Visnozīmīgākā grāmata, kas ir mainījusi manu dzīvi un veids kā skatos uz attiecībām ar vīru. mainījusi vēlmi teikt pareizās atbildes un kas būtu jādara, tā vietā vienkārši palikt lūgšanās. ik pa laikam pārlasu. šobrīd atkal bija īstais laiks pārdomāt dažādas jomas un ietvert tās lūgšanās.
Svārstījos starp 2 un 3 zvaigznēm. Būtībā viss, kas sekoja pēc 1., 2. nodaļas, pacēla līdz tām 3 zvaigznēm, ko ieliku, jo pats sākums likās tieši tik briesmīgs, lai grāmatu noliktu malā un neturpinātu lasīt. Kur bija problēma? It kā jau autore dod labus ieteikumus un, mēģinot par to padomāt nedaudz dziļāk, es it kā saprotu, kāds ir bijis mērķis tam ieteikumam, bet autores skaidrojums likās kā varen liels sarkanais karogs, no kura izvairīties. Piemēram, par to, ka nevajag likt savas gaidas uz vīru. Un to it kā es saprotu, bet pilnīgi citādāk nekā viņa to pastāsta. Manā uztverē: Neliec savu laimi citā cilvēkā, esi laimīga, paļaujies uz Dievu, un ja vīrs dara to pašu un tad esat dubultlaimīgi kopā, nevis sagaidi no vīra to prieku, piepildījumu utt. Bet kā autore šo brīnišķīgo ieteikumu - nesagaidīt, ka otrs cilvēks padarīs Tevi laimīgu - pasniedz? "Mans vīrs teica, ka būs mājās sešos un gribēs vistu. Atnākot mājās viņš vairs negribēja vistu. Vai arī - pēc sešiem viņš piezvanīja un pateica, ka uz vakariņām tomēr nebūs." Tātad, ja ņemam burtiski visu, kas tur ir rakstīts, tad es dzirdu ieteikumu: Neuzticies vīra vārdiem. Kas nav nedz veselīgi, nedz pareizi un gribētos domāt - arī ne tas, ko autore mēģināja pateikt. Bija vēl šādas tādas nianses, kas man negāja pie sirds.
Tas labais, kāpēc vispār pabeidzu lasīt - tomēr ir iedotas idejas, virziens tādām mērķtiecīgām lūgšanām par kādiem tematiem. Redzu to, ka, iespējams, nākotnē es pārlasītu atsevišķas nodaļas no šīs grāmatas, bet noteikti neietu vēlreiz visam cauri un jo īpaši ne pašam sākumam.
Autore piedāvā “efektīvāku metodi”, kā sievai mainīt sava vīra sirdi, domas, uzvedību, nekā censties paveikt to pašas spēkiem. Līdz ar to pārlieku liels uzsvars ir likts uz sievas lūgšanu neatlaidību, mazāk uz Dieva žēlastību. Atsevišķu pieņēmumu pamatošanai, piemēram, par vīriešu un sieviešu seksualitāti, vērtīgas būtu bijušas arī atsauces. Savukārt citas domas, piemēram, par sievietes vietu un lomu ģimenē, likās pārlieku vecmodīgas. Autores liecības un lūgšanu paraugi kalpo kā iedrošinājums lūgt pastāvīgi un specifiski par sava vīra dzīves jomām, kas, nenoliedzami, ir ārkārtīgi svarīgi. Vērtīgs ir rosinājums arī par pašas sievas pārmaiņu nepieciešamību.