J. Ezeriņš ir ģēnijs. Viņa darbi un noveles ir interesantas, aizraujošas un mazliet pat dīvainas. Ezeriņš ikdienišķas un sadzīviskas lietas vai problēmas pārvērš par tādu kā joku. Viņš izsmej cilvēku vājības. Pusaudžu paaudzei šāda veida stāstus ir aizraujoši lasīt, jo tajos ir humors. Šādā veidā autors ļoti gudri piekļūst jaunākai paaudzei un parāda pieaugušu cilvēku problēmas. Savos stāstos autors izvēlas cilvēkus, kuru problēmas vai vājās vietas ir aktuālas, kā, piemēram, alkatība, vīzdegunība, izvēlība vai egosims. Ezeriņa raksturīgākā lieta katrā stāstā ir pēkšņais notiku pagrieziens un neticamas, pat smieklīgas beigas. Šis pagrieziens liek apšaubīt stāsta ticamību un esamību. Ezeriņš ir divdesmito un trīsdesmito gadu rakstnieks, tāpēc arī valoda ir to laiku. Tas nozīmē, ka viņš savos stāstos izmanto vārdu, ko mūsdienaš vairs neizmanto un arī runas veids šķiet savādāks, senatnīgāks. Viņš izmanto metaforas un atsevišķos stāstos arī personifikācijas, piemēram, "Kādas blusas stāsts". Tieši šī autora darbi izraisa atkarību. Izlasot vienu darbu, gribas lasīt arī nākošo. Ezeriņš lasītājam ļauj pasmieties par šķietami niecīgām problēmām, kas stāstos ir pārspīlētas un "izpušķotas". Viņš parāda cilvēka problēmas no sava skatu punkta. Lasot šos stāstus, rodas sajūta, ka dzīve ir vienkārša, Ezeriņa acīm, pat smieklīgi vienkārša. Katrs, kas ir izlasījis šo grāmatu ir ieguvējs. Bet tas nenozīmē, ka citi kaut ko ir zaudējuši, ir tikai izlaiduši. Ezeriņš ir ģēnijs, jo pasmejas par cilvēkiem, neaizskarot viņu jūtas. Ir vērts izlasīt!
Ir tiešām žēl, ka autors nenodzīvoja gana ilgi, lai radītu arī kādu garāku romānu. Bija patīkami lasīt, interesantas perspektīvas, viegli iegrimt, lai gan visi ir īsi stāstiņi, negaidīti notikumi un vēl tam visam klāt sagaršojamas emocijas, kam just līdzi.
Es parasti neesmu sajūsmā par stāstu grāmatām, bet šī man tiešām patika.