What do you think?
Rate this book
Jaunavu iela
Trimdas rakstnieka Valdemāra Kārkliņa (1906-1964) "Jaunavu iela" ir dēku, romantikas un nedaudz skumjas rezignācijas apvīts atmiņu romāns par 30.gadu Rīgas bohēmu. Tas aicina lasītāju doties klejojumos pa naksnīgo pilsētu, iegriezties krodziņos, kur dzirkstī vīns un skan čigānu mūzika, ļauties sieviešu vilinājumam un valdzinājumam. Par gidiem autors iesaka "vecpuišu" trijotni - jaunu gleznotāju Arni Aizpuru, franču mākslas un tikumu erudītu pazinēju Zilizanu Rūsu un "dzīves mākslinieku" Tobiju Klaipu, kurš interesentiem turklāt laipni piedāvās savus oriģinālos piedzīvojumu stāstus par tēmu - sieviete.
257 pages, Paperback
First published January 1, 1957
1 person is currently reading
8 people want to read
About the author
Valdemārs Kārkliņš
39 books1 followerTulkotājs un rakstnieks Valdemārs Kārkliņš ir dzimis Iecavā, Zemgalē. Beidzis ģimnāziju Bauskā, mācījies Valsts tehnikumā un neilgu laiku studējis LMA.
Pēc skolasbiedra Helmāra Rudzīša uzaicinājuma bijis redaktors žurnāliem "Sensācija" (1925) un "Jaunā Elegance" (1926).
No 1926. gada bijis profesionāls, ražīgs tulkotājs apgādā "Grāmatu Draugs", tulkojis vairākus desmitus romānu no angļu, franču, vācu un krievu valodas.
1944. gadā emigrējis; no 1950. gadam līdz mūža beigām dzīvojis Seilemā, Oregonas štatā, ASV.
Trimdā vairāk pievērsies rakstniecībai - izdoti divi stāstu krājumi un desmit romāni.
Pēc skolasbiedra Helmāra Rudzīša uzaicinājuma bijis redaktors žurnāliem "Sensācija" (1925) un "Jaunā Elegance" (1926).
No 1926. gada bijis profesionāls, ražīgs tulkotājs apgādā "Grāmatu Draugs", tulkojis vairākus desmitus romānu no angļu, franču, vācu un krievu valodas.
1944. gadā emigrējis; no 1950. gadam līdz mūža beigām dzīvojis Seilemā, Oregonas štatā, ASV.
Trimdā vairāk pievērsies rakstniecībai - izdoti divi stāstu krājumi un desmit romāni.
Ratings & Reviews
Friends & Following
Create a free account to discover what your friends think of this book!
Community Reviews
Displaying 1 of 1 review
February 15, 2018
Lasīju, lai dotos ceļojumā pa Rīgas starpkaru perioda bulvāriem, kafejnīcām un nonāktu "tajās senajās dienās, kad pasaule bija pilna brīnumainām nejaušībām un vienreizējām dēkām".
Rīgas "gidi" ir trīs draugi - gleznotājs Arnis Aizpurs, viņa "mentors un kārdinātājs Mefisto"- tirdzniecības aģents Tobijs Klaips un iedzert mīlošais, Sorbonā studējušais inteliģents, rakstnieks Zilizans Rūsa.
Viegli un gaisīgi grāmata stāsta par "naktīm, kas ir veselas mūžības" un tā perioda Rīgu, kuru nu vairs varam iepazīt tikai caur pastkartēm un stāstiem, kas arī trimdas rakstniekam Valdemāram Kārkliņam lieliski izdevies.
Grāmatas vidus mazliet garlaikoja, bet nobeiguma sentiments to "izlīdzina".
Lai gan autors apgalvo, ka visi tēli un notikumi (ja kāds tos atpazīst) ir izdomāti, lasot ir skaidrs, ka autors iedvesmojies no savām atmiņām, kā arī iemūžinājis stāstā sevi (tāpat kā tēls A.Aizpurs, arī autors ir studējis glezniecību) un divus savus draugus, kuri, kā pats raksta, ir cilvēki, kurus grūti aizmirst: "Jā, viss rit tālāk nerimtīgā, neapturamā straumē; vienīgā starpība tā, ka, mēs esam palikuši krastā. Bet, galu galā, kas par to? Pasaule taču neies bojā. Un mums - mums taču paliek pats skaistākais , ko mums neviens nevar atņemt, - atmiņas par lielo, vienreizīgo dēku, kuras vārds ir Jaunība. "
Rīgas "gidi" ir trīs draugi - gleznotājs Arnis Aizpurs, viņa "mentors un kārdinātājs Mefisto"- tirdzniecības aģents Tobijs Klaips un iedzert mīlošais, Sorbonā studējušais inteliģents, rakstnieks Zilizans Rūsa.
Viegli un gaisīgi grāmata stāsta par "naktīm, kas ir veselas mūžības" un tā perioda Rīgu, kuru nu vairs varam iepazīt tikai caur pastkartēm un stāstiem, kas arī trimdas rakstniekam Valdemāram Kārkliņam lieliski izdevies.
Grāmatas vidus mazliet garlaikoja, bet nobeiguma sentiments to "izlīdzina".
Lai gan autors apgalvo, ka visi tēli un notikumi (ja kāds tos atpazīst) ir izdomāti, lasot ir skaidrs, ka autors iedvesmojies no savām atmiņām, kā arī iemūžinājis stāstā sevi (tāpat kā tēls A.Aizpurs, arī autors ir studējis glezniecību) un divus savus draugus, kuri, kā pats raksta, ir cilvēki, kurus grūti aizmirst: "Jā, viss rit tālāk nerimtīgā, neapturamā straumē; vienīgā starpība tā, ka, mēs esam palikuši krastā. Bet, galu galā, kas par to? Pasaule taču neies bojā. Un mums - mums taču paliek pats skaistākais , ko mums neviens nevar atņemt, - atmiņas par lielo, vienreizīgo dēku, kuras vārds ir Jaunība. "
Displaying 1 of 1 review