Es izskatījos laimīga

by Anna Auziņa

Anna Auziņa dzimusi 1975. gadā Rīgā. Līdz šim iznākuši divi dzejas krājumi – „Atšķirtie dārzi” (1995) un „Slēpotāji bučojas sniegā” (2001).
Krājuma „Es izskatījos laimīga” redaktors ir Kārlis Vērdiņš, māksliniece Laura Feldberga.
Grāmata sarakstīta ar Valsts kultūrkapitāla fonda un Starptautiskās Rakstnieku un tulkotāju mājas atbalstu, izdošanu atbalstījis Valsts kultūrkapitāla fonds.

Genres: Poetry

68 pages, Paperback

First published January 1, 2010

About the author

A. Auziņa dzimusi dzejnieka Imanta Auziņa un prozaiķes, tulkotājas Irinas Cigaļskas ģimenē. Viņas māsa ir tulkotāja Irēna Auziņa.

Mācījusies J. Rozentāla Rīgas mākslas vidusskolā (1987-1994). Beigusi Latvijas Mākslas akadēmijas glezniecības nodaļu (1998) un Jura Jurjāna, Normunda Brasliņa un Kristapa Zariņa zīmēšanas un gleznošanas meistardarbnīcu (2001)

Mākslas izstādēs piedalās kopš 1994. gada. Sarīkojusi vairākas personālizstādes. Strādājusi reklāmas aģentūrās par tekstu autori.

Pirmais dzejolis publicēts 1991. gadā. Izdoti 3 dzejoļu krājumi. Publicē recenzijas par dzejas grāmatām.

Saņēmusi Klāva Elsberga prēmiju par krājuma "Atšķirtie dārzi" manuskriptu (1994), A/s "Preses nams" konkursa balvu par manuskriptu "Slēpotāji bučojas sniegā" (2001), Olivereto balvu par dzejoli "Man iekšā ir grāmata" (2008), žurnāla "Latvju Teksti" balvu un Ojāra Vācieša prēmiju par krājumu "Es izskatījos laimīga" (2011).

Reviews

[Lote Š. · Rating 5 out of 5]

Es biju jau lasījusi un jau dzirdējusi, un jau zināju, ka patiks. Krājums nepievīla.

Sašvīkāju gandrīz visus dzejoļus, un vietām pat (trīcosu sirdi, bailēs par tādu salkanību) sazīmēju sirsniņas (man šķiet, ka viņa par to nevīpsnātu, bet es palūdzu citai dzejniecei Annai, lai viņa to Annai pajautā, kad būs izdevība).

Man šķiet ļoti svarīgi, ka eksistē šāda dzeja. Mammu dzeja, tomēr ne par Mammu, bet par cilvēku. Anna Auziņa raksta par visām tām attiecībām, par kurām vajag uzrakstīt, bet citi nemāk.

Citēju:
*** (netīšām pasvītroju visu dzejoli)
Man tagad ir sunītis,
viņu sauc Nemiers, no rūgtās sugas (vēlāk būs bildīte arī).
Viņš brauc man azotē līdzi uz darbu,
viņš diemžēl seko man bērnistabā un vakaros prasās ārā.
Viņam nepietiek drusciņ tepat pie durvīm,
viņam vajag vējā un lietū.
Es zinu, tu uztraucies, bet mēs jau tikai pa apgaismotajām ielām,
un tik ilgi vien tālab, lai kārtīgi piekūst - tā mums visiem būs labāk.
Lai negaudo vēlāk pie guļamistabas durvīm, kuras tu rūpīgi aizver
viņam deguna priekšā.
***
Pavisam maigi šūpojas laipa
Rokas vieglītēm saskaras
Es viņus radīju
Bet es nezinu
Kas ar viņiem nav kārtībā
***
Mute ciet, taču iznāk pa nāsīm tavs vārds.
***
Kad es, naktī pārnākusi,
pieeju viņai sakārtot segu,
reizēm viņa klusējot
maigi glāsta man seju.

Viņa nesaka, ka es smirdu,
un neprasa, kur es biju,
tikai glāsta manu seju
maziem pirkstiņiem.
***
ēdiet zaķīši ātri
stūķējiet iekšā mudīgi
par plūdiem un dizantēriju
un ķīniešu ģimeni
un varbūt pat āfrika visa
stāv rindā pie grupiņas durvīm
un nezina ieejas kodu

(..)
ēdied bērniņi ņammājiet
mammītes maksā
***
bēdas brauc pa biroju laivā un dzied:

sumināti
mēs esam klāt
jūsu vecās bēdas jaunās skaņās
jūsu jaunās bēdas saņemiet mūs
***
caur ķirbju biezeņiem un saulstariņu tērpiem
caur sašvīkotām burtnīcām un lego karavīriem
ir princis izaudzis un saka:
mamma, man ir nemierīga sirds
***
divi vīrieši dziedāja virtuvē
es apbimbājos aiz prieka
ka viņu nakts vidū šitā dzied
itin kā ārā jau būtu diena
***

Un vēl te pieklātos veseli dzejoļi, bet es neesmu droša, kā tur ir. Ar tām autoru tiesībām. Nopērciet, lūdzu, paši un tad zīmējiet ar zīmuli sirsniņas pie dzejoļiem (Anna pajautās Annai, vai drīkst).

[marta · Rating 4 out of 5]

“Mēs taustām cits citu caur plīvuru. Nesaplūst jēdzieni, nesedzas redzējumi, vārdi nozīmi iegūst bez tulkojuma. Kā bērns mācās valodu dzīvodams. Un satikāmies jau sirmi. Iekrituši salmos, mēs raugāmies debesīs un runājam katrs ko savu.”

[Dainis Deigelis · Rating 4 out of 5]

Nebiju lasījis Auziņas agrīnos vai varbūt vidējos darbus, tā nu sanāca, ka grāmatiņa ieslīdēja rokās nejauši. Spēcīga dzeja jau tolaik.

[Ilze · Rating 5 out of 5]

Vieglo skumju krājums. Viens no pārcilātākajiem grāmatu plauktā.

"Kukaiņi tekalē, bērni skraida, un nesāp, nesāp it nemaz. Mēs vēl sēdēsim uz terases, mēs vēl malkosim vīnu, mēs šūposimies šūpolēs, pēc svina apvāršņiem, strauti burbuļos, pasaules noglāstīs viena otru. Ripos ķegļu bumbas, putni aiztrauksies, laivinieki piestās krastā. Kur palikuši, kur palikuši visi garie gadi."

[Raimonda Grabe · Rating 4 out of 5]

“skumjas glaužas gar sāniem kā čaganas putas;
labi, ka tu vēl esi ar mani. Gaišas naktis un kaijas.”

[Katrīna · Rating 5 out of 5]

“kā lai vislabāk mīlam tos visdārgākos
kas nazīšiem mūs baksta
un apber baltiem ziediem
kā mīlēt plūstoši bez nogruvumiem”

[Linda · Rating 4 out of 5]

īstās grāmatas nāk īstajā laikā. sāpīgi.