Sēriju “Mansarda kolekcija” turpina Māra Bērziņa grāmata “Gūtenmorgens”, kas pirmoreiz iznāca 2007. gadā un tika nominēta laikraksta Diena gada balvai kultūrā. Grāmatas jaunajā izdevumā publicēti arī karikatūrista Māra Bišofa zīmējumi. Literatūrkritiķis Rimands Ceplis par šo grāmatu saka: “Rakstnieka īsās prozas vienībās veidotais teksts par latvisko Gūtenmorgenu rāda izstrādātu, brīžam fantastisku, brīžam absurdu, tomēr apbrīnojami mīļu pasauli, kas uzrunā gan pieaugušos, gan bērnus. Grāmata ir atsvabināta no jelkādas didaktikas un pārsteidz gan ar frāzes slīpējumu, gan ļaušanos priekam. Konceptuāla, mākslinieciski nostrādāta un pārliecinoša joku grāmata, kādu latviešiem ir liels retums.”
kaut kā nepaķēra ar emocijām, Gūtenmorgena praktisko filozofiju, alutiņu, +/- latviešu mentalitātes nebeidzamajiem jociņiem par valdību, ģimeni, karmu, notikumiem, svētkiem... tā, it kā lasītu joku krājumu, par kuru pasmieties var tikai kādā diezgan specifiskā noskaņojumā -
iespējams, ka audiogrāmatas versija būtu tīkamāka, interesantāka no paša autora intonācijas par Gūtenmorgena savādajiem piedzīvojumiem (ja vien viņš prastu ņurrāt, riet vai dziedāt kā gailis :D), bet tā...
Diezgan vienkārša grāmata - šoreiz sliktā nozīmē. Sajūta tāda, kā lasot nesmieklīgas andekdotes kādā vecā laikrakstā.
Drusku žēl likt tik sliktu vērtējumu, jo saprotu arī to, ka tiem, kam šāds humors patīk, grāmata savu "vieglās lasāmvielas" funkciju pilda ļoti labi. Bet nu neko darīt-šo darbu tiešām neizbaudīju un likt zvaigznītes tikai aiz žēlastības arī negribas.
Grāmata, kurā vēstīts par latvieti. Tie vienkārši esam mēs, pat ja tas neapmierina un liekas pārāk dīvaini (vismaz es sevi identificēju ar Gūtenmorgenu). Ticu, ka ikkatrā latvietī, neatkarīgi no vecuma grupas, dzimuma, statusa, uzskatiem un pasaules redzējuma, atradīsies kāds gabaliņš Māra Bērziņa radītā Gūtenmorgena: mierpilns, lētticīgs, koši pelēks. Satiekot tādu uz ielas, atgādina visparastāko cilvēku, kam tomēr galvā lielas idejas par simfonijas vai pasaules labākās grāmatas rakstīšanu (kas viņam arī izdodas), trešās acs atvēršanu, vai reizēm tāds milzu darbs kā pasēdēšana parkā ar draugiem un alu. Jāpiezīmē, ka šos plānus Gūtenmorgenam arī izdodas īstenot. No varoņa neatpaliek arī viņa ģimene un draugi, kas ik pa laikam ceļo laikā. Gūtenmorgens iekāpis arī tādā formātā, kas atbilst mūsdienu dzīvei: stāstā, ko var 3 lappušu laikā izlasīt, nolikt, un nākamajā brīdī turpināt pētīt nākamo pasauli. Šī grāmata ieveda mani īsstāstu žanrā. To ir viegli lasīt. Galvenais neuztvert Gūtenmorgenu kā kaut kādu anekdošu krājumu, bet spoguli.
Kaut kā nesakrita mana un autora humorizjūta, vai kas cits, bet, nu grāmata nepaķēra mani ar sevišķām emocijām. Iespējams, vienkārši neesmu nobriedis/citu laiku cilvēks, kuram šī grāmata vienkārši nepatīk, jo citas autora grāmatas (gan "Svina garša", gan "Aizliegtais pianīns") man patika, un, šī grāmata varētu patikt tiem, kas ir dzīvojuši PSRS laikos, tomēr man tā liks domāt, kā par sliktu/vecu anektdošu grāmatu.
Īsi stāstiņi. Vienreiz Gūtenmorgens... Atmiņā palicis, ka sieva bija priecīga, ka trešā acs aizvērusies, tas nekas, ka piedzēries 😅 kā arī uz jautājumu sievai cik vecs viņš ir(ne īpaši vairāk kā 5 gadi, bet citreiz tik nevarīgs, ka 75). Daudz idejas un darbības notiek, ja dzer aliņu ar draugiem parciņā. Sākumā stāstiņi kaitināja, bet ielasoties likās smieklīgi un patiesi, tā viegli par dzīvi.
Vienkārši, naivi ironiski un kaut kā ļoti labi saprotami. Negaidīju nekādu augsto mākslu, bija kā radīta grāmata vienai no pirmajām siltajām pavasara svētdienām terasē, ar kafijas tasi pa rokai.
Lūk, ir arī nedepresīvas latviešu rakstnieku grāmatas! Gūtenmorgens izceļas ar mūsu tautai tipisko lētticību, naivumu un nedaudz amizantu dzīves filozofiju. Bet cik forši tas viss īsos stāstiņos aprakstīts! Sapratīs un patiks tiem, kam ir tuva Bērziņa humora izjūta. Ja trūkst, tad šo grāmatu it nemaz neiesaku lasīt.
Izlasīju pēc paziņas ietekuma, ka grāmata ļoti laba un ar humoru - nebūšot garlaicīgi. Varbūt tā arī ir, bet ne priekš manis. Savdabīgs humors un stils, kurš mani "nepaķēra" līdz pat grāmatas pēdējam stāstam.
Humoru, ironiju un satīru sapratu, bet līdz galam tomēr neaizķēra. Lai gan ļoti, ļoti gribējās, lai ir citādāk, bet šķiet, ka ar Gūtenmorgenu nākam no citām pasaulēm. Varbūt tāpēc tas liekas tā, ka man negaršo alus?
Humoristiski stāstiņi par aktuālām ikdienas, sabiedrības un politikas norisēm. Viegli lasās. Daži citāti:"Mēness ir latviešu depresīvā saule", "Hronoklazmas -veidojumu, kas var rasties, ja mēs ietekmēsim pagātni".
Gribējās izlasīt kaut ko no naivisma literatūras, tad nu beidzot izdevās. Grāmata kaut kādā ziņā (spēles ar valodu?) atgādināja slaveno Youtube seriālu "Pētera dzīve". Nefanoju par fragmentārismu un stāstiem, bet šoreiz šāds formāts labākais, kas var būt. Gaumīgs humors.
Šis nu ir tāds humora paveids, kurš liekas foršs tikai tad, kad pilnībā sakrīt ar tavu personīgo humora izjūtu - diemžēl mana nesakrita gan un paliku tādā "nu baigais sviests" stāvoklī. Interesanti, vai tie, kuri Bērziņu pazina kā Gūtenmorgena autora lasot "Svina garšu" jutās tikpat vīlušies kā es otrādā secībā?
It kā brīžiem smieklīgi - autors uzķēris pāris latviskās dzīvesziņas pavedienus un tos diezgan jestri apspēlējis. Šur tur pa kādam veiksmīgam jokam, citur pa kādai trāpīgai ironiskai apcerei. Bet nav arī tā, ka smejies vēderu turēdams. Un īsti arī dziļā apcerē ar šo neiesi, jo nemaz tik dziļi nav. Var lasīt.