Dzejoļu krājums pirmo reizi izdots 1993. gadā. Tajā viņš turpina latviešu klasiskajā dzejā aktuālu mirkļa poētiskās un filozofiskās vērtības tradīciju, raksta par Dievu kā augstāko mūžīgi radošo principu, kas pielīdzināms dzīvībai.
Dzejnieks un publicists. Dzimis zvejnieka ģimenē 1933. gadā Ragaciemā – nelielā ciemā pie Rīgas jūras līča. Bijis ceļu strādnieks, skolotājs Slokā, bibliotekārs Ķemeru bibliotēkā. Publicējas kopš 1957. gada. Neklātienē beidzis LVU latviešu valodas un literatūras nodaļu (1959) un Augstākos literatūras kursus Maskavā (1964). Kopš 60. gadu vidus nodarbojas galvenokārt ar literatūru. Bijis Latvijas Kultūras fonda dibinātājs un pirmais priekšsēdētājs (1987-1993), Latvijas Republikas Augstākās padomes un Saeimas deputāts un Latvijas Institūta vadītājs (1998-2000). Sarakstījis scenāriju dokumentālajai filmai “Gada reportāža” (kopā ar H. Franku, 1965), mākslas filmām “Pūt, vējiņi!” (kopā ar G. Piesi, 1973), “Puika” (kopā ar Aivaru Freimani, 1977) un Imanta Kalniņa operai “Spēlēju, dancoju” (1976). Daudzi I. Ziedoņa dzejoļi ir komponēti. Atdzejojis A. Bloka, V. Majakovska, A. Puškina un citu autoru dzeju no krievu valodas. Goda nosaukumi un prēmijas: LPSR Valsts prēmija (1967), Nopelniem bagātais kultūras darbinieks (1972), H. K. Andersena prēmija (1976) par sasniegumiem bērnu literatūrā, LPSR Tautas dzejnieks (1977), J. Korčaka zelta medaļu par ābeci “Sākamgrāmata”, Triju Zvaigžņu ordenis (1995).
2010. gadā Jaunajā Rīgas teātrī Alvis Hermanis iestudējis izrādi "Ziedonis un Visums" ar Kasparu Znotiņu galvenajā - Imanta Ziedoņa - lomā.
Rebeka cenšas saprast dzeju projekts laikam ir izgāzies.
Pēc memuāriem likās, ka I. Ziedonis ir ļoti inteliģents, ekscentrisks cilvēks, tad nu gaidīju, ka viņa daiļrade attiecīgi būs kaut kas lielisks.
Šo krājumu nebija grūti izprast - galvenās tēmas bija mīlestība pret sievietēm, zemi un reliģiju, un reizumis pa kādam sadzīviskam pantiņam, nebija nekā trakoti samudžināta nozīmē. Tā vietā man grūti ir izprast, kamdēļ viņš ir tik dievināts. Viņa četrrindes un atskaņas man ļoti bieži likās neveiklas un uzspiestas, viņa doma - pārāk rudimentāra un neko jaunu neizsakoša. Varbūt tik tiešām man vienkārši nesapas ar Ziedoņa tipa vīriešiem.
Ziedonis nav un nekad nav bijis mans mīļākais dzejnieks, bet, tā kā man pirms gada izlaidumā vācu valodas skolotāja uzaicināja šo grāmatiņu, vajadzēja beidzot izlasīt, un pat gadījās dzejoļi, kas man tīri labi patika.
“Dievs nav mazais bērns,” jā. Ar zvaigznēm nevērtēšu, bet viegla lasāmviela 2os naktī par godu skolai, lai gan dzejoļi apziņā nosēžas pagrūti, un man nepatīk tos lasīt klusumā. Interesanti, ka Ziedonis, protams, nav banāls, visvairāk tādēļ, ka pirmais par to visu runāja. Es vairs nelasu dzejoļus ar atskaņām, manuprāt, tās atšķaida nopietnību, bet ir tur tādi, kas ir vienreizēji. Noslēdzu šo krājumu ar Raimonda Paula “Svētvakars”, ou jē
Es droši vien degšu elles ugunīs, bet "Viegli" man šķiet neveiksmīgs krājums, kaut kāds čīkstulīgs un moceklīgs. Nepamet sajūta, ka 1989.-1992.gadā tapušie dzejoļi ir tikpat apjukuši un apdulluši no brīvības kā tālaika Latvijas vēsture. "Kas mani dzīs? Es arī esmu šite / tāda kā nomaldījusies / bite." Līdzšinējā vērtību sistēma sabrūk, neviens vairs nediktē, kas uzskatāms par labu un pareizu, nākas formulēt savus morālos orientierus. "Zāle aug priecīga, priecīgs aug zieds, / bet manī ir aptuvens viss. / Tik sagrozīts, tik samocīts - / un tik neprecīzs." Varbūt tādēļ tik uzkrītoši bieži tiek piesaukts Dievs - atskaites punkts un kontrastam ar iepriekšējo bezdievīguma laikmetu. "Mēs ejam tautasdziesmu debesīs. / Tu esi enģelis, un viņš ir svētais. / Es - vientiesis un Dieva piemeklētais. / Mēs ejam tautasdziesmu debesīs."
Taču cauri visiem apjukumiem un apdullumiem ir skaidrs, ka Ziedonis prot valodu. Tādēļ vien vērts lasīt.
"dzejoļi nerodās rindām dzejoļi saķepst pikām dzejoļi piedzimst kā bērni pakaļām apaļām plikām
saiet kā krējums sviestā sakuļas ķepis ķepī dzejolis saiet pēkšņi kā sviests klēpī"
Lieliska iedvesma arī man beidzot izveidot kladi ar burvīgākajiem dzejoļiem.
Dievs tur pošas, Dievs tur āvās. Galotnes uz augšu rāvās. Koku kuplie kroņi kāpa, Un es jutu, ka man trāpa Klusums liels kā liela elpa. Un es neesmu, ir - telpa. Telpa esmu: mājas - manī, Govis - manī, govju gani, Augsti kalni dziļām lejām: Redzu sevi mazu ejam. Pats sev sirdī - mazu sevi... Dievs, tu savu telpu devi, Nu man jāpiepilda laiks! Nu man jāpiepilda laiks!