Divu zēnu – Janča un Marča – draudzība un kopīgās gaitas gada garumā Vīgantes muižā gleznainā vietā pie Daugavas netālu no Staburaga. Lasītājs kopā ar puisēniem var doties makšķerēt palu ūdeņos, iet garos un piedzīvojumiem bagātos pārgājienos gar Daugavu, naktī, kad apkārtne šķiet nedaudz baisa un noslēpumaina, sēdēt pie ugunskura un klausīties teikās par sirmo Staburagu.
Valdis (īstajā vārdā Voldemārs Zālītis) dzimis 1865. gada 28. septembrī Sausnējas muižā dārznieka ģimenē. Mācījies Stukmaņu muižas skolā, tad Subatē, beidzis Biržu draudzes skolu. Izglītību turpinājis Baltijas skolotāju seminārā Rīgā (1882 - 1886), studiju nolūkos apceļojis Vāciju, Šveici, Itāliju. Gadu nostrādājis Kokneses draudzes skolā, tad mācījies Viļņas skolotāju institūtā (1887 - 1890. gadam), to beidzis ar sudraba medaļu. No 1890. gada strādājis Rīgā savienotajās pirmmācības skolās par skolotāju. Pirmā pasaules kara laikā bijis skolotājs latviešu bēgļu skolā Tērbatā (1915-1918), pēc atgriešanās Rīgā strādājis dažādās skolās (1918-1919). Pēc tam līdz 1927. gadam bijis pārzinis savienotajās pirmmācības skolās (vēlāk - pamatskolās; 1993. gadā Rīgas 1. pamatskolai piešķirts V. Zālīša vārds). 1926. gadā apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni. Miris 1934. gada 10. oktobrī Rīgā, apbedīts Meža kapos.
Lasīju priekšā puikām (7 un 12 gadi). Mazākais klaji izrādīja savu neieinteresētību, lai gan mazais Jancis ar manu jaunāko ir viena vecuma. Grūti bija noturēt dēlu uzmanību, kad autors aizrautīgi aprakstīja dabas skatus, vilnīša ceļojumu pa Daugavu, saules staru rotaļāšanos lazdu un liepu zaros utt. Bet dialogi un Janča un Marča piedzīvojumi lielajam puikam gan patika. Bija daudz jautājumu par grāmatā aprakstīto dzīves veidu, par Jurģiem, par skolā iešanu, par to cik daudz tika atļauts sešus un septiņus gadus veciem bērniem… katrā ziņā šī nav no vieglākajām lasāmvielām valodas dēļ. Bet man jau nu patika ļoti! Nākmais varētu būt Klīdzēja “Cilvēka bērns”, ko palasīt dēliem priekšā!
Vecīgā latviešu valoda man traucēja šo grāmatu izbaudīt līdz galam. Lielu daļu pārlaidu pa diagonāli. Laikam kā pieaudzis cilvēks esmu tikpat slinks lasītājs kā skolas laikā, kad arī šo grāmatu baigi cītīgi nelasīju.
Tiesa, šodien es laikam spēju daudz vairāk iegūt no šīs grāmatas. Man ļoti patika sirsnīgais abu puiku draudzības attēlojums un detalizētie dabas apraksti. Pavisam noteikti ir vērts šo grāmatu izlasīt arī pieaugušā vecumā.
Man patika, bet kā obligāto literatūru tajā laikā laikam tomēr neizlasītu. Vairāk tāda sajūta, ka bērniem līdz 12 gadiem un tad jau normālam pieaugušam cilvēkam, kas grib paskatīties uz bērnību pirms agrāk.
Viennozīmīgi iesaku palasīt priekšā puikām, kas vēl paši īpaši nelasa, bet spēj uztvert ilgākā laika posmā.
Vasarā man ļoti patīk lasīt kaut ko no latviešu klasikas darbiem, īpaši par dzīvi Latvijas laukos. Staburga bērni, protams, fragmentāri lasīti skolas obligātās literatūras sarakstu laikos, bet tagad bija patiess prieks pārlasīt pieauguša cilvēka acīm. Sirsnīgs un arī pamācošs stāsts par divu puišu bērnību. Ļoti iepriecināja arī (no mūsdienu viedokļa skatoties, protams) skaistā latviešu valoda ar daudziem brīnišķīgiem un arī sen aizmirstiem (vai pat nedzirdētiem) vecvārdiem un izteicieniem.