu labākas. Tēma ir gaužām ierasta - pusaudža vecuma pārdzīvošana, kas, godīgi sakot, šeit ir atspoguļota visai skarbi, tēma ir aktuāla, jo visu laiku pusaudži iet tam cauri. Darbs ir sadzīves romāns, kas norisinās Padomju laikos.
Grāmata ir rakstīta kā dienasgrāmta. Šīs meitenes ar dīvaino vārdu - Rugettas domas ir gaužām dīvainas, viņa domā, ka dzīvei nav nekādas jēgas, bet, ja tev nepatīk dzīvot - nedzīvo, ko viņa grāmatas beigās, par laimi, arī īsteno. Kāda jēga '' mīlēt '' kādu puisi trīs gadus, nekad nepārmijot ar viņu nevienu vārdu, bet izdomājot viņa tēlu savā galvā. Grāmata ir ļoti depresīva un garlaicīga, latviešu kopija '' Uz kraujas rudzu laukā '', lieki piebilst, ka arī tā grāmata, manuprāt, bija ļoti slikta. Šī grāmata cenšas parādīt, cik meitene ir dziļa, kaut gan patiesībā viņā nav nekā īpaša. Viņa mēģina izrādīties, neciena savus vecākus, rāda sliktu piemēru citiem, tā pamatā varētu būt tas, ka viņa ir dzīvojusi tik apspiestā posmā kā Padomju laikos. Ja godīgi, viņa parāda morālu pagrimumu ( dzerot, lietojot kaut kādas zāles, nonākot '' trako namā'' jau 15(!!!) gados), domājot, ka viņa ir gudrāka un labāka par citiem. Vienīgais iemesls, kura dēļ man žēl meitenes, ir tas, ka viņai tā arī nebija īstu draugu - Alma viņu nodeva, bet viņas mīļotais Ralfs bija nožēlojams dīvainis. Visinteresantākais ir tas, ka arī mūsdienās notiek tieši tas pats - pusaudžu spurošanās un mēģināšana tikt uzmanības centā, domāšana,ka viņi nav pelēkā masa, kaut arī tieši šie cilvēki to veido.
Grāmatu es ieteiktu izlasīt gan pusaudžiem, gan vecākiem un skolotājiem. Pusaudžiem, lai apzinātos, ka Jūs neesat vienīgais, kas gājis tam cauri, vecākiem, lai saprastu savu bērnu, skolotājiem, lai skolēniem nepārmestu visai dīvaino uzvedību. Grāmata man piešķīra nedaudz depresīvu noskaņojumu, lika saprast, ka pusaudži ir un var būt gaužām neloģiski.

[Elizabete Anna Markova · Rating 2 out of 5]

Grāmata ir diezgan smaga un ar savu domu. Domājot par to, kāda bija Rugettas dzīve, man paliek žēl un es nevaru nesalīdzināt to ar manējo (tas ļoti atšķiras gan laika, gan apstākļu dēļ). Kāda būtu Rugettas dzīve ja viņa dzīvotu mūsu laikā? Šajā grāmatā atklājās, kāda bija 20. gs pusaudžu dzīve.
Kopumā man nekad nav patikušas šādas grāmatas, taču tā bija obligāta literatūra, kas bija jāizlasa.

[Laura Mekša · Rating 4 out of 5]

Man tādas hate un love sajūtas.
Grāmatu lasīju, jo tāds bija bookclub uzdevums - lasīt Baltijas asamblejas laureāta darbu, lasīju to, kas bija mājās, meita aizdeva un teica, ka viņai patika.

Sāku lasīt - nepatika. Bija grūti pārslēgties no iepriekšējās grāmatas plūduma uz tādu dumpīga pusaudža dienasgrāmatu.

Patika valodas daudzveidība, daudzus vārdus, īpaši lamu frāzes, redzēju pirmo reizi - pērtiķis baložmēslu konservējumā, “šķietami kluss pirdiens, bet ar dižu smaku.”

Tizla cāļa vienīgā smadzeņu krunka.

P.S. saturs nelika noticēt, ka tā būtu pusaudža dienasgrāmata

[Kristine Kornijanova · Rating 5 out of 5]

Trāpīgāko/dziļāko nosaukumu konkursā Alvas kliedziens viennozīmīgi iegūtu pirmo vietu. Alva, lūstot izdod troksni, ko sauc par "alvas kliedzienu". Padomju skola un meitene, kas dzīvo, domā un rīkojas citādāk, nu kas labs te var sanākt? Mēs kā acs vērojam Rugettas pieaugšanu, tomēr vienlaicīgi mums jāskatās arī kā aug viņas sāpe, viņas mizotās sirds sāpe.

[Monta · Rating 5 out of 5]

Vispār nebiju gaidījusi, ka grāmata būs tik smaga, jo grāmatu uzdeva lasīt skolotāja. Domājot grāmata ir ļoti līdzīga “Jelgava 94” tikai viss ir no pusaudžu meitenes perspektīvas. Mīlu šo grāmatu❤️

[Guna · Rating 5 out of 5]

Skaudri un patiesi. Man liekas, ka Repšei ir izdevies precīzi atspoguļot pusaudzību, kad naivas un bērnišķīgas domas mijas ar trāpīgiem novērojumiem par pasaules kārtību, brīvības alkām un vēlmi tikt saprastam, jo tajā laikā jau ikvienam piemīt unikālās sniegpārsliņas sindroms. Turklāt šeit paša pusaudža būri ieskauj arī dzelžainās PSRS restes, kas tikai pastiprina cīņu Rugetta vs. pasaule.
Vienīgais, kam nespēju noticēt, bija piektklasniece ar Šekspīru uz naktsgaldiņa (bet tas noteikti tādēļ, ka pati viņa burvību iemācījos novērtēt vien 21, ne 12 gadu vecumā). Un skaistās spēles ar latviešu valodu bija kā ilgi gaidīts malks svaiga gaisa manā dzīvē.

[katrīna · Rating 2 out of 5]

2,5/5 ⭐️ šim pamatā ir tas, ka grāmata sākās viegli, un tad meitenei pieaugot tā kļuva dziļāka un depresīvāka, kas mani pārsteidza nesagatavotu. Man patiktu, ja grāmata būtu palikusi tik pat pozitīva (cik nu pozitīva). Bet atkal grāmatai ir sava taisnība, ar katru gadu pieaugot cilvēkam ir vairāk atbildības un paliek grūtāk.
Arī rakstīšanas stilā Rugetta nepieauga, tas ir diezgan loģiski, jo viņa rakstīja kā pieaudzis cilvēks. Viņa pieauga tikai tādā ziņā par ko rakstīja un domāja.
Bet ir arī daudzas pozitīvas lietas!
Grāmatas varone dažreiz uzrakstīja to, ko es bieži domāju, bet pati nevaru izteikt vārdos, un šis aspekts mani ļoti pozitīvi pārsteidza.
Rugetta man ļoti atgādināja (grāmatas 1. pusē) Džūdiju no manām bērnības grāmatām tādā nozīmē, ka abas ir bezbailīgas un ļoti pārliecinātas, un drošsirdīgas. Un lasot man bija tāds kā komforts.
1970tie gadi vispār nebija draudzīgi pret jaunām meitenēm. Puiši varēja darīt ko gribēja, kas man liek neiedomājami sadusmoties, ka zēni uzdrošinājās tā uzvesties un viņi pat nedabūja brāzienu. Es negribētu uzaugt tādos laikos.
Es atvainojos, bet PEPIJAS GARZEĶES, ŠERLOKA HOLMSA, FILMU, ŠEKSPĪRA UN LATVIEŠU LITERATŪRAS REFRENCES!!!!! Tās bija grāmatas labākās daļas!
Man ļoti patīk, ka es varu grāmatai piemeklēt savu dziesmu, it īpaši ja tā sakrīt, ka ir Taylor Swiftas dziesma. Šai grāmatai viss piemērotākā ir The Man - Taylor Swift un Mad women - Taylor Swift.
Kopumā grāmatu iesaku izlasīt tiem, kuri ir gatavi iedziļināties grāmatas atziņās un nebaidās no bēdīga stāsta.

[Līga · Rating 4 out of 5]

Visu to, ko par šo grāmatu jau uzrakstīja Guna un Ilze.

[megucis · Rating 5 out of 5]

"Kāda jēga visam? Kas liecina, ka es dzīvoju? Pienākumi. Smieklīgi."

".. un man bija skumji, ka neuzdrīkstos savai mammai pateikt, ka mīlu Rolšteinu, ka smēķēju, ka lakoju nagus un jūtos nožēlojami."

"Bet man nav vairs piecpadsmit, man ir simtpiecpadsmit. Ir tik smieklīgi, ka visas, pilnīgi visas klases meitenes ir iemīlējušās, taču es varu apzvērēt pie sava tēva galvaskausa, ka viņas māžojas."

".. tev viss būs labi, tikai neraksti vairs."

"Piedod man, un es arī Tev piedodu."

"Meitenes māti pārmaiņus balsta Ansis Bergsons, Viktors Opričņikovs, Tūrs un Rolšteins."

[Viktorija Gilberte · Rating 5 out of 5]

Gundega Repše laikam no latviešu autoriem man ir viena no mīļākajām. Lasīju laikā, kad ļoti rezonēja viss, par ko grāmatā rakstīts - meitene dumpiniece un vēsturisko notikumu nokrāsa... Kaut kā iesēdusies atmiņā kā ļoti spēcīga un man nozīmīga grāmata.

[Rūta Ramona · Rating 4 out of 5]

Neesmu liela G. Repšes grāmatu cienītāja, bet šī pirmā grāmata sērijā "Smagais metāls" man patika. Tā bija savdabīga, dienasgrāmatas formātā sarakstīta, mazliet drūma, bet arī reāla un tieša grāmata.

[Kristans · Rating 5 out of 5]

lišķīgais režīms, mietpilsoņi visapkārt un pamēģini tik nebūt kā visi citi. skaudri laiki, neprātīga iemīlēšanās un izmisums, kad priekšā sabrūk ilūzijas un patiesība. izmisuma kliedziens, kuru sadzirdējis nebūtu neviens.

[Linda Andžāne · Rating 3 out of 5]

Šis diemžēl bija gadījums, kad grāmatu otrreiz pārlasīt nevajadzēja. Pirms gadiem pieciem patika ļoti, tagad - neuzrunāja. Visas cerības uz triloģijas nākamajiem romāniem, tos vēl neesmu lasījusi.

[martqq · Rating 5 out of 5]

pati skaistākā grāmata kas ir sarakstīta un ļoti ļoti mīļa man ir Rugetta un Gundega Repše.

[katrīna paula pupura · Rating 5 out of 5]

sajūta, ka lasu savas pagātnes “es” domas. līdzīgas takas izstaigātas un tas visu manu miesu aizrauj.

“mani moca nezināma vara un smagums par to, ka neviens mani neciešs”

[Andris · Rating 4 out of 5]

Nedaudz vīlos, jo nekādu smago metālu viņa neklausījās.

[Elīza Putāne · Rating 2 out of 5]

The book was quite hard to read, but the idea of it was good, just not executed well. I like the way it was written - as a diary, all though that made it a little confusing at some parts. I was confused and in shock about some of the events that are in this book, however, it's all very topical for teens and kids. This book left me a little traumatised, because the stuff that the main character does, isn't really true of what nowadays teens do (maybe some, but mostly not). I did relate to the main character in some parts and I loved how artistic she was, but the whole book was just a trip of how she went insane. So, as I said, the book was hard to read and I didn't really love it, however, I needed to - for school, and with that fact it was even harder to read. It's not my favorite book ever, but I would reccommend it to teens, because it's an interesting way to learn about life's struggles and there are some people that really relate to this book, I'm sure of it.

[Ieva Ozolniece · Rating 4 out of 5]

Kopumā patika, it īpaši, ka radīja diezgan neizpratni, kas tad varētu būt nākamajā daļā. Ļoti patika košā vārdu izvēle - atceros, ka meitenei dažbrīd bija ļoti sulīgi lamuvārdi, kurus pilnīgi gribētos dzīvē kādreiz izmantot. Kopumā likās, ka stāstst ir par egocentrisku niķīgu skuķīti, ar dziļu un jūtīgu dvēseli. Zinu, ka pretrunas, bet nez, vai tad mēs katrs tā reizēm nejūtamies? Vai tikai es sevi asociēju ar jauno paaudzi, kas sevi uzskata par īpašām sniegpārsliņām, līdzīgi kā galvenā varone?

[Lily · Rating 5 out of 5]

Es vienmēr mīlēšu Gundegas Repšes darbus, lai arī visi vēl nav izlasīti. Šis pagaidām ir otrs mīļākais, aiz Septiņiem Stāstiem Par Mīlu.

Rugettas dienasgrāmata ļauj izjust vēlreiz vētrainos bērnības brīžus. Es arī rakstīju ar tādu pašu dramatismu un traģisku vientulības izjūtu, varbūt tāpēc meitenes dzīve un garīgās mokas mani tā pievilka.

Mana mamma septiņdesmitajos gados arī skolā gāja, bija aptuveni Rugettas vecumā. Ir uzradušies daudzi jautājumi par viņas bērnību.

[jkdze · Rating 5 out of 5]

Pavisam citādi to ir lasīt, kad esi skolotājs. Mazliet pat baisi. Tomēr baisāk par to šķiet 70tie. Kurā brīdī mūsu brīvība ir brīvāka? Un ko mēs par to maksājam?

[Eliza · Rating 2 out of 5]

I didnt like it. wouldnt read it again. read only because it was required reading for school