Smalkās kaites

by Eriks Ādamsons

Erika Ādamsona (1907–1946) noveļu krājums „Smalkās kaites” iznāca 1937. gadā, guva lielus panākumus un aizsāka latviešu literatūrā jaunu strāvu, ko kritika nosauc par „smalko kaišu” virzienu, un šo metaforu lietoja, runājot ne tikai par Ādamsona stāstiem, bet arī par visas viņa paaudzes īsprozu.

Smalkās kaites – tās ir mazliet skumji groteskas vājības personu raksturā, arī kompleksi, uzmācīgas idejas, dīvainības, kas Ādamsona stāstos rada visneparastākās situācijas. Stāstā „Lielās spodrības gaismā” aprakstīta pārspīlēta tieksme uz tīrību, stāstā „Sarkanās asaras” uzmanības centrā ir jauna dzejnieka mocības, jo viņš nav ielūgts pie kāda apskausta un tai pašā laikā ienīsta mēbeļu rūpnieka uz svinībām. Rakstnieka īsprozas pērle ir stāsts „Jāšana uz lauvas”, kurā tā saucamais „smalko kaišu” varonis pārdzīvo nepamatotu, sakāpinātu greizsirdību pret savu līgavu un gandrīz smieklīgā sīkumainībā cenšas atrast neesošus pierādījumus viņas neuzticībai.

Ādamsona tēlotie īpatņi sirds dziļumos ir ārkārtīgi cilvēciski un jūtas, ko viņš rāda, sastopamas ik uz soļa – kautrība, godkāre, līdzjūtība, riebums, kairinošas vēlmes. Rakstnieks pašmērķīgi nerada īpatnas, slimīgas personāža dīvainības, bet ar praktiķa skatu veido mākslinieciski un psiholoģiski pārliecinošus situāciju modeļus, kas joprojām turpina pārsteigt ar iztēles atjautību, labsirdīgu ironiju un spilgtu izteiksmes precizitāti.

Genres: Short Stories, Read For School, School

243 pages, Paperback

First published January 1, 1937

About the author

Eriks Ādamsons was born in Riga on June 22, 1907. In 1926 he entered the University of Latvia to study law. He made his first publication in 1924. In the 1930s he fully devoted himself to literature. Ādamsons also worked as translator (he spoke, in addition to his native Latvian, Russian, German, English and French). He married young Latvian writer Mirdza Ķempe in 1931, but their marriage broke apart shortly before WWII.

In the years of the German occupation he worked in a book store and also in lumbering. His works was banned by the German authorities, so he published under a pseudonym - Eriks Rīga. In those years his health declined and he caught tubercolosis. In 1943 he began collecting materials for a book about Kārlis Padegs, a Latvian painter. This work was never finished. In 1944 Eriks Ādamsons married the widow of Kārlis Padegs, Elvīra Berta Padega, who also suffered from tuberculosis. In 1945 they had a son Askolds, but he died after few months. In 1946 Ādamsons´ health declined very fast and he died in the Biķernieki sanatorium on February 28, 1946. He is buried at the Rainis Cemetery in Riga.

Dzejnieks un prozaiķis. E. Ādamsons studējis tieslietas Latvijas Universitātē (1924-1928), studijas pametis, lai nodarbotos ar rakstniecību un tulkošanu. Publicējas kopš 1924. gada. E. Ādamsona tulkojumā publicēti V. Šekspīra, O. Vailda, Dž.G. Bairona, R. Kiplinga darbi. 1931. gadā viņš apprecējās ar jauno dzejnieci un radiofona diktori Mirdzu Ķempi. Vācu okupācijas laikā E. Ādamsons nedrīkstēja publicēties ar īsto vārdu, tāpēc viņa vienīgais romāns “Sava ceļa gājējs” periodikā parādās ar pseidonīmu Ēriks Rīga. Kara gados Ādamsons strādā meža darbus, saslimst ar tuberkulozi un mirst padomju laikā. 1944. gadā E. Ādamsonam piešķirta Raiņa un Aspazijas piemiņas fonda prēmija.

Reviews

[Kristīne Līcis · Rating 4 out of 5]

Katra no 14 novelēm ļauj kā caur atslēgas caurumu ieskatīties varoņu domās un pārdzīvojumos, ko tie slēpj no citiem un dažbrīd arī paši no sevis. Varoņi pilni ar dīvainībām, deformācijām, mokošām apsēstībām, kompleksiem un to kompensēšanu. Varoņi ir slimīgi greizsirdīgi, slimīgi tīrīgi un tādēļ gatavi paiet garām netīrumu bedrē slīkstošam bērnam, mazvērtības nomākti un tādēļ bravūrīgi.

Katrā no 14 novelēm kā ar starmeti izgaismots kāds sīkums, ironisks un hipertrofēts, bet trāpīgs tieši vietā un laikā. Tā "Bada spēle" ir par kareivi, kurš pārņemts ar savu īpašo statusu kazarmās un tādēļ gatavs ciest badu, tieši tur atrodams sulīgākais teikums par ēšanu: "Bija dzirdams tikai ēšanas troksnis - svinīgākais no visiem trokšņiem - garšīga gremošana, rūpīga karošu nolaizīšana un katliņu izslaucīšana ar maizi."

Favorītu izvēlēties grūti, bet divas noveles īpaši palika prātā. "Dāvanā" kareivji samet naudu sudraba cigarešu etvijai, lai to kā dāvanu pasniegtu vada komandierim par "teicamu un iecietīgu mācību vadīšanu". Visikdienišķākā situācija, bet tā gan dāvinātājiem, gan tam, kurš sāk nojaust par dāvanu, rada milzu mocības, jo kautrība un pārprastā vīrišķība liedz izrādīt neviltotu prieku un visus padara stīvus un mēmus. "Tā nieka dāvana - sudraba papirosu kārba - kā kādas lielas pasaules sīka sūtne nenovēršami veda pretī jauniem notikumiem, kaut arī radās tādi, kuri vēl sevī prātoja dāvanu nepasniegt, bet pārdot un tā izbeigt svešādos pārdzīvojumus." Trāpīgi un niansēti uzrakstīts, pat lasītājs sajūtas neveikli. "Dzeltānā rozē" pavisam pretējais - eksaltētas emocijas puķu valodā un simbolos, apbrīnā un destrukcijā, jo saplosīts tiek tieši visskaistākais un īpaši koptais zieds. "Puķēm ir liela vara. Tās māca dižciltību. Un, kas patiesi dižciltīgs, tas mīl puķes."

Katrā novelē slāņu slāņiem simboli un metaforas, sociālas un vērtību references, noteikti vērts pārlasīt vairākkārt.

"Rozes un grāmatas nevar pārdot līdzīgi ēdamvielām un drēbēm!"

[Vilis · Rating 3 out of 5]

Nav jau Ādamsons pie vainas, ka mani nogurdina pat labas variācijas par vienu tēmu, bet tā nu tas ir.

[Sabīne Ozola · Rating 4 out of 5]

un tā mums katram pa kādai smalkai kaitei, apzināmies to vai ne.

[Evelīna Čakāne · Rating 4 out of 5]

Pārsteidzoši baudāmi.

[Gunta · Rating 5 out of 5]

Ādamsons ar vārdiem dara brīnumus - lasi un iztēlē redzi kā plūst krāsas un jau veidojas gleznas:

zelta brokātam līdzīga bite
cūkas šķiņķis inkarnātsarkans
tumšzeltains riets
spilgti ķieģeļu krāsas ogu ķekari kā koraļļi melnos matos
lietus piles kā dārga dzēriena spulgojošas lāses
sviesta pika gandrīz tik kupla kā zelta laša aste
kaķis vēdina asti kā tādu zīda magoni
dāliju milzu ziedi kā brīnumdzeltāni sūkļi un kupli kā Šropšīras avis
mati jaunu zelta florīnu krāsā
acis atgādina zaļpelēku persiešu tirkīzu un skropstas melnu sveču daktis

Vai nav brīnumskaisti?

Ja vien varētu, liktu 10* - 5* par grāmatu un 5* par grāmatas vizuālo noformējumu.

[eva]

izlasīju: bada spēle, dāvana, līdzjūtība, dzeltenā roze, brauciens pie annas

[Agris Fakingsons · Rating 3 out of 5]

..tīkamas noveles. katra ar savu odziņu. un arī valoda ļoti skaista.

[Velta Gūtmane · Rating 4 out of 5]

Tad kad studēju biju izlasījusi kādu stāstu no šīs grāmatas, kas mani toreiz motivēja nopirkt šo grāmatu, jo man patika šis stāsts. Izlasot grāmatu vairs neatcerējos kurš stāsts tas biju. Es arī visus stāstus neizlasīju. Tie kas mani neinteresēja tos izlaidu. Stāstu krājums par dažādām kaitēm, jeb vājībām. Brīžiem nav saprotams, kas tieši notiek. Tādi noslēpumu aptīti stāsti. Tomēr piesaista.

[Liene Zizlāne · Rating 5 out of 5]

Izcils darbs, kurš savu aktualitāti nezaudēs, kamēr vien būs cilvēks.

[Bellatores · Rating 5 out of 5]

Tā mazliet filozofiski par psihi un iekšējo pasauli. Par kaitēm, katram sava, katram smalka un katram neārstējama. Jautājums tikai, kur tā aizvedīs…

[RIta · Rating 3 out of 5]

Ļoti bagāta valoda, bet ne visi stāsti aizrāva. Lasot stāstu "lielas spodrības gaismā" atcerējos savu vidusskolas skolotāju, kurai ļoti patika izmantot šo frāzi :)

[Annija Kliemane · Rating 3 out of 5]

‘Ir stādi, kurus klāj sūna; ir akmeņi, kurus klāj zeme, un ir dvēseles, kuras klāj liela vientulība. Tā atgādina miglu pār ezeru, kad virs līmeņa saskatāmas spilgti baltas ūdensrozes.’