Kas ir cilvēks? Kas var būt cilvēks? Kur velkamas cilvēka un cilvēcības robežas? Ne tikai daiļliteratūrai ierastā filozofiskā un psiholoģiskā tvērumā, bet arī eksakti: matemātiski, fizikāli, ķīmiski, bioloģiski, ekoloģiski utt. Ja dzīvojat pārgalvīgā vīzijā, ka literatūrā visu esat jau piedzīvojuši, tad ko šādu tomēr vēl nebūsiet sastapuši un, ja pietiks uzcītības, pacietības un atvērtības izlasīt, nekad arī neaizmirsīsiet.
“Savas esamības izzināšanas ekspedīcijas pierakstu kladē, dziedot poēmu par zināšanu un nezināšanu, kvēli tiecos pēc Skaidrā Pirmavota. Iegremdējoties tajā — perfekti līdzsvarojoties nullpunktā — visas laiktelpas atplaukst augstākās precīzijas sakārtojumā — daiļā puzurā. Ikviens var piedzīvot tādu mirkli vai vairākus, kad fiziskā realitāte un nemanāmā iekšdaba sakniedējas vienotā veselumā. Taču, zaudējot nosvērtību, veselums sadrumstalojas, un cauri maldiem viss atkal jāsāk no jauna. Aspirantam mūžīgā tiekšanās vienādoties ar Visumu kļūst par pastāvīgu procesorstāvokli, atspērienu ceļā uz atbrīvi un skaidrāku apzināšanos.” Margarita Perveņecka
Margarita Perveņecka is a Latvian playwright and prose writer. Her works have been performed in numerous Latvian theatres, and are noted for displaying an unusual view of the world, poetic expression, foreign words, science terms and neologisms, creating an alienated society. She received the Literatūras gada balva (Literature award) in 2011 for her novel, "Gaetano Krematoss".
Es nezinu, ko es izlasīju. Bet tas bija kas ģeniāls! Tāda spēlēšanās ar valodu vēl nebija pieredzēta. Tāda jaunu vārdu jaunrade!
No sākuma viss bija par zinātni. Perfekta zinātnes vides un valodas parodēšana. Bet tā nopietni kā stand-up komēdijās, kad pats stāstnieks ir pati nopietnība.
Kur vēl labāk un precīzāk kariķēt vidi Zinātņu akadēmijā (zinu no savas pieredzes, esmu tur strādājusi):
“Ik pēc dažiem mēnešiem agrākās semināru zāles nostūros pie loga tiek reģipsēts kārtējais individuālā uzņēmēja kantoris ar atsevišķu ieeju, redaktoriem liekot saspiesties pašā zāles vidū. Seši galdi ir sastumti nepārtrauktā riņķa līnijā un uz to malām sakrāmētas individualās darbvietas kaut cik norobežojošas grāmatu starpsienas. Literārā redaktore, jau 87. gadu mundra, nepiekāpīga un pedantiski urķīga filoloģijas doktore, enciklopēdiste, reizi nedēļā ar rediģējumu mapi lien cauri galda apakšai, lai tiktu apļa iekšienē zem palmas un piekļūtu visam darbvietām. (..) Pretī pa tumšo koridoru tuvojas cilvēks ar diviem maisiem. Arheologs. Katru gadu ierodas redakcijā, kukuļoties ar pilniem pārtikas maisiem: uzmācīgi cenšas parliecināt iekļaut almanahā visus viņa attiecīgajā gadā atklātos visnozīmīgākos dižakmeņus. Paēdis, padzēris un apsolījis nākamajā grāmatā iekļaut visus akmeņus, pateicīgais kolektīvs pavada arheologu līdz pašām durvīm” 155
Tālāk grāmatā sāk parādīties tēli un viņu attiecības. Šajā darba daļā ir ģeniāli vides apraksti. Piemēram, kā šis par Siguldu (tā man liekas, jo minēti devona ieži):
“Uzraušas uz tiltmalu norobežojoša baļķa. Paveras skats uz upes senleju un devona iežu atsegumu klintīm. Vasara vēršas plaukumā. (..) Rakstainiem pantiņiem viscauri spodrajam jumolam treļļo smalks mazputniņu dziesmu izšuvums. (..) No mežokņa izkrimstājusi ceļu, straupe zem viņiem atviegloti ieurdz upē. Trīs stundas pa šauru, sakņainu menzemes taku tumšā senkoku audzē viens aiz otra viņi braukuši sānu pie sāna ar upes straujajiem līkumiem un kraujām. Ķermeņu kustības mitejušās. Elpa vienmērīgi pierimst. Izzūd pāreja starp ieelpu-izelpu: caur ādu visā ķermenī iestājas pirmatnīga gaisa un ūdens caurlaidība. Izzūd sevis nošķirtība no apkārtnes. Paveras visam kopīgās iekšējās dabas sīkstruktūras. Kontrapunkts. Elementu šķīstība. Rekombinēšanās. Transformācija. Fāžu pārejas.” 160
Vai piemēram šis par pavasari:
“Kūst - stikls kļūst arvien plānāka un dzidrāka membrāna. leplūst silta sniega smarža. Ozons. No loga rāmjiem iztek stikls iestājoties termiskiem apstākļiem, kas pārsniedz stikla kušanas un vistīrākās dzidrināšanas temperatūru (..) iestājoties mūžīgam pavasarim.” 214
Tiem, kam interesē, no 250.lpp var palasīties par seksu. Turpat daudz un dziļas pārdomas par dzīves jēgu.
Tālāk teksts aizveļas savu gaitu un diemžēl vairs nespēju izsekot. Nevaru atrast vairs tēlu, sižetu, domu. Sāk rasties sajūta, ka parodijas posms ir beidzies. Sākas psidozinātne, kam izklausās, ka autore jau pati sāk noticēt.
Noslēgumā lēkāšana cauri daudzām daudzām inkarnācijām un dzīvēm, kā rezultātā, autores vārdiem runājot, mans “prāts ir fragmentēts un paralizēts” 188
Pēc gandrīz gadu ilga, lēna un metodiska lasīšanas procesa, esmu pabeigusi šo meistardarbu. Es nevarētu teikt, ka es īpaši daudz ko sapratu, bet lasīju ar apbrīnu un neticību, ka ir iespējams ko šādu uzrakstīt. Vārdu sakot - this book is not for the weak.
Transhumānisma romāns ne vien sižetā, bet arī valodā un struktūrā - teju pārcilvēciski sarežģīts. Mierina doma, ka esmu, izmantojot "Aspirantūras" uzburtās nākotnes valodu, tikai pagātnis no genus ignorans ģints, kuram nemaz nevarēja iet viegli. Kad uztvēru, piedzīvoju gan milzonīgu skaistumu un apbrīnu, gan tādu traģiku un pretīgumu, ka šausmās jāskurinās. Līdzīga bija pieredze ar Margaritas Perveņeckas stāstu krājumu "Visi koki aizgājuši". Autoru, kas tā apvārdotu nervu sistēmu, ir maz. "Aspirantūras" vīzijai par cilvēka progresu nepiekrītu, bet no uzrakstītā var daudz mācīties - paldies.
Ļoti džoisisks gabals ar visiem apziņas plūsmas un psihes sadrumstalojumiem, t.sk. nesaprotamiem tēliem un personām un/vai to ID dalīšanos.(?) Trūka kopsaucēja, kas savilktu to teksta blāķi puslīdz lasāmā literārā vienībā - naratīvā. ...un tas humanitāro-ekzakto zinātņu kišmišs vienkārši negremojas - pats par sevi, varbūt, ļoti trāpīgs filozofisks arguments, hell knows! Cik noprotu, darba būtība ir postkatastrofālās cilvēces un cilvēcības mēģinājumi atgriezties pie jēgas un tā arguments - šī uzdevuma neiespējamība. Bet kvantu fizikas lingvistiskā apspēle bija interesanta, lai arī cik absurda.