Romāns “Saplēstā krūze” ir viens no Alfrēda Dziļuma (1907–1976) spilgtākajiem un mākslinieciski pārliecinošākajiem darbiem. Mīlestība, greizsirdība un lauku romantika savijas raitā un dabiskā stāstījumā. Strādīgā kalpu meitene Nate iemīlas vieglprātīgajā un paputējušā saimniekdēlā Ērikā...
"Romānā notēlota lauku dzīve. Galvenie varoņi ir Nate un Ēriks. Nate no ganu meitenes izveidojas par krietnu saimnieci. Viņa ar dedzību nododas darbam. Sākumā viņa aizraujas ar Ēriku un karsti mīl to, bet vēlāk viņu saista tikai manta un māja. Kad Ēriks no viņas novēršas, viņa jūt tukšumu sirdī un pievēršas puisim Jēcim. Neraduši vairs Jēcī pretmīlestības, viņa jūtas dziļi nelaimīga. Liekas, ka Dziļums romānā izteic ideju, ka dzīves laimei nepieciešams darbs un mīlestība. Tikai darbā un mīlestībā pilnīgi raisās cilvēka dvēseles un miesas spēki. [..] Romāna uzbūve ir laba. Darbs aptver divi daļas: pirmajā daļā ietelp 8, otrā daļā - 5 nodaļas. Pirmajā daļā darbība kāpj līdz beigām, kur sasniedz virsotni. Otrā daļā darbība krīt līdz beigām. Romāna varoņi spēcīgi kontrastēti. Spilgti pretstati ir sāncenši Ēriks un Jēcis. Tāpat asā kontrastā stāv Nate un Mārtiņa sieva. Romāns beidzas ar skumju izskaņu. Nate Ēriku ir zaudējusi, Jēci nav ieguvusi. Viņas laime izgaisusi. Dzīve sagruzdusi. Sirdī mīt tukšums. Romānam vijas cauri krūzes vadmotīvs. [..] Tā krūze simbolizē Nates mīlestības laimi, kas ar laiku sašķīst kā putu burbulis. Mīlestības sapnis ir izsapņots, sirdī mīt dziļa vientulība un smeldzošas skumjas. Romāna stils gleznains. Tanī ievijas mirdzoši jūtu pavedieni. Valoda visumā pareiza, tīra un skaidra. Vispār Alfrēda Dziļuma romāns Saplēstā krūze pieder pie vērtīgiem ieguvumiem latviešu literatūrā."
Kārkliņš, Kārlis Alfreda Dziļuma Saplēstā krūze. Latvju Mēnešraksts, 1942, Nr. 11.
Alfreds Dziļums (1907–1976) – rakstnieks. Pievērsies galvenokārt lauku dzīves tematikai, apliecinājis darba un zemnieka dzīves vērtību. Prozai raksturīgs spilgts tipāžs, psiholoģiski precīzs raksturojums. Latvijas lauki prozā attēloti dažādos vēsturiskos apstākļos.
Dzimis Jura Dziļuma un Helēnas Šteinertes ģimenē, vectēva Indriķa Dziļuma mājā – Doles pagasta “Jeņčos” –, jo ugunsgrēks bija nopostījis Baldones “Pūriņus”, kur bija ieprecējies viņa tēvs, turklāt abas saimniecības šķīra vien robežupīte Ķekaviņa. Agri zaudējis vecākus. Kad tika dalīts tēva mantojums, ieguva zemesgabalu, kur vēlāk izveidoja savu saimniecību un uzcēla “Rietumu” mājas; šajā laikā viņš nodibināja ģimeni, kurā dzimuši divi dēli.
Izglītību galvenokārt ieguvis pašmācības ceļā. Nodarbojies ar lauksaimniecību Baldones pagasta Siliņos, vēlāk Pūriņos un 20. gs. 30. gadu beigās saimniekojis Baldones Rietumos (šo mājvārdu lietojis arī kā vienu no pseidonīmiem).
1949: apprecējās ar aktrisi Irmu Vārpu. 1950: martā pārcēlās uz dzīvi Zviedrijā. Strādāja Vermlandē. Kopš 1955: pavasara ar ģimeni dzīvoja Stokholmā.
Literārā darbība 1925: pirmā publikācija - tēlojums "Meža ainas" žurnālā "Meža dzīve" 2. numurā ar pseidonīmu Vizuls. Līdz 1938: literārās publikācijas žurnālā "Meža dzīve". 1938: stāsts "Aizbērtā aka" mēnešrakstā "Daugava" 8. numurā.
Literārie darbi 1931: drāma "Pie ozola". 1934: tagadnes aina "Kaimiņi". 1936: drāma "Egļu sala". 1938: stāsts "Raženā audze". 1939: luga "Mājas atslēga". 1939: luga "Smagās vārpas". 1939: luga "Meža vīri". 1939: romāns "Viršu druvas". 1940: romāns "Gaišie logi". 1942: romāns "Saplēstā krūze". 1946: īsprozas krājums "Pelni". 1947: pasaka "Sarkanais velns". 1947: stāsti "Meži deg". 1947: stāsts "Meža pils". 1948: triloģija "Celmenieki". 1948: pasaka "Meža Andrievs". 1949: romāns "Rīta cēliens", triloģijas "Celmenieki" 2. daļa. 1949: romāns "Tornas grāvrači". 1950: pasaka "Sētnieks Čiepsts". 1951: romāns"Vēja kaņepe". 1953: romāns "Dieva dzirnas", triloģijas "Celmenieki" 3. daļa. 1952: romāns "Vakars uz ezera". 1955: romāns "Pārvietotie". 1956: romāns "Mežlejas taurētājs". 1960: romāns "Nokaltis zars". 1961: romāns "Cilvēki vētrā". 1962: autobiogrāfisks romāns "Zeme dzīvo". 1964: autobiogrāfisks romāns "Pēdas rīta rasā". 1964: romāns "Daugavas krāces". 1965: romāns "Aklā ezera velns". 1965: stāstu krājums "Dieva dārzs". 1967: romāns "Vilka zobs". 1968: autobiogrāfisks romāns "Aizaugušās drupas". 1969: romāns "Vēja melderis". 1970: romāns "Tiesas svētdiena". 1971: stāts "Vienas vasaras zieds". 1972: romāns "Lai neaizmirstam". 1973: romāns "Kurzemes sirds vēl dzīva". 1974: autobiogrāfisks romāns "Mežu aizvējā". 1975: romāns "Gaidi mani!". 1976: romāns "Kurzemīte, sērdienīte". 1978: stāstu krājums "Plosti sēklī".
1941: laikrakstā "Padomju Latvija", Nr. 43-122; romāns "Rāvainie ūdeņi" (paskatīties, vai tas nav romāns "Celmenieki", parādās arī Celmenieku vārds, tomēr sākums ir pilnīgi atšķirīgs). 1. daļas beigas (23. maijs). 1944: žurnālā "Laikmets" romāns "Vēja vērpete" - Nr. 29 (14. jūl.) – Nr. 39 (10 tupinājumi; 22. jūl.)
1997–2008: Latvijā izdoti Raksti (1–26).
Sarakstījis lugas "Pie ozola" (1931), "Uz milža pleca", "Beigu sākums" (abas 1964) u. c. 1958: romānu "Laila no Rīgas" aktieris un režisors Andris Valdmanis dramatizējis teātra izrādēm, darbu dēvēdams par komēdiju 3 cēlienos ar mūziku un dziesmām. Viencēlieni "Bernauera iela" un "Tvists un sudmaliņas".
Darbojies karavīru laikrakstā "Kurzemnieks" un žurnālā "Tālos Ceļos" (1944–1945).
1948: Latvijas Sarkanais krusts sakārtojis noveļu krājumu, kas aptver vienpadsmit rakstnieku darbus. Izdevums domāts latviešu neredzīgajiem, kādēļ to iespiedīs neredzīgo rakstā. Krājumā iekļauts Dziļuma stāsts "Līžele". Citi autori: Jānis Klīdzējs (Jūrmalas priedes), Anšlavs Eglītis (Olas), Irma Grebzde (Nāve). Knuts Lesiņš (Māmiņas ceļasoma), Jānis Jaunsudrabiņš (Sapņu kamanās), Pāvils Klāns (Dūda), Jānis Širmani
Godam 5 zvaigžņu grāmata. Nebeidzu brīnīties, cik atklāti un detalizēti Dziļums ir izķidājis varoņu dzīves un jūtu pasaules smalkumus. Izgaršoju katru dabas aprakstu, tie bija tik dzīvi, ka pati šķita eju cauri rudzu laukiem un mērcēju pēdas pļavu rīta rasā. Uzteicama arī sižeta attīstība, stāsta neparedzamība un sakāmvārdu "katrs saņem to, ko pelnījis" un "katrs savas laimes kalējs" patiesības ievijums.
Droši vien jāatzīst to, ka šo grāmatu mani pamudināja izlasīt pa LTV 1 redzētā daudzsēriju filma "Saplēstā Krūze", kura uzņemta pēc šī romāna un "Vilka Zobs" grāmatas motīviem.Tāpēc sižets aptuveni jau bija zināms,tomēr gribējās šos radītos tēlus redzēt grāmatā. Manuprāt Kaspars Dumburs kā Ēriks un Ieva Segliņa kā Nate likās ļoti labi piemēroti šī romāna tēliem, tāpēc abi visu laiku bija manā acu priekšā, kad lasīju šo grāmatu. Lai gan Mārtiņa Upenieka attēlotais Jēcis filmā, pretstatā savam tēlam grāmatā bija pat ļoti simpātisks un man bija žēl, ka Nate viņu novērtēja kā cilvēku kad jau bija stipri par vēlu. Par grāmatu varētu teikt, ka tā labi atspoguļoja tā laika lauksaimniecības darbus, dzīvi laukos, kādi sapņi un vērtības rosījās vietējo iedzīvotāju sirdīs un prātos. To cik daudz jāiegulda spēki,lai sasniegtu savus mērķus un cik viegli visu var pazaudēt. Par to cik mīlestība var būt nelaimīga, ja ir izteikta nesaderība un cilvēki dzīvo savās ilūzijās. Kā viņu mazā pasaule lēnām sagrūst dēļ aklas uzticēšanās otram, kurš īstenībā mīl tikai sevi un otru neprot.Par to kā reizēm laimes atslēga ir rokas stiepienā,bet mēs to neredzam un skatamies pretī skaidram strupceļam.Abu tēlu pretstati visu laiku cīnās kā suns ar kaķi , divi raksturojoši citāti par Nati un Ēriku. (Nate) "Sievā pamodās kāds iedzimts lepnums-lūk,visu, kas te redzams,viņa pati savām rokām sasniegusi! Un vēl viņa iespēs daudz,ļoti daudz.Lai tad nāk kaimiņi un brīnās,skat, ko tā Nate atkal taisa! Ja vien tikai Ēriks viņai skrietu līdzi! Vai te darba trūka vai vietas, kur pielikt saimnieka čaklo roku?Kaut viņš to darītu katru dienu pa stundai, arī tad būtu daudz līdzēts! Tur sēta sagruvusi, tur dārzā vēl stāv apsaluši augļu kociņi, tāpat kādu jaunu ogulāju vai košuma krūmu vajadzētu stādīt. Ēriks zina teikt, ka tur bija skaista māja un tur bija skaista,bet, ka arī viņa paša māja tāda varētu būt,par to viņš nedomā." (Ēriks) "Nē, Ēriks viņai vēl arvien līdzi neskrēja. Un neskries, to lai Nate nedomā. Savu mūžu galu viņš piestaigās tāpat, soļiem ejot. Nākošo paaudžu dēļ viņam nav jāplēšas pušu. Lai bērni sev strādā! Vai tad viņa sieva vairs izskatās pēc cilvēka? [...] Vai tu , sātan, tos pasaules labumus paņemsi līdzi kapā? Tāpat virs zemes paliks, citi plēsīsies savā starpā kā suņi ap pamestu kaulu. Ja nebūtu pasaulē šīs nolādētās mantas, tad cilvēki mīlētu viens otru līdz kapa malai." Ja mīlestība ir vienpusēja, tad ir praktiski neiespējami gaidīt, ka otrs upurēsies tevis vai kopīgu mērķu labā. Otrs tāpat, agri vai vēlu ies pa savu atšķirīgo ceļu.
grāmata ir rakstīta sen atpakaļ un, protams, man ir savādāki uzskati, kas ir pieņemams un kas nav, bet šā vai tā grāmata likās par garu. man patīk, ka ir aprakstoši un labi paskaidrots, bet, ja par daudz un par lietām, kas nav svarīgas, tad zūd ieinteresētība, kā arī daudz kas likās, ka atkārtojas jau atkal un atkal.
man nav tēla, kurš būtu baigi paticies, vienīgais varu teikt, ka lielu nepatiku izjutu pret abiem noriešu saimniekiem, tajā skaitā nati.
Sava veida muļļāšanās pa lauku saimniecību. Interesanti gan uzzināt kā tajos senajos laikos dzīvoja, tobiš strādāja-kalpoja, savai saimniecībai un cik ļoti cilvēkiem var mainīties raksturs saimniecības? dēļ vai skaudības dēļ... Bet lauku darbi pārpārēm izstiepti...
Sižets drūms un neglīts, bet valoda tik skaista, patīkama, plūstoša... Ļoti interesants kontrasts, kas radīja sapņainu un pat hipnotizējošu noskaņu. Pirmo reizi mūžā izbaudīju dabas un lauku darbu aprakstus vesela romāna garumā. Vērts lasīt, ja lasītājam ir mīļa latviešu valoda. Piektā zvaigznīte iztrūks satura dēļ.
Grāmata, kas atklāj lauku darba smago sūrumu ar smalki uztveramu varoņu dziļumu un interesanto, emociju pilno likteņa gājumu. Atzīstu, ka romāns likās nedaudz par izstieptu un brīžam par vienmuļu, bet varbūt tas iet roku rokā ar dabas nepārtraukto ciklisko ritējumu lauku nesteidzīgajā mierā..
Rimta ikdiena un dzīves virpuļi lauku saimniecībā. Sižets aizrāva, bija smiekli līdz asarām, netrūka arī galvas nogrozīšanas tai vai citā epizodē. Kādā brīdī pavīdēja asociācijas ar filmu "Salna pavasarī". Mūžīgā ideja - prāta vai mīlestības uzvara. Un tiek veikli apspēlēta izvilktā loze. Grāmata īstam latvietim.
Tik pat labi anotācijā varēja būt rakstīts, ka tā ir grāmata par kalpa meitenes Nates un kalpa zēna Jēča savstarpējām attiecībām, vairāk intrigas būtu saglabājies. Citādi grāmata bija diezgan paredzama. Bet, kā zināms, grāmatas nav jāskata caur mūsdienu prizmu, bet gan tajā laikā un tajā telpā, kad dzīvoja A. Dziļums. Domāju, ka tā laika realitāti un vērtības viņam ir izdevies parādīt ļoti labi un aizraujoši. Neskatoties uz plašajiem darbu aprakstiem, no grāmatas nevarēju atrauties. Brīnos, ka mums šo grāmatu nelika lasīt skolā.