Jaunajā krājumā “never” lasītājs atradīs gan labi pazīstamo Šlāpina asredzību, gan neierasti vērienīgu izteiksmes formu. Viņa jaunākie dzejoļi ir izteikti dialoģiski, tie vēlas sarunāties ar lasītāju, pastāstīt, kā ir vai varētu būt. Tiem piemīt sprediķa viedums, bet arī demokrātiska atvērtība, nezaudējot neko no tā, ko mēdz pieprasīt no mūsdienīgas dzejas.
Krājuma redaktors Raimonds Ķirķis Ilmārs Šlāpins — filozofs, dramaturgs, tulkotājs, rakstnieks. Sarakstījis dzejoļu krājumus “Karmabandha” un “Es nemāku, komatus”, anekdošu krājumus “Anekdotes par vidējo latvieti un Raini” un “Anekdotes par vidējo latvieti un konkrētiem cilvēkiem”, mūsdienu latviešu valodas vārdnīcu “Jauno latviešu valoda”, bērnu grāmatu “Es tiešām gribu sunīti”. Rakstījis libretus mūzikliem un bijis dramaturgs teātra uzvedumiem.
Ilmārs Šlāpins dzimis 1968. gadā. Kopš 1993. gada – darbojas kā žurnāla Rīgas Laiks redaktors. Publicistiku un intervijas publicējis laikrakstos Diena, Neatkarīgā Cīņa, Cietumnieku avīze, Eiropas Zona, žurnālos Kentaurs XXI, Māksla+, Mūzikas Saule, Una, Cosmopolitan, Baltic Outlook, Rīgas Laiks, interneta portālos ¼ Satori, Delfi un Apollo.
Kopš 1984. gada nodarbojies ar diskotēku un koncertu organizēšanu; vada raidījumu Zaļais karogs radio NABA ēterā, kā arī raidījumu Rīgas Laiks klausās radio Klasika.
Līdz šim Šlāpina radošajā kontā luga Nakts tarifs (Māras Ķimeles izrāde Jaunajā Rīgas teātrī, pirmizrāde 2006. gada maijā), J. Griškoveca romāna Krekls tulkojums, librets mūziklam Drakula: Svešās asinis (Dž.Dž. Džilindžera izrāde Dailes teātrī, pirmizrāde 2007. gada decembrī).
Tīņu gados biju diezgan saķērusies grupā 62 i.p. no Saldus. Ja nemaldos, tās bija 62 izrakstītas pildspalvas. Pancīgi puiši, nestabili vokāli, uzrunājoši akordi un teksti, ko klausījos kā stāstus. Viena no manām (un laikam visu fanu) mīļotākajām dziesmām bija par kādu čali Ivaru, kas visu dienu ķīlē savu moci. Spīd saule, lēkā zivis, bet Ivars tik strādā pie sava mocīša. Piedziedājums ir gari stiepts un atkārots iiiiivaaaarsss iiiivaaaars iiiivaaanoooovvsss Viņš noteikti ir dziesmas galvenais tēls, nedaudz mistisks un intriģējošs, bet tajā pašā laikā viņš nav nekāds varonis - dara savas moča lietiņas, un čomi par to sacer dziesmu.
Kādus četrus gadus vēlāk, Rīgas laikos, kad šī dziesma jau bija palikusi tālās vēstures annālēs (atcerieties, cik daudz agrāk notika viena gada ietvaros!) dzīvoju kopā ar foršu hipijpārīti. Kāda sakritība - džeku sauca Ivars, meiteni - Cinis. Mēs visi bijām diezgan braši ceļotāji (tas bija tajā ērā, kad Ryanair, laužoties tirgū, piedāvāja 1 EUR un 5 EUR biļetes pilnīgi nejaušiem lidojumiem, kas nekad nebija pa ceļam, bet tad ceļš iekārtojās, lai viss pieskaņotos tai 1 EUR biļetei), bet līdz Cinīša un Ivara stāstiem man vēl bija jāaug. Īsti neatceros, vai izlēmām skatīties pasē iespiestos citvalstu zīmogus vai arī Ivaram somā bija iztecējusi tinte un sasmērējusi pasi, bet šis dokuments nonāca manās rokās. Un šajā mirklī es iedomājos, ka Ivaram taču ir arī uzvārds. Šis jautājums līdz šim nebija mocījis manu kaimiņienes prātu, bet pase rokās noved pie nopietnākām pārdomām. Ivars Ivanovs. Krūtīs sāk tikšķēt, galvā nedaudz šūpot. Ivars taču ir no Saldus. Ivar, vai par tevi ir sacerēta dziesma? Jā, čaļi kaut ko tur sensenos laikos pajokoja. Vai tu esi tas Ivars, kas ķīlē savu moci? Nu tagad man tas zaļais busiņš, bet vispār jā. Tīņu Lindai ļimst kājas, pasaule ir skaistāka, jo Ivars ir īsts un aptaustāms.
Līdzīgas sajūtas man ir ar Šlāpinu. Ilgus gadus zināju, ka viņš eksistē literatūras pasaulē. Biju lasījusi Satori rakstus (tajā laikā tie bija vieni no retajiem intelektuālajiem rakstiem, kurus es pat sapratu), bet vispār viņš bija tāds nedaudz mistisks tēls. Kaut ko ķimerējās savā literatūras un filozofijas garāžā, bet varoņdarbus nemanīju. Tad nāca grupas "Manta" dziesma "Kas ir Šlāpins", kas viņa vārdam piešķīra papildus mistērijas devu (un droši vien manā galvā saenkuroja viņu ar Ivara sāgu). Drīz vien manā redzeslaukā parādījās izcilais demokrātijas dzejolis un Es nemāku, komatus jeb dzejoļi grūti audzinātiem bērniem, intervijas, raidieraksti, un Šlāpins ieguva miesu un asinis. Joprojām - kā džeks, kas ķimerējas, bet netaisās par kaut kādu varoni. Nenoliedzami, mūsu nelielajā literatūras galmā ir trubadūri un varoņi, pat ja viņi netēmē uz šīm lomām, bet tauta viņus tur ir iecēlusi. Ar Šlāpinu ir citādāk. Manā galvā, protams. Viņš čubinās ar tekstiem un tad parādās kaut kas tik lielisks kā Ivara zaļais hipijbusiņš. Apbrīnoju autora spēju ne tikai reflektēt par literatūras procesiem (viņā pašā un sabiedrībā), bet arī nodot šīs refleksijas kvalitatīvā dzejas veidā lasītājiem. Un tīņu faniem sagurušu trīsdesmitnieku ādās. "Never" ir nozīmīgs krājums latviešu literatūrā, ceru, ka tas nepazudīs kā "viens no", bet ieliks treknu komatu īstajā vietā (pun intended) mūsu mentālajās un arī fiziskajās bibliotēkās.
krājums ilgst vienu vilciena braucienu Rīga-Tukums un ir patīkams laika kavēklis. Šlāpins dalās savos dzīves novērojumos un mirkļos. īsās domas pēc garajām ir patīkama atslodze, bet jāsaka, ka nedaudz par lasīto padomāt man gribējās reti.
Dažkārt tā sauktos dzejoļus gribētis saukt par “patiesībām”. Tās ir tās patiesības, kas ikvienā no mums mitinās, taču retais tām piešķir vārdus un palaiž pasaulē. Grāmatā bija daļas, kas vairāk uzrunāja un arī tādas, kas ne pārāk, bet visu atvieglo tas, ka izdevuma daļas ir veidotas pēc loģiskā principa “līdzīgs ar līdzīgo”.
..pats sākums īsti neaizrāva, kaut tas varēja būt arī tāds nepareizs lasīšanas brīdis, kas to veicināja, jo tālāk viss bija ļoti labi. sajūsma ne mazāka, kā par visjaunāko krājumu. | 3,5*
Grūti vērtēt šo kā dzejas krājumu. Bet ja šīs nosauktu par, piemēram, dzejesejām, tad tīri labi. Jēdzīgas pārdomas, kodolīgi apkopotas ar poētisku noti.