Grāmata, kas atradīs savu lasītāju no Ukriem līdz Omuļiem un no Ērģemes līdz Skukiem.
Krājuma redaktors Kārlis Vērdiņš: “Marta Pujāta jaunā grāmata ir tematiski vienots dzejoļu cikls. Tajā izpaužas lasītājam jau labi pazīstamais dzejnieka savdabīgais pasaules redzējums un valodas izjūta. Šoreiz tie pavērsti topogrāfiskās dzejas virzienā, apceļojot daudzas Latvijas vietas, kuras parasti paslīdējušas garām dzejnieku skatieniem.”
Marts Pujāts (1982) — dzejnieks. Dzejas publikācijas kopš 1998. gada. Piecu dzejas krājumu autors, darbojies arī kā atdzejotājs. Par pirmo dzejas krājumu “Tuk tuk par sevi” (2000) saņēmis Klāva Elsberga prēmiju, par dzejas krājumu “Nāk gaismā pati lampa” (2013) saņēmis Latvijas Literatūras gada balvu nominācijā Labākais dzejas darbs. Raksta arī dzeju bērniem, par krājumu “Ej nu ej” (2020) saņēmis gan Latvijas Literatūras gada balvu, gan Jāņa Baltvilka balvu.
Īsās formas dzejoļi ir kā mazas skices, kas kalpo kā atmiņas par konkrēto vietu, bet vienlaikus dzejas rindas prot radīt arvien jaunas asociācijas, jaunus stāstus un aprakstītajai vietai ļaut atdzīvoties jaunā elpā. Marta Pujāta dzejā ir kas ļoti suģestējošs, vietumis bērnišķīgs, kā vīzija viscaur krājumam cauri soļo dāma baltos džinsos – iespējams, redzēta vien reizi vien, bet no atmiņas un horizonta neizdzēšama.
Interesants ceļojums, kopā ar dāmu baltos džinsos, pa Latvijas mazajām vietām, zvaigznītes noripoja, jo man nepatika, ka grāmatas beigās man paskaidroja, kā skolas puikam , kas tad ir noslēpumainā dāma baltos, 'džinsos, liedzot iztēles un savas versijas prieku.
..ģeogrāfiski teksti, kas reizēm nepasaka pilnīgi neko. nezinu, kāpēc turpinu cerēt, ka Pujāta dzejā mani kas saistīs, bet šis bija nedaudz labāks par iepriekš lasīto.
Sākotnēji lasot šo grāmatu, īsti nevarēju saprast, patiks vai ne.
Koncepts ir ļoti mīlīgs - ielūkoties un ieraudzīt unikālo mazajos Latvijas stūrīšos un nostūrīšos. Rubā, Odzienā, Tiņģerē, Dārtē, Sēmē, Asūnē, Izvaltā....Katrai vietai veltītas nedaudzas, pat ne puslapu garas rindas, bet tās ir patiesi rotaļīgas, dzīvīgas, smaidu rosinošas. Marts raksta kā bērns spēlējoties, atdzīvinot pieturas, lupīnas, ceļa stabus, laternas, tirdziņus, bērzus, akmeņus..visu! Šī lakoniskā dzeja, kur "zāle bučo nezāli" un "vīram tīkliņā baltmaize un galvā autobusu saraksts", kur "kurpju šņores ir ūdenskritumi" un "lietus līst kā tetris" liek apjaust mazo lietu burvību. Un, protams, allaž klātesošā, noslēpumainā dāma baltos džinsos, kuras īsto esamības jēgu es atklāju vien pie pēdējā dzejoļa, sirsnīgi apsmaidoties un sevī jūsmīgi nosakot : " Āāāavvv". 💛
Grāmata, kas nes sevī rotaļāšanās prieku un noslēpumu. Oda mūsu mazajai Latvijai, siltumam, gaismai un ikkatram mazajam niekam.
Stilīgi (Armanda Zelča dizains atkal!), naivi-super, bet nevaru arī teikt: davaj, skrieniet un lasiet! Patiks ne visiem. Patiks tiem, kas paši zina, ka atrodas kaut kur uz autiskā spektra un tāpēc patīk kārtot lietas virknēs, meklēt lietu un parādību slēptās nozīmes - tā kā minēt mīklas. Patiks tiem, kam patīk bērzi un pieturas. Tomēr - ja jau iepriekš ziniet, ka būs kaut kur ilgi jābrauc vai jāsēž un jāgaida, tad gan iemetiet šo burtnīciņu somā, why not - noteikti būs kāds jauns kairinājums arī jūsu taustei (ceturtajam pirkstam, ahah), acīm un fantāzijai. Un tad vienā brīdī noslēpumaino Dāmu baltos džinsos ieraudzīsiet arī jūs.
"Četri puiši gaidīja autobusu Omuļu skolas pieturā. Gaidīja, gaidīja, līdz pārvērtās par četriem bērziem. Meitene raudāja pie četriem bērziem. Raudāja, raudāja, līdz pārvērtās par autobusa pieturu."
Zīmīgais neievērotajā. Vispārzināmais neiepazītajā. Universālais konkrētajā. Marts Pujāts baltos džinsos.
Tās, protams, ir muļķības - par Pujātu džinsos. Varbūt arī nav muļķības, nezinu. Dzīvajā dzejnieku esmu redzējusi tikai vienu reizi, un viņam bija šorti. Tas bija Gulbenes parkā (kas ir pamatīgs mežs), kur viņš lasīja no šīs grāmatas. par Gulbeni gan tur nav neviena gabaliņa. Pirmais iespaids - dzejnieka vērīgā acs ļauj iekrāsoties aizmirstām vai mazāk zināmām Latvijas maz-vietām. Protams, es saskumu, neredzot gabaliņu, kas būtu dzimis manā pagastā, bet tas neatturēja no krājuma lasīšanas.
Pārrunājām šo LaLiGaBas laureātu arī grāmatēžu klubiņā. Blakus vērīgajai acij parādījās arī godīgā mute. Aicinu iepriekšējo teikumu iedomāties vizuāli. Latvijas lauki ir tukši. Par to liecina gan govs, kas visā kinoteātrī ir viena pati (Baldone), gan jaunieši, kas pārvērtušies bērzos un tukšā pieturā (Omuļi). Gandrīz nekur Pujāta novērotajās vietās nav cilvēku. Vien ūdeņi, ceļi, ēkas, atmiņas, atspulgi saules gaismā. Tikai Zaubē vēl ir kādi čaļi. Bet autors nekritizē, nemoralizē. Tikai novēro un pieraksta. Un šur tur spīd cerība.
Pujāts ir lakonisks (kas nopelna viņam arī balvu*), vērīgs, trāpīgi tēlains, godīgs un cieņpilns. Es tiešām ceru, ka šo krājumu izpirks tajā minēto vietu iedzīvotāji. Un visi pārējie.
Viens no maniem mīļākajiem krājuma dzejoļiem Ape
Durvju rokturis no bružāšanās un virināšanas jau sagājis emaljā. Pašas durvis no savas bezgalīgās būšanas par durvīm jau sagājušas ēdnīcas paplātē. Paveru tās un nonāku gaismas pilnā istabā. Tur dāma baltos džinsos, ar garu pirkstu pavērusi aizkarus, sēž uz palodzes un rāmi nolūkojas visā. Uz palodzes, kas gadu gaitā jau sagājusi Dzenīšu dižvītolā.
*LaLiGaBas ekspertu priekšsēdētāja Ieva Melgalve: Balva piešķirta par dzeju, kuras lakonisms un precizitāte iezīmē gan Latvijas, gan iekšējās pasaules noslēpumaino, neatklāto, bet vienmēr klātesošo ģeogrāfiju.
Kaut kas tur ir, jo pēc pēdējā dzejoļa izlasīšanas uzreiz atvēru pirmo un sāku no jauna. Ļoti saista neierastie salīdzinājumi un poētika vispār - piemēram, koki, kuri dodas uz klubu un lauž ceļazīmes vai ceļš bērniņš, kurš atdalās no savas mammas. Pats koncepts, kur dzejoļi ir piesaistīti vietām Latvijā, gan man ne visai. Arī dāmas baltos džinsos identitāti obligāti nebija jāatklāj. Man tas mazliet izjauca burvību. Kopumā šī ir laba un nostrādāta dzeja. Domājams, ka ir kādi vairāki līmeņi, kurus nesapratu. Iespējams, pie vainas manas gaidas, jo gribēju ko līdzīgu krājumam "Nāk gaismā pati lampa".
Topogrāfiskās dzejas cikls, kas aptver visu grāmatu. Ceļi, pieturas, vietas un nevietas. Ievelkoši un aizved ceļā. Radās sajūta, ka esmu pabijusi tur, kur nekad vēl neesmu bijusi - mazās apstāšanas, kas dažkārt slēpj sevī arī ko lielu. "Ceļmalas smilgas šūpojas, it kā kratītu ar pirkstu,/ bet es tikai dodos tālāk, skaistuma apburts,/ it kā pirksti, kas brīdinot kratās, būtu vien smilgas." Brīnišķīgs ir govs tēls, un arī pati dāma baltajos džinsos.
Pujāta topogrāfiskās dzejas krājums, kuru man sagadījās lasīt neatvairāmā sabiedrībā Jaunaucē, pusnaktī un sveču gaismā. Man šķiet, ka Pujātam viss ir izdevies - gan izvest lasītāju Latvijas perifērijā, gan eleganti spēlēties ar detaļām, gan pārsteigt ar dāmu baltos džinsos.
Nedaudz prasās, lai man būtu tiesības un varētu apsekot un pārbaudīt. Ziemā nevarēju palasīt, jo par daudz pietrūka dāmas baltos džinsos. Tagad, kad viņa ir, pēdējos pāris izlasīju saules pielietā 17tajā.
Martam reiz iepatikās manas kaimiņienes draudzene, kura bija atbraukusi erasmusā no Lietuvas. Viņš uzaicināja viņu uz kafejnīcu. Kad meitene atgriezās, mēs gribējām zināt, kā gāja. Viņi bija risinājuši atjautības uzdevumu: ar trim kustībām bija jāatbrīvo divas saliektas naglas, nekam nepieskaroties
Omuli Cetri puisi gaidija autobusu Omulu skolas pietura. Gaidija, gaidija, lidz parvertas par cetriem berziem. Meitene raudaja pie cetriem berziem. Raudaja, raudaja, lidz parvertas par autobusu pieturu.