What do you think?
Rate this book
Nabagi pilīs
atvijā labi pazīstamais rakstnieks, publicists, polārpētnieks, fotogrāfs un filmu autors ir dzimis Latvijā. 1944. gadā viņa ģimene devās bēgļu gaitās un nokļuva Dānijā. Vairākus gadus Ivars Sīlis dzīvojis dažādās filtrācijas nometnēs, pēc kara palicis Dānijā. Tur strādājis par inženieri, veidojis dokumentālas filmas, ir bijis lāču un ziemeļbriežu mednieks, kā arī zinātnisko ekspedīciju vadītājs Grenlandē, Kanādā un Norvēģijā. 2003. gadā izdevniecība “Nordik” laida klajā viņa grāmatu “Vēstules no Arktikas”.
Grāmatā “Nabagi pilīs” viņš stāsta meitai par savu bērnību - par laiku, kad no dzimtās Vestienas 1944. gadā viņš kopā ar māti un brāli devās bēgļu gaitās. Pēc dramatiskā ceļojuma ar kuģi pāri jūrai Sīļa ģimene otrā pasaules kara beigās nonākusi Dānijā. Autors apraksta dzīvi Frīhavnā, filtrācijas nometnēs Hillerēdē un citur. No 1945. gada 311 latviešu bēgļi savā starpā dalīja Gurres pilī Ziemeļzēlandē. Tieši tur - Gurrē - tika nodibināts “Zemūdens” klubs, kurā pieredzējušu vīru stāstos kāri ieklausījās arī Ivars, tika iestudētas izrādes, nodibināts koris. Ap mazo zēnu mutuļoja nemierīga, krāšņi tēlaina pasaule, ko veidoja personības viņam apkārt - dēkaiņi, godavīri, talanti, skaistas un apgarotas sievieties. Tie visi bijuši viņa pirmie audzinātāji, kas savulaik palīdzējuši veidoties Ivara Sīļa meistara acij, humora izjūtai un stāstītāja talantam.
Grāmatā “Nabagi pilīs” viņš stāsta meitai par savu bērnību - par laiku, kad no dzimtās Vestienas 1944. gadā viņš kopā ar māti un brāli devās bēgļu gaitās. Pēc dramatiskā ceļojuma ar kuģi pāri jūrai Sīļa ģimene otrā pasaules kara beigās nonākusi Dānijā. Autors apraksta dzīvi Frīhavnā, filtrācijas nometnēs Hillerēdē un citur. No 1945. gada 311 latviešu bēgļi savā starpā dalīja Gurres pilī Ziemeļzēlandē. Tieši tur - Gurrē - tika nodibināts “Zemūdens” klubs, kurā pieredzējušu vīru stāstos kāri ieklausījās arī Ivars, tika iestudētas izrādes, nodibināts koris. Ap mazo zēnu mutuļoja nemierīga, krāšņi tēlaina pasaule, ko veidoja personības viņam apkārt - dēkaiņi, godavīri, talanti, skaistas un apgarotas sievieties. Tie visi bijuši viņa pirmie audzinātāji, kas savulaik palīdzējuši veidoties Ivara Sīļa meistara acij, humora izjūtai un stāstītāja talantam.
First published January 1, 2006
5 people want to read
Ratings & Reviews
Friends & Following
Create a free account to discover what your friends think of this book!
Community Reviews
Displaying 1 - 2 of 2 reviews
March 10, 2024
Reiz, meklèjot grāmatas par ziemeļu iedzīvotājiem, inuītiem, sāmiem, man šajā pašā grupā tika ieteiktas Ivara Sīļa grāmatas. Tagad kauns atzīt, bet viņa vārds man no tiesas bija paslīdējis garām. Tik neparasts un gandrīz vai dēkains dzīvesstāsts! Bet, pirms sàkt lasīt viņa bagātīgās pieredzes apveltītos stāstus par leduslāčiem, par eskimosu dzīvesveidu un ledus klātajiem plašumiem Ivara Sīļa jaunajās mājās, gribēju ielūkoties viņa atmiņās par bērnību.
Kādas latviešu ğimenes it kā tipiskais stāsts par bēgļu gaitām, no mājām Vidzemes augstienes pusē (mana mīļā Vestiena) mūkot no "Ivana", tad neziņas un baiļu pilns ceļojums pāri jūrai, pēc kura mazais Ivars ar māti nonāk Dānijā, kas pavisam nebija tipiskākā latviešu kara bēgļu nometināšanas vieta. Interesants maza puikas acīm vērots stāstījums par latviešu kultūras dzīvi nometnēs, par aizlauztajiem- "dzīves skatītāju rindās mītošajiem", bet par drosmīgajiem, talantīgajiem, par iepriekš slaveniem ļaudīm un dzīvi un sievietes mīlēt kārajiem- par tiem Ivars stāsta aizgūtnēm. Satikšanās ar tik raibu publiku bēgļu nometņu gados noteikti pielika roku viņa turpmākajam dzīves ceļam, ļaujot "atklāt tieši savu īpašo talantu - un pareizi izvēlēties".
Diemžēl grāmata vēsta par Ivara dzīvi tikai līdz 12 gadu vecumam. Atradu, ka viņš tikko izdevis tādu kā turpinājumu, par vēlākajiem gadiem, bet pagaidām tā ir tikai dāniski, cik saprotu.
Interesanti, ka arī šī grāmata, ""Nabagi pilīs", tāpat kā citas, tulkota no dāņu valodas, kurā autors tomēr spējot izteikties visprecīzāk, kaut latviski viņš runā pilnīgi brīvi (klausījos vairākas intervijas). Tas izskaidro arī manu sākotnējo nesapratni, kāpēc autors skaidro, kas ir Jāņi ("Kad grāvmalas un pļavas zied un naktis ir gaišas,latvieši kļūst mazliet negudri";)) vai Dziesmu svētki. Bet tas dāņu sabiedrībai.
Lai arī Ivars Sīlis raksta ar humora dzirksti, grāmata ir arī mazliet skumja, it sevišķi, kad tās beigās autors apraksta ierašanos Latvijā pēc neatkarības atgūšanas, atkalredzēšanos ar saviem tuviniekiem. Dzīves, kas varēja būt citādākas, Latvija, kas varēja būt citādāka.
Taču nodaļa, kurā mazais Ivars piedzīvo pavasari "kā dabas atdzimšanu", vērojot, "kā pumpuri dzer maigo lietu" un "draiskā paklāju audēja...atritināja grīdceliņu ar vijolīšu smaržu",- šī nodaļa bija pati skaistākā un šobrīd gaidītāko smaržu un krāsu eksploziju pilna.
Kādas latviešu ğimenes it kā tipiskais stāsts par bēgļu gaitām, no mājām Vidzemes augstienes pusē (mana mīļā Vestiena) mūkot no "Ivana", tad neziņas un baiļu pilns ceļojums pāri jūrai, pēc kura mazais Ivars ar māti nonāk Dānijā, kas pavisam nebija tipiskākā latviešu kara bēgļu nometināšanas vieta. Interesants maza puikas acīm vērots stāstījums par latviešu kultūras dzīvi nometnēs, par aizlauztajiem- "dzīves skatītāju rindās mītošajiem", bet par drosmīgajiem, talantīgajiem, par iepriekš slaveniem ļaudīm un dzīvi un sievietes mīlēt kārajiem- par tiem Ivars stāsta aizgūtnēm. Satikšanās ar tik raibu publiku bēgļu nometņu gados noteikti pielika roku viņa turpmākajam dzīves ceļam, ļaujot "atklāt tieši savu īpašo talantu - un pareizi izvēlēties".
Diemžēl grāmata vēsta par Ivara dzīvi tikai līdz 12 gadu vecumam. Atradu, ka viņš tikko izdevis tādu kā turpinājumu, par vēlākajiem gadiem, bet pagaidām tā ir tikai dāniski, cik saprotu.
Interesanti, ka arī šī grāmata, ""Nabagi pilīs", tāpat kā citas, tulkota no dāņu valodas, kurā autors tomēr spējot izteikties visprecīzāk, kaut latviski viņš runā pilnīgi brīvi (klausījos vairākas intervijas). Tas izskaidro arī manu sākotnējo nesapratni, kāpēc autors skaidro, kas ir Jāņi ("Kad grāvmalas un pļavas zied un naktis ir gaišas,latvieši kļūst mazliet negudri";)) vai Dziesmu svētki. Bet tas dāņu sabiedrībai.
Lai arī Ivars Sīlis raksta ar humora dzirksti, grāmata ir arī mazliet skumja, it sevišķi, kad tās beigās autors apraksta ierašanos Latvijā pēc neatkarības atgūšanas, atkalredzēšanos ar saviem tuviniekiem. Dzīves, kas varēja būt citādākas, Latvija, kas varēja būt citādāka.
Taču nodaļa, kurā mazais Ivars piedzīvo pavasari "kā dabas atdzimšanu", vērojot, "kā pumpuri dzer maigo lietu" un "draiskā paklāju audēja...atritināja grīdceliņu ar vijolīšu smaržu",- šī nodaļa bija pati skaistākā un šobrīd gaidītāko smaržu un krāsu eksploziju pilna.
October 21, 2021
Kopumā intersanti palasīt autora atmiņas par bērnību, kura pavadīta bēgļu gaitās un piedzīvoto bēgļu nometnē (t.sk. nometnē, kura ir izvietota pilī). Varbūt drusku pietrūka stāsts par autora tālāko dzīvi (pēc 12 gadu vecuma). Iesaku izlasīt tiem, kuriem interesē latviešu stāsti par bēgļu gaitām (tomēr šī grāmata manā ieskatā nav tik laba/lieliska kā Agates Nesaules grāmata "Sieviete dzintarā: Kara un trimdas radīto traumu dziedēšana").
Displaying 1 - 2 of 2 reviews