“2020. gada 31. janvārī Lielbritānija pameta Eiropas Savienību. Šī grāmata ir par Angliju un tās reizēm lieliskajiem, reizēm nesaprotami dīvainajiem iedzīvotājiem. Tā ir arī atvadas no Anglijas un pārējām Apvienotās Karalistes valstīm. Ardievu, brauciet tālāk pa savējo ielas pusi vieni paši bez mums.” Vilis Lācītis
Mazā cilvēka eksistence un ķepurošanās pa dzīvi atainota patiesi kolorīti, arī humora un ironijas te netrūkst. Nejaušības, kas maina dzīves ceļu. Britu dīvainības. Ļoooti interesanti tipāži. Lasīju šo autoru pirmo reizi un iepatikās. Noskaņas ziņā likās attāli līdzīgs Joņeva vai Kuzmina "Hohmas" daiļradei.
Īpaši paliks atmiņā latviešu nesaprastais mākslinieks Kristiāns, restorators Filips Beiss-Bārkers-Bilss un viņa restorāns "Cēlā puve", kā arī Džounsu ģimenes galva Klaivs, viltus invalīds, pabalstu diedelētājs un spekulants... Ar tādu crazy kompāniju grāmata nemaz nevar būt garlaicīga.
3.5 It kā jā, bet tomēr ne līdz galam. Kaut kas pa vidu starp Joņevu un Braisonu. Lācīša modernā klaida latviešu slenga versija arī nepārliecina, nav konsekvences.
Jāpiekrīt ļaudīm, kas Lācīti salīdzina ar Joņevu, arī man abu rakstības stils šķita līdzīgs. Teksta plūdums nedaudz buksē - šķiet, ka brien pa purvu, kur viens solis iegrimst staignājā, bet otrs- sastopas ar stingru pamatu zem kājām, sniegdams lasītājām mazu atelpas brīdi.
Atzīšos, ka dažiem paragrāfiem lēcu pāri, jo mani neuzrunāja tik smalka iedziļināšanās detaļās, kas attāli saistītas ar sižetu. Bet kopvērtējumā, jutu, ka te kaut kas ir.
Braisona daļas patika mazāk nekā dīvainību stāsti, bet, par laimi, tieši dīvaiņi bija vairākumā. Un tāpēc Vilis ir viens no foršākajiem izklaidētājiem latviešu literatūrā.
Šai grāmatā viss ir kopā - viesstrādnieku un citu darba ļaužu dzīve, intelektuālisma pārpildīti citāti, kā arī smieklīgas ainiņas, vēstures fakti, bišku smeldzes un draudzības, un kas tik vēl ne. Turklāt virtuves darba apraksti nedaudz atgādināja veidu kā par sadzīves apstākļiem rakstīja Dž. Orvels. Kopumā interesanti un lasītu arī (potenciāli?) nākamo grāmatu, kur autors aprakstīs, kā tad notika viņa mācības pašā Oksfordā.
Vienlaikus, ja agrāk šāda veida vēstījums, kas faktiski ir asprātīgi un vērīgi autora novērojumi par dzīvi ārzemēs, liktos pilnīgi pietiekams, lai tiktu izdots grāmatas formātā, tad šobrīd, kad ir tik daudz ceļojumu vlogu, rīlu utt. par tēmu "my life in [Japan, NY, etc.]/day in my life", kas ne tikai var nodot to pašu saturu, bet arī piedāvāt klātbūtnes efektu, tā vairs nav. Protams, var arī vienkārši pieturēties, ka grāmatas lasīšana tāpat ir vērtīgāka nekā varētu būt jebkurš video, tomēr kaut kas man šajā visā pietrūka, lai gūtu patiesu literāru baudījumu.
Grāmatu nebiju paredzējusi lasīt, bet netīšām uzgāju vecāku mājās, kad kāds no viņu draugiem bija uzdāvinājis nesenajā dzimšanas dienā. Tā nu netīšām tiku pie tās īstajā brīdī. Grāmatas sākumā autors ir pabeidzis bakalaura grādu kādā Londonas universitātē un strādā nepārāk labā darbā. Tieši tas pats, kas man šobrīd - pagaišvasar tiku pie ne pārāk lietderīgā socioloģes (ar mazliet psiholoģiju) diploma. Ko tālāk darīt? Īsti nezinu, bet joka pēc pieteicos maģistriem LSE (London School of Economics). No Vikipēdijas sapratu, ka neviens Anglija premjerministrs tur nav gājis, bet pasaulē šad tad tādu zina. Domāju, iet vai neiet? Kā Lācītis rakstīja - ne visiem būtu iespēja atteikties no pasaules mēroga skolas. Tad varēšu vismaz lielīties, ka pieņēma. Kā cilvēkam, kurš vairāk kā 4 gadus ir padzīvojis Anglijā (diemžēl ne reizi uz laivas), grāmata patika. Vienā no pēdējā nodaļām ir diezgan interesanta rindkopa par to, kā no Latvijas aizbraukušajiem drīz vien Anglija sāk likties vairāk "mājas" nekā Latvija. Kaut ko mazliet viņš arī saprot. Protams ir mazas nianses, kam neticu, bet tā nav autobiogrāfija un protams, ka tādas būs. Noņēmu vienu zvaigzni, jo vairākas reizes pieminēja metroseksuāļus. Diezgan lame veids kā runāt par vīriešiem, kuri nemāk labot izlietnes.
Sākotnēji lasīju ar aizdomām - vai tik' nebūs blēņas un pļāpāšana vien, kā autors pats to apzīmē - "ķiķināmais materiāls un vieglā literatūra", bet apmēram pusē pārliecinājos - nebūt ne. Ar angļu humoru no latviešu iz "potato joke" skatījuma. Viscaur jūtamas autora pamatīgās zināšanas gan par angļu u.c. literatūru, angļu paradumu vēsturi, kā arī ļoti interesanta un izzinoša informācija tiek sniegta par Oksfordas universitāti, tās tradīcijām. Un neticamā kārtā šajā it kā tik vieglajā romāniņā autors vēl paspēj paspriedelēt par dzīves jēgu - nonākot līdz diezgan pozitīvam, uzmundrinošam prātojumam. Personāži asprātīgi - izdarības un izteikumi gar acīm slīd kā filma un brīžiem sasmīdina ne pa jokam. "pareizo loterijas biļeti izvilkt visiem vilcējiem ir vienādas iespējas, un vienīgā lieta, ko var garantēt, ir - kas nevelk, tas arī nekad neizvilks." "Situācijā, kur mēs visi palīdzam cits citam justies laimīgi, pasaulē varētu iestāties bezgalīga, orgasmiska eksaltācija. Tikai cilvēki ir pārāk aizņemti. [..] Viņiem nav laika būt laimīgiem, ja'dara viss kaut kas cits. " "Dzīves jēga ir tas, ko tu no tās uztaisi. Katrs cietējs ir citāds, bet lielākajai daļai var tikai atgādināt, ka zaudējumu nav. tikai jauna veida iespējas." "Kulinārijai ir zināmas paralēles ar mūziku - abas ir temporālas mākslas. Vai tad ne? Dziesmas prieks pastāv tikai tik ilgi, kamēr to spēlē; ēdien prieks pastāv tikai tik ilgi, kamēr ir ko košļāt. abos gadījumos runa ir par kaut ko laicīgu un pārejošu."
Ļoti izbaudīju pašu lasīšanas pieredzi, kas nemaz negadās tik bieži, jo parasti mani grāmatās vairāk uzrunā kāda ideja vai valodas plūdums. Tomēr Oxfordā bija garšīgi ciniska valoda, tādi atgadījumi un tēli , kas no manis izdabūja pat pa kādam dzirdamam spurdzienam, un tā odziņa, kas atrodama tikai tur, kur ir kaut kas no īstenības iecepts. Kā izklaides un vieglas izziņas grāmata nespridzināja tik ļoti, lai dotu piecas zvaigznītes, un varbūt arī nepatiks visiem, bet vismaz man bija jautri.
Ir sanācis izlasīt vairākus Viļa Lācīša darbus, līdz ar to, zināmā mērā vērtējumu liku salīdzinot ar citām viņa grāmatām. Neteikšu, ka grāmata ir slikta (vienlaikus, vismaz manā ieskatā ļoti atpaliek no "Stroika ar skatu uz Londonu"), tomēr, mani kaut kā neuzrunāja.
Biju gaidījusi izklaidējošu, vieglu viena vakara lasāmvielu, kas ļaus pasmieties un arī acumirklīgi aizmirst šos grāmatu, tomēr saņēmu pretī diezgan aizraujošu un izglītojošu stāstu, kas pilnībā ļāva iejusties Okfordas vidē! Tagad es vienmēr zināšu, kas ir "handyman" un tas man atgādinās tieši šo darbu! Novērtēju, ka autors stāstos savu stāstu neaizmirsa pastāstīt par visiem varoņiem ar kuriem tikām iepazīstināti! Vietumis man likās, ka ir par daudz to paskaidrojumu un iestarpinājumu, tomēr visticamāk, ka tieši tie paliks prātā un noderēs kādā ballītē kā intresants fakts ko pastāstīt citiem! Iesaku izlasīt, šī ir visai aizraujoša lasāmviela!
Citāds Lācītis. Darbs, kurā vienkopus apkopoti aizbraucēju piedzīvojumi UK. Tik daudz mutisku nostāstu bija dzirdēts, bet nu tas viss uzlikts uz papīra. Sākotnēji darbs galīgi "neievilka" sevī, līdz epizodes ar ķieģeļu zagšanu un saldētavu atkal uzdzirkstīja lasītprieku.