Regīnas Ezeras romāns “Nodevība” (1984) ir “visliteratūriskākais” no visiem R.Ezeras darbiem. Romānā Autore iepazīstas ar Irēnu, jaunu sievieti, kura arī mēģina nodarboties ar rakstniecību. “Nodevību” veido fragmenti no Autores dienasgrāmatām, kuros tiek izsekota Irēnas ģimenes drāma. Publicētas Autores vēstules Irēnai. Turklāt romāns sākas it kā “no beigām” – ar Autores pēdējo vēstuli Irēnai, kurā Autore itin plaši komentē tālāko tekstu, dara zināmu romāna noslēgumu. Autores vēstules Irēnai – tās ir elegantas un pašironiskas literatūrteorētiskas esejas, kurās Autore noskaidro savas personiskās attiecības ar literatūru, apstāsta dažādas “daiļrades virtuves” nianses, runā par kritiku un kritiķiem. Irēnas drāma atbīdīta kaut kur tālu fonā, kamēr priekšplānā ir izvirzīta pati Autore.
Regīna Ezera (1930-2002) (dzimtajā vārdā Regīna Šamreto) dzimusi 1930. gada 20.decembrī Rīgā amatnieka un medmāsas ģimenē. Mācījusies Rīgas 28. vidusskolā un N. Draudziņas 7. vidusskolā, ko absolvējusi ar sudraba medaļu. 1955. gadā beigusi Latvijas Valsts universitātes Žurnālistikas nodaļu. Strādājusi laikrakstā „Pionieris” un izdevniecībā „Bērnība”. Rakstniece bija divreiz precējusies – ar bijušo leģionāru Jēkabu Lasenbergu un ar žurnālistu tulkotāju Česlavu Kindzuli, abas laulības tikušas šķirtas. Rakstniecei ir trīs meitas – Inese, Ilze, Aija. Audzinādama trīs meitas, R.Ezera atlicina laiku arī patstāvīgam personības veidošanas darbam - literatūras, kultūras vēstures un dabaszinātņu studijām, dzimtās valodas apgūšanai un pilnveidošanai.
Regīnai Ezerai bija vairāki apbalvojumi: LPSR Nopelniem bagātās kultūras darbinieces (1974) un LPSR Tautas rakstnieces nosaukums (1981), apbalvota ar Eduarda Veidenbauma prēmiju (1968), LPSR Valsts prēmiju (1972), ar Triju Zvaigžņu ordeni (1995). Regīna Ezera mirusi 2002.gada 11.jūnijā Ķegumā. Kopš 2003.gada R.Ezeras mājās Ķeguma "Briežos" atklātas rakstnieces memoriālās istabas.
Ezera ir kā burve no pasakas. Un tiešām iekritusi manā sirdī kā atgādinājums kāpēc tik ļoti mīlu literatūru. Sajūta kā pēc tik sirsnīgas divsarunas, ka esmu tuvu asarām. Lai gan patiesībā man ļauts tikai no malas noklausīties. Bet tas jau ir tik daudz.
“Cilvēks ir miris, bet vārdi vēl nevar nomirt. Un vai līdzīga pārbaude nebūs arī tiem vārdiem, kurus esmu rakstījusi, rakstu un rakstīšu es? Neko neizdosies mākslīgi noturēt. Paliks tikai tas, kas iekritīs kādam sirdī, uzdīgs un iesakņosies.”
“…skaista māja ir mana vājība. Skaista māja ir mans sapnis, kas nekad nepiepildīsies, jo skaista māja prasa daudz laika un man nekad nebūs tik daudz laika, cik prasa skaista māja…”
R. Ezeras romāns "Nodevība" ir 1984. gadā publicēts darbs kas ir turpinājums rakstnieces aizsāktajam opusam "Pari ar savu vēju", kuras pirmā grāmata ir "Varmācība". Kaut arī rakstniece bija iecerējusi sarakstīt kopumā četras grāmatas, "Nodevība" ir otrā un pēdējā grāmata šajā nepabeigtajā sērijā.
"Nodevība" sevī satur ļoti maz sižeta. Tā lasītāju iepazīstina ar četriem svarīgiem grāmatas tēliem + pašu rakstnieci. Romānu vairāk caurvij R. Ezeras pašas prātojumi par to ko nozīmē būt sievietei-rakstniecei. Galvenais varonis stāstā ir Irēna Nāburga, kura ir skolotāja un vēlas kļūt par rakstnieci. Stāstu caurvij četrpadsmit Ezeras rakstītas vēstules Irēnai, kurās viņa apspriež sievietes-rakstnieces būtību un īpatnējos šķēršļus kurus viņām ir jāparvar gan darbā, gan personīgajā dzīvē. To, ka grāmata ir vērsta vairāk uz apcerējumiem nekā uz sižetu, lasītājs var noprast jau pirmajās lapusēs, kur, rakstniece ir ieveitojusi savu visbeidzamo vēstuli, ko rakstījusi stāsta galvenajai varonei Irēnai. Tajā Ezera atklāj turpmākajā stāstā būtiskus sižeta notikumus.
Nodevības tēma šajā grāmatā ir mazāk pamanāma nekā varmācības tēma pirmajā grāmatā. Nodevība šeit ir attiecināma gan starp grāmatas varoņiem un viņu dzīvēm, gan arī attiecināma uz varoņu iekšējiem pārdzīvojumiem. Nodevība pret citiem un nodevība pret sevi (savu laimi, dzīvi, talantu).
Kaut arī maz sižeta un vairāk filozofisku apceru, grāmata lasījās ātri un bija viegli saprotama.
Divpusīgi, trīspusīgi un vairāk-pusīgi stāsti šķiet tik neparasti, bet, lasot vienpusīgu (atļaušos to saukt par...) analīzi, pēkšņi paveras jauna pasaule. Notikumi paliek nesvarīgi, interesē tikai viens vienīgs viedoklis.
viena no grāmatām, kuru, ja man pajautātu, ko cilvēkam izlasīt, es iespiestu šo grāmatu rokās…lai gan jāpiebilst, ka uzskatu, ir absurdi grāmatu raksturot kā romānu, jo rakstīta dienasgrāmatas un vēstuļu formātā…rakstnieces spēja no sava skatupunkta (ne vienpusēja) aprakstīt tik dažādas dzīves un tomēr vienmēr saistošas ir līdzgaitniece katrā darbā…tomēr “Nodevība” sevī iekļauj sievieti, literatūru un ne tikai…
Katru gadu "atnāk" tā grāmata, kas bez jelkādām šaubām paziņo: "Es būšu tava gada grāmata!" Šogad tā man ir Ezeras "Nodevība". Ar dzirksteļojošu valodu, ar šaubām, sāpēm, humoru, ar tādām frāzēm, kā "gribētos zīmuli nolikt reizē ar karoti" vai "kas būs tas spermatozoīds, kas reiz apaugļos dzīves notikuma olšūnu?" (par to, kā rodas stāsti) utt.
Tik ļoti atšķiras no pirmās daļas “Vardarbība”, bet tik ļoti atkal precīzi sirdī. Regīnas Ezeras valoda mani apbur. Dienas laikā izlasīju visu grāmatu un to darīju ar baudu. Vārdi tik tieši pasaka to, ko es joprojām meklēju nezināmās dzīlēs. Par rakstīšanu, par sievietēm, par attiecībām, par izaugsmi, par pienākumiem un vērtībām. Viss nieka 180 lpp. Ir vērts šai grāmatai veltīt veselu sestdienu.