Український поет, прозаїк, перекладач, громадський активіст, фронтмен гуртів «Жадан і Собаки» та «Лінія Маннергейма». Автор романів «Депеш Мод», «Ворошиловград», «Месопотамія», «Інтернат», п’єси «Хлібне перемир’я», поетичних збірок «Цитатник», «Ефіопія», «Життя Марії», «Тамплієри», «Антена», «Список кораблів» та ін.
Літературні твори Сергія Жадана одержали численні національні та міжнародні нагороди, були перекладені більш як двадцятьма мовами, зробивши автора одним із найвідоміших сучасних українських письменників. 2017-го року заснував «Благодійний фонд Сергія Жадана».
Nezinu, kā šo dzeju lasītu citā laikā vai neko nezinot, bet tagad gribas noņemt iedomu cepuri un paklusēt. Spēcīga, sāpīga dzeja, nāves un kara elpas klātesamība arī tajos dzejoļos, kas tapuši pirms 2014. gada. Un kaut kas netverams, varbūt spīts, kam mazliet piejaukts optimisms.
Nevienam nav spēka ne uzvarēt, ne nospiest ceļos šo tautu. Serhijs Žadans savas dzejas rindas ir norakstijis no Harkivas iedzimto sirdīm un sirdsapziņām.
Serhiju Žadanu kā autoru iepazinu un iemīlēju caur @janisrozeinsta izdoto “Internāts” (tulkojusi M.Poļakova) – šajā darbā tik ļoti nolasījās, ka Žadans ir dzejnieks un nopriecājos, kad tika izdots dzejas krājums “Harkivas Dinamo”.
Es būšu lakoniska par šo darbu un teikšu, ka visprecīzāk un skaudrāk šo krājumu raksturo šīs dzejnieka rindas:
“baigi skatīties, kā top vēsture”.
Un to dzejnieks ir darījis – pierakstījis un izrakstījis no sevis jauno laiku Ukrainas vēsturi, kuras tapšanā ne lūgta, ne gaidīta sevi pieteikusi Krievija. Skaudri un ļoti, ļoti skumji par lielām un mazām lietām posta laikā. Dzejas izlasē iekļauta 2001 – 2021 tapusi dzeja. Ja šis krājums par Ukrainu un ukraiņu likteni runāja tik spēcīgi, kādas dzejas rindas top pēc 2022.gada 24.februāra?
No ukraiņu valodas atdzejojuši Ingmāra Balode, Jānis Elsbergs, Māra Poļakova, Māris Salējs
Šur tur man šķita, ka izvēlētā dzeja ir drusku ārpus vēstījuma, taču kopumā man ļoti patika. Žadans ir patiesi brīnišķīgs dzejnieks un autors.
..atceros skaisto pavasara dienu pērn, kad priecīgs šo nesu mājās no grāmatnīcas. lasīt gan toreiz tikai mazliet palasīju un drīz jau sākās mans nelasīšanas periods un trakā vasara. rudenī gan ik pa brīdim šo to palasīju, bet šodien, skaistajā pavasara dienā, atkal pastaigājoties, ņēmos šo izlasīt līdz galam. daudz skarbā, daudz skaistā, daudz visa kā.
ar šo es (varbūt) sāku nedaudz vairāk saprast dzeju. salīdzinot ar citiem/citām varbūt nedaudz jaunākiem autoriem, šī grāmata ir daudz pilnāka. daži jaunāki autori liekas vēl tikai kā karkasi, kurus dzīve kaut kā aizpilda. harkivas dinamo ir jau aizpildīts. tiesa, šī grāmata ir distilēta no divdesmit dzejas radīšanas gadiem, kas ir neliels handikaps, ja atkal salīdzina. bet ir arī cilvēki, kuri pildas un pilda, un tā arī nekad neaizpilda. lasīju, ka Žadanu nominēja Nobela balvai šogad. nezinu, vai pēc nopelniem drīkstētu, bet būtu pasaulei zīmīgi, ja žūrija arī šo balvu iedotu. bet tad atkal mākslas kritiku un apbalvošanu (nevis pašu mākslu) jauktu ar politiku, un to varbūt īsti nevajadzētu darīt.
uz beigām es kaut kur grāmatā pazudu. neaizvilkos līdz galam. tad izlasīju satura rādītāju un sapratu, ka tas hronoloģiskās secības dēļ - tikai šoreiz sākot ar jaunāko, svaigāko. runa nu jau retāk iet par maradonu un kokaīnu. biežāk gan par to, kas notiek necik ne tālu no manis un mums.
Saule virs sarkanām priedēm. Mēs taču saprotam, no kā top mūsu vēsture. Vēsture ir tā ēna, ko dzīvie met. Un ēna, kas krīt no kritušajiem, arī ir vēsture.
Slava Ukrainia! Varoņiem slava! Slava aizgājušajiem dzejniekiem. Slava kaķiem, kas viņus sildīja ierakumos. Pateicība Orbītai, Mārai Poļakovai, Ingmārai Balodei, Mārim Salējam, Jānims Elsbergam. Un pateicība arī tev, apzinīgais lasītāj.
tās zemes dzejniek, kura neaizsargāta pamirst, sajūtot ziemas vējpūtu, stāsti par cerību, par bailēm un bezizeju gan stāstīs tie, kas tevi nelasīs.