What do you think?
Rate this book
Brāļi
424 pages, Hardcover
First published January 1, 2001
25 people are currently reading
164 people want to read
Ratings & Reviews
Friends & Following
Create a free account to discover what your friends think of this book!
Community Reviews
Displaying 1 - 27 of 27 reviews
October 31, 2020
Autors sākotnēji lēnām, bet pacietīgi sagatavo ļoti tālam ceļam pagātnē. Iejusties, iepazīties, apjaust laika garu 11. gs. nav uzreiz sevišķi viegli, bet, kad tas darīts - alga ir aizraujoša. Senākā vēsture, vispār vēsture, kas mums - ir šajā grāmatā kļūst saprotama pēkšņi. Un droši vien tas nav nekāds brīnums - daudzi vēsturiskie avoti saplūduši un veidojuši mūsu nacionālo identitāti, arī manu. Pat, ja valsts, kuras valodā lasu šo darbu ir tikai 100 gadus veca, ir cildinoši apjaust - cieņa, likums, godaprāts - šīs zemes iedzīvotājus vadījis pirms valstu veidošanās. Neesam ne pasaules centrs, ne zemes mala - arī šajā pusē - tam pretī stājas vara. Līdz pat šai dienai tā bijis pārbaudījums ikvienam.
March 31, 2017
Patriotiski, nav vārdam vietas :) Šī grāmata jāizlasa katram latvietim. Par dzimtas saitēm, godu un skarbiem vīriem. Man ļoti patika ieskati ikdienas dzīvē.
Vienīgais, kas mani nedaudz nokaitināja- mīlas stāsti. Es saprotu, ka tā nav lubene, es saprotu, ka laiki citi un iet vaļā "Pūt vējiņi", bet tā nedarunāšana un minstināšanās ir kā mexico seriālos :)
Bet visumā, protams, laba!
Vienīgais, kas mani nedaudz nokaitināja- mīlas stāsti. Es saprotu, ka tā nav lubene, es saprotu, ka laiki citi un iet vaļā "Pūt vējiņi", bet tā nedarunāšana un minstināšanās ir kā mexico seriālos :)
Bet visumā, protams, laba!
November 4, 2017
Grāmata sen jau stāvēja manā plauktā, taču ļoti ilgi baidījos tai ķerties klāt. Domas par urrā patriotismu un tautisko romantismu man nešķita pārāk iepriecinošas. Lai nu kā, beidzot izlasīju. No stāvas sajūsmas nost negāžos, bet bija labs lasāms gabals, ja vēlas iejusties tā laika dzīvē un cilvēkā. Taču skaidrs ir tas, ka no vēstures tiešām neviens nemācās un kur ir divi latvieši, tur trīs "partijas".
January 24, 2018
Grāmatas sākumā nevajag bīties no daudzajiem skaidrojumiem, jo tie ir nepieciešami, lai lasītājs izprastu romāna dziļāku būtību. Kad tam ir tikts pāri - nav iespējams grāmatu nolikt malā.
Sižets spraigs. Katrs tēls ir individuāls un ļoti atšķirīgs gan savās domās, gan rīcībā.
Sazvērestības, nežēlīgas kaujas, rituāli, dzimtas nodošana, ticību piesaukšana, svešzemnieku iejaukšanās un pa vidu arī, protams, mīlestība.
Savu šarmu tam visam piedod pazīstamās stāsta vietas, kur pati savu kāju esmu spērusi, lai gan daudzus gadsimtus vēlāk.
Sižets spraigs. Katrs tēls ir individuāls un ļoti atšķirīgs gan savās domās, gan rīcībā.
Sazvērestības, nežēlīgas kaujas, rituāli, dzimtas nodošana, ticību piesaukšana, svešzemnieku iejaukšanās un pa vidu arī, protams, mīlestība.
Savu šarmu tam visam piedod pazīstamās stāsta vietas, kur pati savu kāju esmu spērusi, lai gan daudzus gadsimtus vēlāk.
November 21, 2017
Mūsu saknēs un senču viedumā ir spēks - ar baudu lasīju vietas, kur jaušamas senās Baltu cilvēku zināšanas un pasaules kārtība. Grūtāk gāja brīžos, kad jāiegaumē daudzo varoņu saistība (kas kuram draugs vai naidnieks), raduraksti un tituli, kā arī savstarpējās intrigas.
Ļoti vērtīgi ir skaidrojumi un papildinājumi grāmatas beigās.
Kopumā patika, noteikti lasīšu tālāk nākamo grāmatu.
Ļoti vērtīgi ir skaidrojumi un papildinājumi grāmatas beigās.
Kopumā patika, noteikti lasīšu tālāk nākamo grāmatu.
April 20, 2025
Ir jāpasaka tieši: šādu grāmatu var sarakstīt tikai latvietis. Nevis vienkārši rakstnieks, bet cilvēks, kurš šo zemi nes sevī.
Domājot par Jāni Lejiņu, man prātā nāk Elizabetes Gilbertes TED runa par radošo ģēniju. Viņa stāsta par to, kā senajās kultūrās radošums netika uzskatīts par cilvēkā mītošu īpašību, bet gan par ārēju spēku—dievišķu iedvesmas garu, kas nāk, kad tam ir laiks, un aiziet, kad uzdevums ir paveikts. Un skatoties uz Lejiņa darbu, man ir grūti noticēt, ka šis romāns ir vienkārši viņa paša izdoma—tikai auglīga fantāzija, balstīta pētījumos un vēstures avotos.
Tāpat, domājot par šo grāmatu un mūsu vēsturi, man prātā nāk kādas citas, ne tik attālas pilsētas piemērs—Kopenhāgena.
Ilgu laiku tika uzskatīts, ka Kopenhāgenas dibinātājs ir bīskaps Absalons—12. gadsimta dāņu augstmanis, karaļa Valdemāra I tuvākais padomnieks un viens no ietekmīgākajiem garīdzniekiem viduslaiku Dānijā. Saskaņā ar tradicionālo stāstījumu, viņš 1167. gadā uzcēla pili uz nelielās salas Slotsholmen, tādējādi aizsākot Kopenhāgenas pilsētas vēsturi. Šī versija gadsimtiem ilgi tika uzskatīta par vēsturisku patiesību un izmantota kā simbolisks sākumpunkts pilsētas identitātē.
Tomēr 2018. gadā pašā Kopenhāgenas centrā, veicot metro stacijas izbūvi un ar to saistītos arheoloģiskos izrakumus, šis stāstījums tika būtiski apšaubīts. Izrakumu laikā tika atklāts senākais līdz šim zināmais baznīcas pamats un aptuveni no 1000. gada datēti cilvēku apbedījumi. Skeleti tika atrasti zem autobusu pieturas Rātslaukuma (Rådhuspladsen) teritorijā—tas nozīmē, ka šī mūsdienās rosīgā pilsētas daļa savulaik bija kapsēta vieniem no senākajiem zināmajiem Kopenhāgenas iedzīvotājiem. Šie atklājumi nepārprotami pierāda, ka Kopenhāgena (København)—tolaik pazīstama kā Havn—pastāvēja jau vismaz gadsimtu pirms Absalona.
Tādējādi tiek noraidīts sen iedibinātais mīts par Absalonu kā pilsētas dibinātāju—mīts, kas, visticamāk, tika radīts un nostiprināts, lai stiprinātu viņa politisko un garīgo autoritāti. Viņš nebija pilsētas radītājs, bet gan tās nocietinātājs un varas pārņēmējs, kurš izmantoja jau esošu apdzīvotu un ekonomiski nozīmīgu teritoriju. Šāda mītiska “dibināšana” kalpoja kā instruments varas leģitimizēšanai.
Un, lai gan sabiedrībā tas tika uztverts kā pārsteigums, patiesībā šādas versijas tika izteiktas jau krietnu laiku iepriekš. Bija pētnieki, kas uz to norādīja, bet viņu balsis ilgi tika ignorētas vai marginalizētas. Tikai 2018. gada arheoloģiskie pierādījumi padarīja šo patiesību neapstrīdamu.
Un šie atklājumi notika tikai pirms septiņiem gadiem. Tas neizbēgami rosina jautājumu: ja vēl 2018. gadā lielākā daļa cilvēku būtu uzskatījuši par absurdu apgalvojumu, ka Kopenhāgena pastāvēja pirms Absalona, tad cik daudz līdzīgu gadījumu mums vēl ir? Cik daudz vēl mēs nezinām? Un cik daudz mēs vēl saucam par vēsturi, kas nav nekas kā tikai klasiskās skolas vēstures versija.
Visgrūtāk droši vien ir pieņemt, ka nav nekādas nozīmes, kā šīs senās etniskās un kultūras kopienas apzīmē. Tas ir bezjēdzīgs strīds. Tās nebija ne sentautas, ne tautas. Diezgan droši, ka tās bija cilšu jeb egalitāras vadonības sabiedrības.
Arheoloģiskais materiāls runā, manuprāt, skaidru valodu, lai varētu teikt, ka Austrumbaltijas vēsturisko telpu veidoja asinsradniecības attiecībās sakņotas dzimtas un klani. Mums nav īstas skaidrības par šo sabiedrību sociālo struktūru. Visneitrālākais apzīmējums būtu—etniski kultūrālās grupas. Tas ir akadēmiski korekti un atbilst arī veselajam saprātam.
—Andris Levāns, Māris Zanders, Aizmirstā Livonija: savējā vai svešā, tumšā vai romantiskā?, 87.lpp
Un tas viss—laikā, kad jau sen pirms Kristus citviet pastāvēja augsti attīstītas civilizācijas. Bet šeit, pie tik stratēģiski svarīga punkta—Baltijas jūras—it kā nekas. Tas šķiet ne tikai nepatiesi. Tas šķiet absurdi. Vēsturiskajā diskursā vispār nav sniegts racionāls izskaidrojums tam, kāpēc tieši šīs teritorijas—Baltijas reģions—būtu bijis tik ļoti “atpalicis” salīdzinājumā ar apkārtējām zemēm. Kāpēc tieši šeit dzīvojošie cilvēki, kas gadsimtiem mijiedarbojās ar vikingu, slāvu, somugru un citu tautu pasauli, esot palikuši bez rakstības, bez pilsētām, bez valstiskas domāšanas?
Vai tas tiešām ir ticami? Vai ir piedāvāts kāds loģisks, bioloģisks, klimatoloģisks vai kultūrvēsturisks iemesls, kāpēc šeit iedzīvotāji nespēja attīstīt to, ko citur uzskata par civilizācijas pamatiem? Es neesmu redzējusi šādu skaidrojumu. Vēl vairāk—šāds jautājums pat netiek uzdots. Tā vietā tiek atkārtots viens un tas pats stāsts: ka “šeit nekā nebija”.
Uz kā vispār balstās mūsu vēsture? Uz iekarotāju un okupantu arhīviem? Uz 10%(?) visā teritorijā veiktiem arheoloģiskajiem izrakumiem?
Un tomēr vēsturnieki bez problēmām pieņem šādu naratīvu. Vismaz tie, kuru darbi ir nonākuši manā redzeslokā. Ja mēs pieņemam, ka šī teritorija bija ārkārtīgi kārdinoša un iekārojama ļoti daudziem spēkiem, tad kā tas izskatās, ja šie spēki šeit ierodoties sastopas ar spēcīgiem, kareivīgiem, savu godu augstu turošiem cilvēkiem, kuri zina aizmirstas senču gudrības, burvestības un dzīvo ar savu sistēmu, savu pasaules redzējumu, savām garīgajām hierarhijām, kuras kristīgā pasaule nevarēja integrēt? Un ne tāpēc, ka tās bija “zemākas”, bet tieši tāpēc, ka tās bija pašpietiekamas un kristīgo ideoloģiju apdraudošas?
Ja kristietības ierašanās tiek attēlota kā kultūras un zināšanu dāvana, tad kāpēc šie cilvēki netika emancipēti? Kāpēc viņiem netika dotas brīva cilvēka tiesības? Nē, viņi tika pakļauti. Un sauciet to, kā vēlaties—bet, ja cilvēks savā zemē nav brīvs, viņš ir vergs. Tā ir pakļaušana. Pakļaušana, kas vēl līdz šai dienai tiek piesegta ar vārdu “civilizācija” vai kā no pagājušā gadsimta agresoriem to patīk saukt: "atbrīvošana".
Vienīgais loģiskais secinājums, pie kura es varu nonākt, ir šāds: šo pamatiedzīvotāju vēsture un izcelsme iekarotājiem bija pārāk bīstama. Tāpēc tā bija jāiznīcina. Jāizrauj no kolektīvās atmiņas saknēm.
Vai tad mūsdienās vēl kādam jāstāsta, cik viegli var salauzt cilvēku, ja tam pieiet mērķtiecīgi un sistemātiski. Šeit tas tiek darīts, izdzēšot cilvēka vēsturi un aizvietojot to ar svešu, atņemot tiem atmiņas par to senčiem, apspiežot valodu, aizliedzot garīgās prakses, pazeminot identitāti, pārdēvējot viņu par kaut ko citu, kauninot par izcelsmi un atkārtojot naratīvu, ka viņš ir “atpalicis”.
Un tikai tad, kad tauta zaudē savu vēsturisko pašapziņu un atmiņu, šādas tautas—baltu tautas—var pārvērst par vergiem. Ne jau ar spēku vien, bet ar stāstu, kas atņem cilvēkam viņa būtību. Un šie cilvēki tika salauzti nevis vienā paaudzē, bet lēni un sistemātiski—līdz pienāca laiks, kad vairs nebija neviena, kurš atcerētos, ka kādreiz bijis kas cits.
Pārvācošanās modelis bija spēcīgs vēl līdz 19. gadsimta beigām, bet tajā brīdī iestājās plaisa – cilvēki sāka uzdot jautājumu: “Kas mēs tādi patiesībā esam?” Avīzēs viņi jau divdesmit gadus bija mācīti, ka ir latvieši. Bet—kas ir latvietis—atbildēts vēl nebija. Kā 20. gadsimta sākumā rakstīja Matīss Kaudzīte grāmatā “Atmiņas no tautiskā laikmeta”: “Līdz pagājušā gadu simteņa vidum latvietis sevis nepazina un nesauca citādi, kā par zemnieku, jo tā viņu sauca visi, kas tolaik šķitās esot augstāki par viņu vai arī patiesi bija augstāki. Pēc sava darba un stāvokļa viņš arī cits nekas nebij, kā tikai zemnieks. Ja arī kādreiz kur minēja ‘latvieti’, tad tomēr šo nosaukumu saprata tikai tā paša zemnieka nozīmē vien, jo neviens nespēja ne domāt, ka zemnieks un latvietis esot divi pavisam šķirti jēdzieni.”
— U.c. Ārpus kolektīvās atmiņas, Mārtiņš Mintaurs, Māris Zanders, 2023, 162. lpp.
Kaut kā vēsturniekiem šķiet pilnīgi pieņemami lasīt šādus citātus par savu tautu un nejust, ka tur ir kas ārkārtējs. Viņi lasa un neapstājas, neiedziļinās, it kā tā būtu normāla parādība—ka tauta sevi uztver kā darbarīku. Bet man rodas ļoti konkrēts jautājums: kas ir noticis ar cilvēkiem, kuri sāka sevi uztvert nevis kā personību ar savu vēsturi un izcelsmi, bet vienkārši kā rīku, ko kāds izmanto? Un vēl vairāk—kā ir iespējams, ka vēsturnieki, lasot šādus tekstus, nejūt, ka tas ir slimi, traģiski un šausmīgi? Ka tas nav tikai pagātnes fakts, bet gan mehānisms, kas savā veidā turpina darboties vēl šodien, jo dogma ietiepīgi atsakās atdot mums mūsu vēsturi? Un viss apstājas tur, kur tam nevajadzētu apstāties, jo tieši tur būtu viss jāsāk. Tieši tas ir tas brīdis, kad pie šādiem pagātnes liecinieku ierakstiem būtu jāvelk aiz mazā diedziņa—jātin, jātin, līdz atklājas viss lielais kamols. Lielais murkulis, kurā sapinusies mūsu kolektīvā apziņa, vēsture, identitāte. Tur būtu jāsākas izmeklēšanai. Tur būtu jāparādās zinātkārei. Vajadzētu gribēt saprast, nevis atkārtot. Bet tā vietā mēs bieži redzam tikai klusumu. Dogmas. Atsaukšanos uz skolu, kurā to tā mācīja.
Galu galā, ne jau akadēmiķis, bet kāds neatkarīgs pētnieks uzdrošinājās teikt: “Šis viss nesakrīt.” Un dažreiz tieši tas viens, kurš uzdod “muļķīgo jautājumu”, ir tas, kurš pamodina veselu civilizācijas izpratni.
Un pat tad, ja autoram nav akadēmiska statusa, viņš iekustina domāšanu. Viņš uzsāk sarunu, kuru citi neuzdrošinās iesākt. Un tieši par to es Jānim Lejiņam esmu ārkārtīgi pateicīga—par viņa darbu, par viņa drosmi un par vēlmi meklēt to, ko citi uzskata par neērtību.
Domājot par Jāni Lejiņu, man prātā nāk Elizabetes Gilbertes TED runa par radošo ģēniju. Viņa stāsta par to, kā senajās kultūrās radošums netika uzskatīts par cilvēkā mītošu īpašību, bet gan par ārēju spēku—dievišķu iedvesmas garu, kas nāk, kad tam ir laiks, un aiziet, kad uzdevums ir paveikts. Un skatoties uz Lejiņa darbu, man ir grūti noticēt, ka šis romāns ir vienkārši viņa paša izdoma—tikai auglīga fantāzija, balstīta pētījumos un vēstures avotos.
Tāpat, domājot par šo grāmatu un mūsu vēsturi, man prātā nāk kādas citas, ne tik attālas pilsētas piemērs—Kopenhāgena.
Ilgu laiku tika uzskatīts, ka Kopenhāgenas dibinātājs ir bīskaps Absalons—12. gadsimta dāņu augstmanis, karaļa Valdemāra I tuvākais padomnieks un viens no ietekmīgākajiem garīdzniekiem viduslaiku Dānijā. Saskaņā ar tradicionālo stāstījumu, viņš 1167. gadā uzcēla pili uz nelielās salas Slotsholmen, tādējādi aizsākot Kopenhāgenas pilsētas vēsturi. Šī versija gadsimtiem ilgi tika uzskatīta par vēsturisku patiesību un izmantota kā simbolisks sākumpunkts pilsētas identitātē.
Tomēr 2018. gadā pašā Kopenhāgenas centrā, veicot metro stacijas izbūvi un ar to saistītos arheoloģiskos izrakumus, šis stāstījums tika būtiski apšaubīts. Izrakumu laikā tika atklāts senākais līdz šim zināmais baznīcas pamats un aptuveni no 1000. gada datēti cilvēku apbedījumi. Skeleti tika atrasti zem autobusu pieturas Rātslaukuma (Rådhuspladsen) teritorijā—tas nozīmē, ka šī mūsdienās rosīgā pilsētas daļa savulaik bija kapsēta vieniem no senākajiem zināmajiem Kopenhāgenas iedzīvotājiem. Šie atklājumi nepārprotami pierāda, ka Kopenhāgena (København)—tolaik pazīstama kā Havn—pastāvēja jau vismaz gadsimtu pirms Absalona.
Tādējādi tiek noraidīts sen iedibinātais mīts par Absalonu kā pilsētas dibinātāju—mīts, kas, visticamāk, tika radīts un nostiprināts, lai stiprinātu viņa politisko un garīgo autoritāti. Viņš nebija pilsētas radītājs, bet gan tās nocietinātājs un varas pārņēmējs, kurš izmantoja jau esošu apdzīvotu un ekonomiski nozīmīgu teritoriju. Šāda mītiska “dibināšana” kalpoja kā instruments varas leģitimizēšanai.
Un, lai gan sabiedrībā tas tika uztverts kā pārsteigums, patiesībā šādas versijas tika izteiktas jau krietnu laiku iepriekš. Bija pētnieki, kas uz to norādīja, bet viņu balsis ilgi tika ignorētas vai marginalizētas. Tikai 2018. gada arheoloģiskie pierādījumi padarīja šo patiesību neapstrīdamu.
Un šie atklājumi notika tikai pirms septiņiem gadiem. Tas neizbēgami rosina jautājumu: ja vēl 2018. gadā lielākā daļa cilvēku būtu uzskatījuši par absurdu apgalvojumu, ka Kopenhāgena pastāvēja pirms Absalona, tad cik daudz līdzīgu gadījumu mums vēl ir? Cik daudz vēl mēs nezinām? Un cik daudz mēs vēl saucam par vēsturi, kas nav nekas kā tikai klasiskās skolas vēstures versija.
Visgrūtāk droši vien ir pieņemt, ka nav nekādas nozīmes, kā šīs senās etniskās un kultūras kopienas apzīmē. Tas ir bezjēdzīgs strīds. Tās nebija ne sentautas, ne tautas. Diezgan droši, ka tās bija cilšu jeb egalitāras vadonības sabiedrības.
Arheoloģiskais materiāls runā, manuprāt, skaidru valodu, lai varētu teikt, ka Austrumbaltijas vēsturisko telpu veidoja asinsradniecības attiecībās sakņotas dzimtas un klani. Mums nav īstas skaidrības par šo sabiedrību sociālo struktūru. Visneitrālākais apzīmējums būtu—etniski kultūrālās grupas. Tas ir akadēmiski korekti un atbilst arī veselajam saprātam.
—Andris Levāns, Māris Zanders, Aizmirstā Livonija: savējā vai svešā, tumšā vai romantiskā?, 87.lpp
Un tas viss—laikā, kad jau sen pirms Kristus citviet pastāvēja augsti attīstītas civilizācijas. Bet šeit, pie tik stratēģiski svarīga punkta—Baltijas jūras—it kā nekas. Tas šķiet ne tikai nepatiesi. Tas šķiet absurdi. Vēsturiskajā diskursā vispār nav sniegts racionāls izskaidrojums tam, kāpēc tieši šīs teritorijas—Baltijas reģions—būtu bijis tik ļoti “atpalicis” salīdzinājumā ar apkārtējām zemēm. Kāpēc tieši šeit dzīvojošie cilvēki, kas gadsimtiem mijiedarbojās ar vikingu, slāvu, somugru un citu tautu pasauli, esot palikuši bez rakstības, bez pilsētām, bez valstiskas domāšanas?
Vai tas tiešām ir ticami? Vai ir piedāvāts kāds loģisks, bioloģisks, klimatoloģisks vai kultūrvēsturisks iemesls, kāpēc šeit iedzīvotāji nespēja attīstīt to, ko citur uzskata par civilizācijas pamatiem? Es neesmu redzējusi šādu skaidrojumu. Vēl vairāk—šāds jautājums pat netiek uzdots. Tā vietā tiek atkārtots viens un tas pats stāsts: ka “šeit nekā nebija”.
Uz kā vispār balstās mūsu vēsture? Uz iekarotāju un okupantu arhīviem? Uz 10%(?) visā teritorijā veiktiem arheoloģiskajiem izrakumiem?
Un tomēr vēsturnieki bez problēmām pieņem šādu naratīvu. Vismaz tie, kuru darbi ir nonākuši manā redzeslokā. Ja mēs pieņemam, ka šī teritorija bija ārkārtīgi kārdinoša un iekārojama ļoti daudziem spēkiem, tad kā tas izskatās, ja šie spēki šeit ierodoties sastopas ar spēcīgiem, kareivīgiem, savu godu augstu turošiem cilvēkiem, kuri zina aizmirstas senču gudrības, burvestības un dzīvo ar savu sistēmu, savu pasaules redzējumu, savām garīgajām hierarhijām, kuras kristīgā pasaule nevarēja integrēt? Un ne tāpēc, ka tās bija “zemākas”, bet tieši tāpēc, ka tās bija pašpietiekamas un kristīgo ideoloģiju apdraudošas?
Ja kristietības ierašanās tiek attēlota kā kultūras un zināšanu dāvana, tad kāpēc šie cilvēki netika emancipēti? Kāpēc viņiem netika dotas brīva cilvēka tiesības? Nē, viņi tika pakļauti. Un sauciet to, kā vēlaties—bet, ja cilvēks savā zemē nav brīvs, viņš ir vergs. Tā ir pakļaušana. Pakļaušana, kas vēl līdz šai dienai tiek piesegta ar vārdu “civilizācija” vai kā no pagājušā gadsimta agresoriem to patīk saukt: "atbrīvošana".
Vienīgais loģiskais secinājums, pie kura es varu nonākt, ir šāds: šo pamatiedzīvotāju vēsture un izcelsme iekarotājiem bija pārāk bīstama. Tāpēc tā bija jāiznīcina. Jāizrauj no kolektīvās atmiņas saknēm.
Vai tad mūsdienās vēl kādam jāstāsta, cik viegli var salauzt cilvēku, ja tam pieiet mērķtiecīgi un sistemātiski. Šeit tas tiek darīts, izdzēšot cilvēka vēsturi un aizvietojot to ar svešu, atņemot tiem atmiņas par to senčiem, apspiežot valodu, aizliedzot garīgās prakses, pazeminot identitāti, pārdēvējot viņu par kaut ko citu, kauninot par izcelsmi un atkārtojot naratīvu, ka viņš ir “atpalicis”.
Un tikai tad, kad tauta zaudē savu vēsturisko pašapziņu un atmiņu, šādas tautas—baltu tautas—var pārvērst par vergiem. Ne jau ar spēku vien, bet ar stāstu, kas atņem cilvēkam viņa būtību. Un šie cilvēki tika salauzti nevis vienā paaudzē, bet lēni un sistemātiski—līdz pienāca laiks, kad vairs nebija neviena, kurš atcerētos, ka kādreiz bijis kas cits.
Pārvācošanās modelis bija spēcīgs vēl līdz 19. gadsimta beigām, bet tajā brīdī iestājās plaisa – cilvēki sāka uzdot jautājumu: “Kas mēs tādi patiesībā esam?” Avīzēs viņi jau divdesmit gadus bija mācīti, ka ir latvieši. Bet—kas ir latvietis—atbildēts vēl nebija. Kā 20. gadsimta sākumā rakstīja Matīss Kaudzīte grāmatā “Atmiņas no tautiskā laikmeta”: “Līdz pagājušā gadu simteņa vidum latvietis sevis nepazina un nesauca citādi, kā par zemnieku, jo tā viņu sauca visi, kas tolaik šķitās esot augstāki par viņu vai arī patiesi bija augstāki. Pēc sava darba un stāvokļa viņš arī cits nekas nebij, kā tikai zemnieks. Ja arī kādreiz kur minēja ‘latvieti’, tad tomēr šo nosaukumu saprata tikai tā paša zemnieka nozīmē vien, jo neviens nespēja ne domāt, ka zemnieks un latvietis esot divi pavisam šķirti jēdzieni.”
— U.c. Ārpus kolektīvās atmiņas, Mārtiņš Mintaurs, Māris Zanders, 2023, 162. lpp.
Kaut kā vēsturniekiem šķiet pilnīgi pieņemami lasīt šādus citātus par savu tautu un nejust, ka tur ir kas ārkārtējs. Viņi lasa un neapstājas, neiedziļinās, it kā tā būtu normāla parādība—ka tauta sevi uztver kā darbarīku. Bet man rodas ļoti konkrēts jautājums: kas ir noticis ar cilvēkiem, kuri sāka sevi uztvert nevis kā personību ar savu vēsturi un izcelsmi, bet vienkārši kā rīku, ko kāds izmanto? Un vēl vairāk—kā ir iespējams, ka vēsturnieki, lasot šādus tekstus, nejūt, ka tas ir slimi, traģiski un šausmīgi? Ka tas nav tikai pagātnes fakts, bet gan mehānisms, kas savā veidā turpina darboties vēl šodien, jo dogma ietiepīgi atsakās atdot mums mūsu vēsturi? Un viss apstājas tur, kur tam nevajadzētu apstāties, jo tieši tur būtu viss jāsāk. Tieši tas ir tas brīdis, kad pie šādiem pagātnes liecinieku ierakstiem būtu jāvelk aiz mazā diedziņa—jātin, jātin, līdz atklājas viss lielais kamols. Lielais murkulis, kurā sapinusies mūsu kolektīvā apziņa, vēsture, identitāte. Tur būtu jāsākas izmeklēšanai. Tur būtu jāparādās zinātkārei. Vajadzētu gribēt saprast, nevis atkārtot. Bet tā vietā mēs bieži redzam tikai klusumu. Dogmas. Atsaukšanos uz skolu, kurā to tā mācīja.
Galu galā, ne jau akadēmiķis, bet kāds neatkarīgs pētnieks uzdrošinājās teikt: “Šis viss nesakrīt.” Un dažreiz tieši tas viens, kurš uzdod “muļķīgo jautājumu”, ir tas, kurš pamodina veselu civilizācijas izpratni.
Un pat tad, ja autoram nav akadēmiska statusa, viņš iekustina domāšanu. Viņš uzsāk sarunu, kuru citi neuzdrošinās iesākt. Un tieši par to es Jānim Lejiņam esmu ārkārtīgi pateicīga—par viņa darbu, par viņa drosmi un par vēlmi meklēt to, ko citi uzskata par neērtību.
March 1, 2012
Šīs grāmatas autors ir sācis savu karjeru kā kritiķis un pēc tam ir uzrakstījis J. Gabra atmiņas. Pēc grāmatas viņš sāka strādāt kā videofilmu autors. Lejiņa grāmatas norises vieta ir Tālava, Lībeka, Pleskava un vairākas Eiropas pilsētas. Šī grāmata ir romāns un šā grāmata ir aktuāla, jo ir redzams mūsdienu problēmas daudz atklātākā veidā un ir redzams līderis ,kas cīnīsies pret netaisnību un ne godību, kaut vai tas ir viņa ģimene.
Šī grāmata sākās, kad piedzima Tālivaldis, tēva gribētais un mātes negribētais bērns. Grāmatā ir stāstīts par nodevībām kā grib atņemt troni, ko tēvs novēlēja un tirgoņiem un valdniekiem, kas grib izmantot visu savu varu, lai iegūtu izdevīgus darījumus un varu. Stāstīts kā pirmiem kristiešiem gāja un kurš vēlējās pakļaut Baltiju. Grāmatas stās notiek no 1162- 1184 g. Šeit stāstīts kā ķēniņiene ,lai savu mīļāko bērnu dabūt tronī kaut tas nozīmē nogalināt savu vīru un dēlu. Grāmatā ir vairāki gaišie tēli un pāris tumšie tēli. Gaišie tēli dara visu, lai nezaudētu savu valsti un savu likumīgo valdnieku. Ļaunie, kas mīlestības, naudas, un varas dēļ nogalina un nodod citus. Šis stāsts ir par jaunieša ceļu pa kariem un mīlestībām, lai nokļūtu pie karaļvalsts, kas ir izpostīta un kurai atkal jāpārvērš stipra un varena.
Pēc šīs grāmatas uzreiz gribi zināt, kas tālāk notiks, jo ir ļoti aizraujoša. Tēli ir dažādi kā īstā dzīvē. Šajā grāmatā ir tik daudz, ko dot. Man šī grāmata iedeva, to, ka valsts ir varena vai vāja tikai pateicoties kāda ir vadība. Un arī ,ja valsti piemeklē kāda nelaime, tad valdnieks vai kāds cits valsts vadītājs nevar ietekmēt to.
Šī grāmata sākās, kad piedzima Tālivaldis, tēva gribētais un mātes negribētais bērns. Grāmatā ir stāstīts par nodevībām kā grib atņemt troni, ko tēvs novēlēja un tirgoņiem un valdniekiem, kas grib izmantot visu savu varu, lai iegūtu izdevīgus darījumus un varu. Stāstīts kā pirmiem kristiešiem gāja un kurš vēlējās pakļaut Baltiju. Grāmatas stās notiek no 1162- 1184 g. Šeit stāstīts kā ķēniņiene ,lai savu mīļāko bērnu dabūt tronī kaut tas nozīmē nogalināt savu vīru un dēlu. Grāmatā ir vairāki gaišie tēli un pāris tumšie tēli. Gaišie tēli dara visu, lai nezaudētu savu valsti un savu likumīgo valdnieku. Ļaunie, kas mīlestības, naudas, un varas dēļ nogalina un nodod citus. Šis stāsts ir par jaunieša ceļu pa kariem un mīlestībām, lai nokļūtu pie karaļvalsts, kas ir izpostīta un kurai atkal jāpārvērš stipra un varena.
Pēc šīs grāmatas uzreiz gribi zināt, kas tālāk notiks, jo ir ļoti aizraujoša. Tēli ir dažādi kā īstā dzīvē. Šajā grāmatā ir tik daudz, ko dot. Man šī grāmata iedeva, to, ka valsts ir varena vai vāja tikai pateicoties kāda ir vadība. Un arī ,ja valsti piemeklē kāda nelaime, tad valdnieks vai kāds cits valsts vadītājs nevar ietekmēt to.
December 2, 2012
Par spīti reputācijai - patīkams pārsteigums, gan valodas lietojuma, gan zināma politiskā neitrāluma ziņā (lai gan anti-globalizācijas komentārs jūtams diezgan spēcīgs). Protams, skatījums uz vēsturi nedaudz alternatīvs un, ņemot vērā pasmago mitoloģijas/fantāzijas piejaukumu - grūti noprast, kur atšķirības no tradicionālā vēstures traktējuma sakņojas autora izslavētajos izpētes darbos, kur - fantāzijā vien.
Katrā ziņā - grāmata, kuru var rekomendēt izlasīt nevis tikai dēļ nacionālā pašlepnuma par vēsturi, bet gan 'o, arī latviski, izrādās, var rakstīt par viduslaiku periodu, nepadarot valodu ne samezglotu, ne bērnišķīgu'.
Katrā ziņā - grāmata, kuru var rekomendēt izlasīt nevis tikai dēļ nacionālā pašlepnuma par vēsturi, bet gan 'o, arī latviski, izrādās, var rakstīt par viduslaiku periodu, nepadarot valodu ne samezglotu, ne bērnišķīgu'.
October 4, 2013
Mūsdienās vairs nav salīdzinoši daudz jauno grāmatu par seno latviešu vēsturi, par baltu saknēm, par mūsu pašu mantojumu, kaut gan tā noteikti ir tēma, kurā iespējams plaši un daudzkrāsaini izpausties. Ir vērts izlasīt jau valodas un vēsturiskās izpētes dēļ vien, arī sižeta līnija aizraujoša.
July 24, 2016
Lieliska grāmata, kura jāizlasa katram latvietim. Kas nezin vēsturi, tas nevar paredzēt nākotni...
January 3, 2019
"...Tad es sapratu, ka esmu baudījis vien nožēlojamas drupatas no citu klāta vakariņu galda (...). Es gribu pats savas dzīres, kurās par māti un tēvu, par asinsradiem caur paaudzēm runā kā pieklājas." Tā Jānis Lejiņš pats par savu romānu. Un taisnība ir - Tālava atklājas sarežģīta, bagāta un ar savu īpašu vietu pasaulē.
Man patika.
Man patika.
November 21, 2021
Interesanta grāmata, žanrs, kuru agrāk nebiju lasījusi - latviešu agrīnā vēsture. Kopumā patika, bet 5 zvaigznes traucē ielikt diezgan samudžinātie politiskie notikumi. Man prasījās vairāk paskaidrojumu par tiem. Noteikti lasīšu II un III grāmatu.
February 4, 2025
Brīnišķīgs darbs! Tik dinamisks un spriedzes pilns autora skatījums uz mūsu vēsturi! Romānā aprakstītie vēstures notikumi liek domāt, ka tā nemaz nav tik sena, bet ir klātesoša, jo notikumi un mūsu izvēles, spēj to visu atkārtot!
Ļoti patika!
Ļoti patika!
November 28, 2017
Aizraujoši.
December 15, 2023
Spēcīga grāmata. Ir patīkami apzināties, ka mūsu senči bijuši pamatīga tauta, kur svarīgākais vīra pienākums ir būt uzticīgam saviem tēvu tēvu dotajiem zvērestiem. Vīri bija spēcīgi un aizstāvēja savu zemi un valsti, lai arī zināja, ka no kara ne visi atgriezīsies mājās.
Tā kā esmu no senā Tālavas novada, tad bija interesanti lasīt un saprast, par kādiem mērogiem iet runa, ja jājāj ar zirgu no Trikātas uz Cirgaļiem utt. Gribējās uzzināt, kur tad īsti slējusies Beverīnas (grāmatā Bebrīnas) pils. Tā arī īstu skaidrību par to grāmata nedeva.
Tā kā esmu no senā Tālavas novada, tad bija interesanti lasīt un saprast, par kādiem mērogiem iet runa, ja jājāj ar zirgu no Trikātas uz Cirgaļiem utt. Gribējās uzzināt, kur tad īsti slējusies Beverīnas (grāmatā Bebrīnas) pils. Tā arī īstu skaidrību par to grāmata nedeva.
October 25, 2016
Šitādas grāmatas vajadzētu dot lasīt skolēniem. Ir acīmredzams, ka veikta izpēte. Gadi un notikumi ticamības robežās pārklājas (domāju, ka ticēt šiem notikumiem var tikpat daudz kā tiem, kas rakstīti vēstures grāmatās par to laiku un varbūt pat vairāk). Bet tas, ka notikumi ir aplipināti ar "gaļu" - intrigām, mīlestību, varonību un līdzīgi, visu padara vēl jo garšīgāku. Tiešām iesaku izlasīt. Es pats ķeršos pie nākamās daļas.
October 11, 2017
Atkal jau - par latviešu vēsturi vajag rakstīt! Arī par senākiem laika posmiem. Lieliska valoda un aizraujošs stāsts! Vienīgais, kas man nepatika - piezīmes grāmatas beigās; īpaši pirmās lapas lasot sanāca dikti daudz šķiršana un tik daudz piezīmes, ka brīžiem jau aizmirsās pirms piezīmes lasītā konteksts.
February 4, 2023
Iespējams, grāmatas ievads/sākums (lai saprastu vēstures posmu) drusku pa pagaru/lēnu, tomēr tas atsver grāmatas turpinājumu. Liels pluss autoram par pievienotajiem skaidrojumiem, lai būtu vieglāk izprast konkrēto vēstures posmu. Vai lasīšu sērijas turpinājumu? Noteikti.
Kopsavilkumā, šī grāmata būtu jāizlasa katram latvietim. Par dzimtas saitēm, godu un skarbiem vīriem.
Kopsavilkumā, šī grāmata būtu jāizlasa katram latvietim. Par dzimtas saitēm, godu un skarbiem vīriem.
November 13, 2023
Autoram ir izdevis sarakstīt diezgan labu patriotisko fantāzijas gabalu par senlatviešu tēmu. Noteikti ir vērts lasīt, bet paturēt prātā, ka šī tomēr nav vēstures grāmata. Aizlāpīts vēl viens robs izglītībā. Nu gandrīz, jo ir vēl 2. un 3. daļa....
May 23, 2020
Kā latviešu "Game of Thrones".
November 16, 2020
Grāmata, kuras valdzinājums neatklājas uzreiz. Brīžam šķita, ka te ir par daudz vēstures, bet par maz paša stāsta. Taču pirmās daļas beigās ir pilnīgi skaidrs, ka jālasa arī otrā.
December 29, 2024
Biju mazliet vīlusies. Grāmatas iesākums vilkās lēni, vairākas reizes gandrīz padevos, bet priecājos, ka "izkūlos" līdz krējumam. Intelektuāla lasāmviela - lai arī grāmatas beigās izskaidroti vairums nezināmo várdu, nepameta sajūta, ka es visu nesaprotu. Protams, autors paveicis neaprakstāmu izpētes darbu, ko var sajust katrā rindkopā. Par to žetons. Bùs laikam bišķu jásaņemas párējām sērijas grāmatām.
September 4, 2015
Es biju ļoti patīkami pārsteigta, jo es biju gaidījusi to pašu neinteresanto obligāto literatūru, ko bieži vien ir jālasa skolā, jo šķiet, ka neko interesantu par 12.gs. otro pusi nevar uzrakstīt, bet šis mans pieņēmums tika pilnīgi apgāzts! Ļoti daudz interesantu notikumu, dažādi neprognozējami sižeta pagriezieni un tēli, kurus ir ļoti viegli sasaistīt ar sevi un savu personību bija tas, ko es ieguvu no šīs grāmatas. Noteikti iesaku šo grāmatu izlasīt visiem, kam patīk lasīt interesantas un notikumiem bagātas gramatas!
November 3, 2020
Šo grāmatu sēriju lasu jau otro reizi, joprojām aizrauj, šoreiz tekstu un notikumus uztveru daudz jēgpilnāk. Lieliska grāmata par laiku, kad Latvijas teritorijā ienāk kristietība. Interesanti notikumi, daudz nežēlības. Kaut vai fakts, ka kristieši savas baznīcas cēla pagānu svētvietās, tās izpostot.
September 8, 2015
3.5 zvaigznītes.
Grāmata sākumā bija diezgan lēna un man radās sajūta, ka visi vēstures fakti tiek uzspiesti un grāmata tiek rakstīta, lai pavēstītu par vēstures aspektu, nevis, ka tie tiek iepīti grāmatā. Savukārt grāmatas otrā daļā sižets kļuva stipri ieintriģējošāks. Kopumā grāmata man šķita samērā interesanti, par spīti lēnajam tempam.
Grāmata sākumā bija diezgan lēna un man radās sajūta, ka visi vēstures fakti tiek uzspiesti un grāmata tiek rakstīta, lai pavēstītu par vēstures aspektu, nevis, ka tie tiek iepīti grāmatā. Savukārt grāmatas otrā daļā sižets kļuva stipri ieintriģējošāks. Kopumā grāmata man šķita samērā interesanti, par spīti lēnajam tempam.
January 17, 2013
Man kā reiz pēdējā laikā patīk, ja varoņiem viss neiet gludi tikai tāpēc, ka tie ir galvenie varoņi.
May 18, 2016
Fantastiska grāmata, kas būtu jāizlasa katram. Ja ne lai apgūtu vēstures zināšanas, tad lai celtu pašapziņu noteikti.
Displaying 1 - 27 of 27 reviews