Insomnia ir Ilzes Jansones otrais romāns — aizkustinošs un vienlaikus drosmīgs un veselīgi paškritisks stāsts par mīlestību un cilvēka garīgā “es” tapšanas procesu.
Ar tobrīd vēl topošā romāna Insomnia fragmentiem plašākai publikai bija iespējams iepazīties jau 2008. gada festivālā Prozas lasījumi un 2009. gada Grāmatu svētkos Ķīpsalā, kur tas guva atsaucību un pozitīvu novērtējumu gan no klausītāju, gan no literatūras profesionāļu puses. 2010. gada martā Insomnia grāmatas formātā dodas pie saviem cerētajiem lasītājiem.
Smalks attiecību zīmējums, neliekuļots pārdzīvojums. Romānā jūtama sabiedrības psiholoģija, jauna cilvēka iekšējā un ārējā laiktelpa. Būtisku lomu spēlē ne tikai mīlestība, bet arī galvenās varones, teoloģijas studentes, domas par reliģiskajām pieredzēm un reliģisko tekstu, kanonu attiecībām ar cilvēka domas brīvību. Svarīgu un sāpīgu attiecību beigas rada cilvēkā insomnia — bezmiegu ar nemitīgu iekšējo monologu, vainas apziņu, neziņu, jūras bēguma un budistiskā tukšuma sajūtu, pēc kuras nāk jauns paisums. Guntars Godiņš
Mīlestības un personības veidošanās sarežģītā mozaīka. Teoloģisks nemiers rokrokā ar aizkustinošu cilvēcisku nemieru. Prāts un jūtīgums. Labi dziedē no vienaldzības un aizspriedumiem. Dace Sparāne
Kā pārvarēt fatālu egocentrismu attiecībās? Kā sadzīvot ar vēlmi pēc reliģiskās piederības, ja Dievu gribas lamāt gražīga bērna paštaisnumā? Romāna varoni gaida daudzas grūtas lappuses, meklējot atbildes uz šiem jautājumiem.
Ļoti grūti novērtēt. No sākuma sižets pārāk neaizrāva, jo nesaskatīju mērķtiecību visās galvenās varones pārdomās. Tomēr ar laiku sapratu, ka sižets savā ziņā dzīvo paralēli tik samežģītajam emocionālajam aspektam grāmatā. Tik bezgala daudz pārdomu, kurām tomēr bija konteksts un pēc kurām tik ļoti liela nepieciešamība. Tik smeldzīgi. Dažbrīd tik ļoti bail par sevi palika. Grāmata brīžam psihiski it kā iedzina stūrī. Nobeigums, pēc kura cerēju un gaidīju, atnāca. Samērā pieticīgi, bet tāpēc ne mazāk pārliecinoši. Cerībai jāpastāv, jo šādai mīlestībai, šķiet, vienkārši nav, kur citur likties. Kādreiz var būt vērtīgi pārlasīt.
Paldies dievam par Ilzi Jansoni (pun intended). Šādi es gribētu rakstīt, ja mācētu rakstīt. Liek gribēt rakstīt. Un lasīt. Pirmo paķēru "Vīri un lietas" un ar pirmajām lapām sapratu, ka gribu izlasīt visu, ko šis interesantais cilvēks jebkad sarakstījis. Diezin vai tā iepriekš ir bijis. Izņemot, varbūt, ar Dostojevski, kas gan šķita pašsaprotami. Grūti uzrakstīt sakarīgu atsauksmi, jo šo grāmatu es izjutu ar iekšām, ne prātu.
"Es vēl neesmu aizvedusi savu dzīvi uz pazemojuma un aukstuma elli. Es vēl nelūdzos lai tiktu pamanīta. Es vēl esmu cilvēks, miesa, asinis, uzbudinājums un alka, alkas pēc tevis, mana mīļotā, alkas pēc glāsta, kas nebeidzas, ieiedams transcendencē."
"Neciešami, ka diplomu neizsniedz tajā brīdī, kad tu kliedz, ka pietiek, ka gana tēlotas patiesības un paradīziskas laimības. Ka esi atēdies šo dievišķības pīrāgu. Ka pašu galveno tā arī neesi iemācījies."
"Tas taču ir normāli, cilvēkam vienkārši vajadzīgs kāds, kas par viņu interesējas nevis, nevis kāds, kas iet blakus un dižojas ar sevi, kas nekaunīgi izmanto tevi par spoguli"
"Šī mīlestība bija par lielu. Mēs jukām prātā viena no otras un viena bez otras arī. Viņas apskāvienos es raudāju, dīvainas, izmisīgas laimes pārņemta."
"Es atkal slimoju un alkstu nebūt piedzimusi. Brīži, kad jāpaliek divatā ar sevi. Brīži, kad vienīgais sarunu partneris sev esi tu pats. Kad sveši cilvēki apstāj ar savu pieķeršanos, savu siltumu, savām rūpēm, zvana, brauc, atnes, bet tu nespēj nevienu laist pār slieksni, jo esi tik tālu. Man nevajag daudz, lai atkal taptu vesela. Vajag, lai Rasa uzvāra man kakao. Vajag, lai viņa mani apķer un pasala par trollīšiem Muminiem. Banāli, bezgala banāli, cik ļoti šī mīkstā esence nesaderas ar dzelžaino tēlu.."
There aren't much books about lesbian relationship .Well, the author, Ilze Jansone made a masterpiece about missing something, having a lack of something meaningful. Very depressing book although the events are settled in a sunny environment, Pardaugava.
Manuprāt, šajā stāstā pārsteidzoši patiesi atspoguļoti kanoniski notikumi ikvienas jaunas, homoseksuālas sievietes dzīvē, iekapsulējot laikā šādas pieredzes emocionālo piesātinājumu un spriedzi, kas nereti liek zaudēt kontroli, nonākt konfrontācijā ar sevi un neizbēgami transformēties. Šīs īpašības padara grāmatas lasīšanu par baudāmu, aizraujošu un reizē tik smagu nodarbi. Autores valoda atšķiras ar daudzslāņainu simbolismu, terminoloģiju (brīžiem nepieciešama vārdnīca, ja neesat uz "tu" ar teoloģiju). Sadzīviskas epizodes, kas atklāj varones rutīnas, ieradumus, laiku pa laikam uzjautrināja un lika smīnēt!
“ Un tomēr sasodīti traumatiski, jo plakanā stikla virsma atkal un atkal atkārto- šīs ir lūpas, ko skūpstīja viņa. Acis, kas bija liecinieces viņas orgasmam. Ķermenis, kuru tu viņai piedāvāji tā, kā vēl nekad nevienam nebiju devusi- neko nepaturot sev, neko neslēpjot, izsmeļot sevi visu, atdodoties līdz galējam spēku izsīkumam, atveroties līdz šim neiepazītai baudai, kuru no Svētās Tērēzes ekstāzes šķir adatas gals, tievs kā mats, baudai, kas puantēs balansē uz žiletes asmens.”
Grāmatas garuma atzīšanās mīlestībā - jaunās Verteras ciešanas. Teksts aizbēg un sāk dzīvot [..], lasīdams pats sevi, atvērdamies pats [..]. Tik daudz domu stāstāmu. Bet stāsts vēl slēpjas. Vajadzība mīlēt, kas nelien valodas rāmī. Vēl.
Tikmēr: “Dievs ir miris un tālab rakstāms ar mazo burtu.” “Visu cilvēces trauslumu iemieso bērns ar vijoli pārpildītā tramvajā.” “Kas mani ir sodījis dzīvot ar sevi?” “Jā, mums visiem ir tā nelaime būt vienādiem.”
Pēdējā laikā bieži lasu grāmatas angliski, jo biju izlēmusi, ka latviski grāmatas nespēj dot to pašu ekstāzi, taču, ak, kā es maldījos! Šis stāsts savērpa un sakapāja gabaliņos manu sirdi, atstāja to drumstalās, vējam ko vazāt. Un tā nu manas domas jau divas nedēļas tiek vazātas pa grāmatā izkaisītajām filozofiskajām pārdomām.
Man patīk, kā šī grāmata ir uzrakstīta. Daudz skaistu teikumu, ko apstājos, lai pārlasītu. Sižets, manuprāt, ātri kļuva apnicīgs, jo galvenās varones personība ir apnicīga. Padma, girl, get a personality. Paraudi spilvenā par salauzto sirdi laiku pa laikam un tad turpini dzīvot tālāk, kā mēs parastie mirstīgie.
Nav mans. Iespējams vienkārši gaidīju kaut citu. Nešķiet, ka bija par attiecībām vai Rasu, vai pat vientulību. Meitene iesprūda dzīves mirklī un nolēma būt apsēsta ar vienu cilvēku. Nezinu, vai tam nepieciešamas 200 lapaspuses.
Nevienā brīdī nebija garlaicīgi lasīt. Daudz ko būs jāpārlasa, bet ļoti skaisti un precīzi atainotas šķiršanās problēmas, kad zaudē mīlēto cilvēku un nezini ko ar sevi darīt.
Viendzimuma attiecības ir tieši tādas pašas kā citas. Teorētiski es to zināju, bet pēc manām heteroseksuāla cilvēka sajūtām likās, ka tur ir kaut kas cits. Muļķīgi, jā, es zinu, bet pieļauju, ka tādas izjūtas ir daudziem, kuri dzīvo savu ierasto sabiedrības pieņemto dzīvi. Man prieks, ka izlasīju šo literatūru un kļuvu par drusciņu viedāka. Gāja grūti ar garajiem filosofiskajiem pārdomājumiem. Man patīk kodolīgāk un par tēmu, bet tas ir manas, kā lasītājas gaumes jautājums. Domāju, ka šīs garumgarās pārdomas arī ir galvenais grāmatas knifiņš. Paldies