What do you think?
Rate this book
Nenoteiktā bija
----- Original Message -----
From: Inese Zandere
To: Nora Ikstena
Sent: Tuesday, October 11, 2005 3:47 PM
Subject: Re: Visbija
Nora,
Pasveicini savu Ziedoni - puisīti. Svētdien, ganoties pa Liepāju, es taisni nodomāju Ziedoņa sakarā - cik jocīgi tomēr ir dzīvot pie līča, it kā ir jūra, it kā tomēr tikai tāds bezrakstura ūdens skalojas pa maisu.
Es mēģinu iztēloties, kādu Ziedoni Tu iztēlojies - jo, lai ko viņš Tev nebūtu stāstījis, Tu taču raksti ne jau par viņu, bet par savu mazo Ziedonīti. Un par viņa lielajiem radiem, kuriem Tu tik un tā piedomā klāt to, ko viņš (un neviens) nevar izstāstīt. Man liekas, tas ir neizbēgami - lai domātu par viņiem kā reāliem cilvēkiem.
Ziedoņa bērnībā būtu jābūt kaut kādam knifam, kāpēc viņam tik ļoti patīk intelektuāla spēle, izgudrojumi, skaistas un izaicinošas pozas, kāpēc viņam ir tik liels nemiers un tik valdzinošs niķis, un tik tīrs medus vēl pašā poda dibenā. Tu nevari iedomāties, cik ļoti mani interesē kāds ir šis knifs (vai knifi) ir. Kaut tev izdotos to uzminēt.
Inese
From: Inese Zandere
To: Nora Ikstena
Sent: Tuesday, October 11, 2005 3:47 PM
Subject: Re: Visbija
Nora,
Pasveicini savu Ziedoni - puisīti. Svētdien, ganoties pa Liepāju, es taisni nodomāju Ziedoņa sakarā - cik jocīgi tomēr ir dzīvot pie līča, it kā ir jūra, it kā tomēr tikai tāds bezrakstura ūdens skalojas pa maisu.
Es mēģinu iztēloties, kādu Ziedoni Tu iztēlojies - jo, lai ko viņš Tev nebūtu stāstījis, Tu taču raksti ne jau par viņu, bet par savu mazo Ziedonīti. Un par viņa lielajiem radiem, kuriem Tu tik un tā piedomā klāt to, ko viņš (un neviens) nevar izstāstīt. Man liekas, tas ir neizbēgami - lai domātu par viņiem kā reāliem cilvēkiem.
Ziedoņa bērnībā būtu jābūt kaut kādam knifam, kāpēc viņam tik ļoti patīk intelektuāla spēle, izgudrojumi, skaistas un izaicinošas pozas, kāpēc viņam ir tik liels nemiers un tik valdzinošs niķis, un tik tīrs medus vēl pašā poda dibenā. Tu nevari iedomāties, cik ļoti mani interesē kāds ir šis knifs (vai knifi) ir. Kaut tev izdotos to uzminēt.
Inese
214 pages, Hardcover
First published January 1, 2006
8 people are currently reading
155 people want to read
About the author
Imants Ziedonis
95 books139 followersDzejnieks un publicists. Dzimis zvejnieka ģimenē 1933. gadā Ragaciemā – nelielā ciemā pie Rīgas jūras līča. Bijis ceļu strādnieks, skolotājs Slokā, bibliotekārs Ķemeru bibliotēkā. Publicējas kopš 1957. gada. Neklātienē beidzis LVU latviešu valodas un literatūras nodaļu (1959) un Augstākos literatūras kursus Maskavā (1964). Kopš 60. gadu vidus nodarbojas galvenokārt ar literatūru.
Bijis Latvijas Kultūras fonda dibinātājs un pirmais priekšsēdētājs (1987-1993), Latvijas Republikas Augstākās padomes un Saeimas deputāts un Latvijas Institūta vadītājs (1998-2000).
Sarakstījis scenāriju dokumentālajai filmai “Gada reportāža” (kopā ar H. Franku, 1965), mākslas filmām “Pūt, vējiņi!” (kopā ar G. Piesi, 1973), “Puika” (kopā ar Aivaru Freimani, 1977) un Imanta Kalniņa operai “Spēlēju, dancoju” (1976). Daudzi I. Ziedoņa dzejoļi ir komponēti.
Atdzejojis A. Bloka, V. Majakovska, A. Puškina un citu autoru dzeju no krievu valodas.
Goda nosaukumi un prēmijas: LPSR Valsts prēmija (1967), Nopelniem bagātais kultūras darbinieks (1972), H. K. Andersena prēmija (1976) par sasniegumiem bērnu literatūrā, LPSR Tautas dzejnieks (1977), J. Korčaka zelta medaļu par ābeci “Sākamgrāmata”, Triju Zvaigžņu ordenis (1995).
2010. gadā Jaunajā Rīgas teātrī Alvis Hermanis iestudējis izrādi "Ziedonis un Visums" ar Kasparu Znotiņu galvenajā - Imanta Ziedoņa - lomā.
Bijis Latvijas Kultūras fonda dibinātājs un pirmais priekšsēdētājs (1987-1993), Latvijas Republikas Augstākās padomes un Saeimas deputāts un Latvijas Institūta vadītājs (1998-2000).
Sarakstījis scenāriju dokumentālajai filmai “Gada reportāža” (kopā ar H. Franku, 1965), mākslas filmām “Pūt, vējiņi!” (kopā ar G. Piesi, 1973), “Puika” (kopā ar Aivaru Freimani, 1977) un Imanta Kalniņa operai “Spēlēju, dancoju” (1976). Daudzi I. Ziedoņa dzejoļi ir komponēti.
Atdzejojis A. Bloka, V. Majakovska, A. Puškina un citu autoru dzeju no krievu valodas.
Goda nosaukumi un prēmijas: LPSR Valsts prēmija (1967), Nopelniem bagātais kultūras darbinieks (1972), H. K. Andersena prēmija (1976) par sasniegumiem bērnu literatūrā, LPSR Tautas dzejnieks (1977), J. Korčaka zelta medaļu par ābeci “Sākamgrāmata”, Triju Zvaigžņu ordenis (1995).
2010. gadā Jaunajā Rīgas teātrī Alvis Hermanis iestudējis izrādi "Ziedonis un Visums" ar Kasparu Znotiņu galvenajā - Imanta Ziedoņa - lomā.
Ratings & Reviews
Friends & Following
Create a free account to discover what your friends think of this book!
Community Reviews
Displaying 1 - 12 of 12 reviews
February 28, 2021
Man ir caurums zināšanās par latviešu literatūru aptuveni 2003.-2010.gadā, kas sakrīt ar laiku, kad bija jāstrādā ārpus Latvijas. Lēnām lāpu caurumu, šoreiz ar "Nenoteiktā bija", pie kuras nonācu no "Ziedoņa un Visuma".
Nevaru teikt, ka I.Ziedonis ir mans mīļākais autors (es vairāk Vācieša un Belševicas piekritēja), bet ne mirkli neapšaubu, ka viņa darbi ir daļa no latviešu identitātes, ka tajos ir intelektuāla un mākslinieciska vērtība, ka tos obligāti vajag lasīt. Tādēļ ļoti Ziedoniskā stilā (think "Epifānijas") veidotā un Noras Ikstenas pierakstītā [auto]biogrāfija bija interesanta, pat ja dominējošais tonis ir elēģisks un apcerīgs, tāda beigu sajūta. "Tagad tik saprotu, kāda milzīga Dieva dāvana ir cilvēks pasaulē. Un cik žēl, ka nevar vairs to pateikt un pierakstīt. Kāds skaistums, ko varētu pierakstīt."
Ļoti spilgti iezīmējas Ziedoņa savrupība - "Man vienmēr bija tāds liels konflikts, es visu laiku biju pasvešs, pat vēl līdz šai dienai", intelektuāļā introvertums - "Un tā visu laiku. Kā sāku lasīt, it kā atrodu lielu pasauli un to no dzīves tūlīt pazaudēju. Ko tu dabū, to pazaudē. Tikmēr jau dzīve ir pazudusi. Es esmu pazudis, dzīve vairs neinteresē. Daudz no dzīves ir pazudis." Šur tur var pamanīt iedvesmas vēlākiem darbiem, vistiešākā saikne laikam ir starp dzintara gabaliem pie Enguras ezera ("Engurē kartupeļu laukā dzintarus lasīju kurmju rakumos") un "Dzintara pasaku". Šur tur uzzināju ko jaunu, par boksu, piemēram. Un vēlreiz pārliecinājos, ka spēja just smalki un prast šo sajūtu arī verbalizēt ir Ziedoņa firmas zīme.
”Kad tā ar zirgu naktī brauc, tad visu pasauli var saprast. Tad cita pasaule atveras. Uz mūžu atveras."
Nevaru teikt, ka I.Ziedonis ir mans mīļākais autors (es vairāk Vācieša un Belševicas piekritēja), bet ne mirkli neapšaubu, ka viņa darbi ir daļa no latviešu identitātes, ka tajos ir intelektuāla un mākslinieciska vērtība, ka tos obligāti vajag lasīt. Tādēļ ļoti Ziedoniskā stilā (think "Epifānijas") veidotā un Noras Ikstenas pierakstītā [auto]biogrāfija bija interesanta, pat ja dominējošais tonis ir elēģisks un apcerīgs, tāda beigu sajūta. "Tagad tik saprotu, kāda milzīga Dieva dāvana ir cilvēks pasaulē. Un cik žēl, ka nevar vairs to pateikt un pierakstīt. Kāds skaistums, ko varētu pierakstīt."
Ļoti spilgti iezīmējas Ziedoņa savrupība - "Man vienmēr bija tāds liels konflikts, es visu laiku biju pasvešs, pat vēl līdz šai dienai", intelektuāļā introvertums - "Un tā visu laiku. Kā sāku lasīt, it kā atrodu lielu pasauli un to no dzīves tūlīt pazaudēju. Ko tu dabū, to pazaudē. Tikmēr jau dzīve ir pazudusi. Es esmu pazudis, dzīve vairs neinteresē. Daudz no dzīves ir pazudis." Šur tur var pamanīt iedvesmas vēlākiem darbiem, vistiešākā saikne laikam ir starp dzintara gabaliem pie Enguras ezera ("Engurē kartupeļu laukā dzintarus lasīju kurmju rakumos") un "Dzintara pasaku". Šur tur uzzināju ko jaunu, par boksu, piemēram. Un vēlreiz pārliecinājos, ka spēja just smalki un prast šo sajūtu arī verbalizēt ir Ziedoņa firmas zīme.
”Kad tā ar zirgu naktī brauc, tad visu pasauli var saprast. Tad cita pasaule atveras. Uz mūžu atveras."
September 14, 2017
Laikam šoreiz man ar Ziedoni nebija pa ceļam.
Stāstījums pārāk nekonkrēts, bet piedodiet, arī ne pietiekami poētisks.
Tūves Jānsones "Tēlnieka meita" šādu pašu stilizēto bērnības atmiņu darbiņu veica pilnīgāk.
Palikšu pie dzejas un izrādes.
Stāstījums pārāk nekonkrēts, bet piedodiet, arī ne pietiekami poētisks.
Tūves Jānsones "Tēlnieka meita" šādu pašu stilizēto bērnības atmiņu darbiņu veica pilnīgāk.
Palikšu pie dzejas un izrādes.
June 17, 2024
Šķiet dīvaini vērtēt cilvēka atmiņas, tas tomēr ir tik subjektīvi un individuāli katram…. skarba bērnība, no kuras var tikai ar raksturu iznākt dzīvam ārā
September 19, 2019
“Dieva darbi ir neizdibināmi. Reiz viņš atnāca pie dzejnieka un teica: “Viss tev jau ir bijis, ko tu vēl gribi?” Dzejnieks brīdi padomāja: “Kas bija, nemaz nebija, vajag, lai būtu, kas ir. Par tādu atbildi Dievs nolēma dzejnieku pārmācīt un izspēlēt ļaunāko joku savā mūžā: atstāt dzejniekam, viņaprāt, pašu galveno – domāt, bet noņemt to, bez kā, Dievaprāt, varētu, dzīvot – spēju rakstīt un stāstīt”.
Grāmata, kas aicināta atminēt dižā dzejnieka noslēpumu. Vai varbūt tieši pretēji – rada vēl vairāk neatbildētu jautājumu? Kāpēc pie jūras dzimušais meklēja mežus un āboliņa lauku? Kāpēc bērns, kuram māte liedza lasīt grāmatas, izlasīja visu, ko vien varēja dabūt? Kā gadījās, ka kauslis un nāvei nolemtais nodzīvoja tik bagātu un radošu mūžu?
“Jāiemācās uzrakstīt tā, ka tu neesi piedalījies. Netiešais vēstījums, netieša runa, šitā jušana, ka tu esi neklātienē. Neklātienes jušana. Tā ir tā īstā. Nenoteiktā bija. Netiešā runa”.
Viņam “jātiek tam visam pāri, lēni jāpārlido”. Pāri vectēvam, kurš “no Ragaciema līdz Slokai sestdienās, svētdienās laidās prom ar riteni, neviens nejauta, kur viņš pazūd. (..) Viņš bija pasaules gājējs, dauzēklis, dauzoņa. Viņš varēja būt dzejnieks, bet nezināja, ka tāds varētu būt”. Pāri vecaimātei, kura “visus mierināja – izdzīvosim, viss būs kārtībā. Lai arī ellē, karā, Sibīrijā, gan jau izdzīvosim”. Pāri mammiņai, “kura nevarēja ciest, ka es lasu. Tāda laika tērēšana, kad darbi gaida”. Pāri tētiņam, kurš “negribēja būt zvejnieks, tāpat arī vectēvs un es negribējām būt zvejnieki. Bet kā nu dzīvoja, tā dzīboja”.
Šie ļaudis nu veļos, bet dzīvi. Tā cilvēka atmiņās, kuram nu Dievs atņēmis spēju rakstīt un stāstīt. Un nu mums no pusvārda un pusburta jāmēģina to saklausīt. Par pirmo dzejas sajūtu, “kur jūra, kur laivas bija, kur tas aukstums, kur zivis jādabū no tīkla ārā”. Par “dullā puikas” bērnību, mežonīgo jaunību. Par dzejnieka noslēpumu.
“Dvēselītei jāsavācas kā zvaigznei, nedrīkstētu nekas palikt. Dvēselīte uziet, pazūd, aiziet, viņai jāaiziet pilnai”…
Vērtējums: 5/5.
Tā sirsnīgi, līdz dvēseles dziļumiem.
Grāmata, kas aicināta atminēt dižā dzejnieka noslēpumu. Vai varbūt tieši pretēji – rada vēl vairāk neatbildētu jautājumu? Kāpēc pie jūras dzimušais meklēja mežus un āboliņa lauku? Kāpēc bērns, kuram māte liedza lasīt grāmatas, izlasīja visu, ko vien varēja dabūt? Kā gadījās, ka kauslis un nāvei nolemtais nodzīvoja tik bagātu un radošu mūžu?
“Jāiemācās uzrakstīt tā, ka tu neesi piedalījies. Netiešais vēstījums, netieša runa, šitā jušana, ka tu esi neklātienē. Neklātienes jušana. Tā ir tā īstā. Nenoteiktā bija. Netiešā runa”.
Viņam “jātiek tam visam pāri, lēni jāpārlido”. Pāri vectēvam, kurš “no Ragaciema līdz Slokai sestdienās, svētdienās laidās prom ar riteni, neviens nejauta, kur viņš pazūd. (..) Viņš bija pasaules gājējs, dauzēklis, dauzoņa. Viņš varēja būt dzejnieks, bet nezināja, ka tāds varētu būt”. Pāri vecaimātei, kura “visus mierināja – izdzīvosim, viss būs kārtībā. Lai arī ellē, karā, Sibīrijā, gan jau izdzīvosim”. Pāri mammiņai, “kura nevarēja ciest, ka es lasu. Tāda laika tērēšana, kad darbi gaida”. Pāri tētiņam, kurš “negribēja būt zvejnieks, tāpat arī vectēvs un es negribējām būt zvejnieki. Bet kā nu dzīvoja, tā dzīboja”.
Šie ļaudis nu veļos, bet dzīvi. Tā cilvēka atmiņās, kuram nu Dievs atņēmis spēju rakstīt un stāstīt. Un nu mums no pusvārda un pusburta jāmēģina to saklausīt. Par pirmo dzejas sajūtu, “kur jūra, kur laivas bija, kur tas aukstums, kur zivis jādabū no tīkla ārā”. Par “dullā puikas” bērnību, mežonīgo jaunību. Par dzejnieka noslēpumu.
“Dvēselītei jāsavācas kā zvaigznei, nedrīkstētu nekas palikt. Dvēselīte uziet, pazūd, aiziet, viņai jāaiziet pilnai”…
Vērtējums: 5/5.
Tā sirsnīgi, līdz dvēseles dziļumiem.
April 8, 2021
Dzīves ikdienas notikumi (kurus sasmaržot un izgaršot), valoda, ko apbrīnot, Ziedoņa klātesamība, tiešums.
Grāmata nejauši nonāca manās rokās, bet ļoti priecājos par to, jo atgādina par mūsu valodas skaistumu un Ziedoņa talantu to asprātīgi, patiesi nodot. Lasīju un priecājos.
“Kad dzīvojām Murjāņos, es paņēmu no Ragaciema līdzi virves un vecos tīklus, lai tā smarža nāk līdz. Virves atritinājām, no tām laba audēja mums grīdas celiņus uzauda, no zvejas tīkliem spilvenus sašuvām. Tā smarža saglabājās.”
“Ka Tev pieder tik daudz skaista un ka tas laiks pieder Tev arī. Un, ja man arī viņš ir, tad man vairāk neko nevajag. Tad ir visvairāk, ko vien var dabūt.”
Grāmata nejauši nonāca manās rokās, bet ļoti priecājos par to, jo atgādina par mūsu valodas skaistumu un Ziedoņa talantu to asprātīgi, patiesi nodot. Lasīju un priecājos.
“Kad dzīvojām Murjāņos, es paņēmu no Ragaciema līdzi virves un vecos tīklus, lai tā smarža nāk līdz. Virves atritinājām, no tām laba audēja mums grīdas celiņus uzauda, no zvejas tīkliem spilvenus sašuvām. Tā smarža saglabājās.”
“Ka Tev pieder tik daudz skaista un ka tas laiks pieder Tev arī. Un, ja man arī viņš ir, tad man vairāk neko nevajag. Tad ir visvairāk, ko vien var dabūt.”
May 30, 2021
Un sapratu es pieticību un aizmirsu, vai es ko gribu, nekā es neņemu sev līdz. Un stāvēju es piepildīts.
Neviens jau nekādu traģēdiju no tā visa netaisīja. Nekas tāds sevišķs, dzīvi pieņēma tādu, kāda tā bija. Nāca pāri tāds laiks, bet ko tur darīt. Kā ir, tā jādzīvo. Kā būs, tā būs. Dzīvi pieņem tādu, kāda tā ir.
Es guļu un domāju, kas mēs esam. Kas tu esi pret mani, kas es esmu pret tevi. Cilvēki apkārt, radi. Kas es pats esmu? Kas es esmu, kur esmu sevi ieraudzījis? Šajā skaistajā pasaulē.
March 26, 2025
Stāsts par Ziedoņa bērnību un jaunību, kurā var sadzirdēt Ziedoņa balsi un grāmatai pievienotas fotogrāfijas ir brīnišķīgs stāsta papildinājums, kas to vēl vairāk atdzīvina.
“Un sapratu es pieticību un aizmirsu, vai es ko gribu, nekā es neņemu sev līdz. Un stāvēju es piepildīts.”
“Un sapratu es pieticību un aizmirsu, vai es ko gribu, nekā es neņemu sev līdz. Un stāvēju es piepildīts.”
February 18, 2021
Ziedoniski stāsti par Ziedoņa bērnību un skolas gadiem, kas iemūžināti arī JRT izrādē "Ziedonis un Visums". Lielisks darbs, kurā jūt Ziedoņa balsi skanam.
September 23, 2023
šķūņa nodaļa ļoti smuka
October 29, 2025
"es varēju sēdēt un domāt par to, noņemties ar to, un tā bija pasakaina sajūta. ka tu esi brīvs un ka laiks nevienam nepieder. ka tev pieder tik daudz skaista un ka tas laiks pieder tev arī."
July 15, 2016
kaut kas pietrūka..
November 2, 2016
redzēju "Ziedonis un Visums" vismaz 2 ainas.
Displaying 1 - 12 of 12 reviews