What do you think?
Rate this book
Mēs. XX gadsimts
Šī grāmata ir divpadsmit latviešu rakstnieču kopīgs garadarbs. Soli pa solim, lapu pa lapai tajā izgaismojas Latvijas divdesmitā gadsimta vēsture, no piektā gada līdz deviņdesmitajiem. Grāmatai doti Gundegas Repšes un Valtera Nollendorfa priekšvārdi. Krājumu veido jauni, iepriekš nepublicēti, īpaši šim krājumam tapuši Ilzes Jansones, Ingas Žoludes, Andras Neiburgas, Kristīnes Želves, Ievas Melgalves, Andras Manfeldes, Daces Rukšānes, Noras Ikstenas, Gundegas Repšes, Ingas Ābeles, Mairas Asares un Laimas Muktupāvelas stāsti.
"Man vienmēr gribējies iekāpt laika mašīnā. Tikt transportētai telpā, kurā smako pēc hlora un taukiem, kur karošu klandzēšana un krēslu metāla kāju skrapsti grīdas betonā rada mantrām līdzīgu kakofoniju." Andra Manfelde.
"Vēstures izdibināšanā visziņu nav, nepalīdz nedz doktora grādi, nedz uzklausīto atmiņu kilometri, nedz aculiecinieku šķietamā patiesība. Šā vai tā – katrs raksta vēsturi priekš sevis no jauna." Gundega Repše.
"Mēs visi esam liecinieki, gan toreiz, gan tagad. Un liecinieka galvenais uzdevums – nekad neaizvērt acis, nekad nenovērsties. Jo bez pagātnes nav arī mūsu." Dace Rukšāne.
"Tie ir mūsu stāsti. Tas ir mūsu stāsts. Mūsu vēsture." Valters Nollendorfs, literatūrzinātnieks.
Grāmatas mākslinieks Jānis Esītis. Grāmatas redaktors un literārais konsultants Guntis Berelis.
"Man vienmēr gribējies iekāpt laika mašīnā. Tikt transportētai telpā, kurā smako pēc hlora un taukiem, kur karošu klandzēšana un krēslu metāla kāju skrapsti grīdas betonā rada mantrām līdzīgu kakofoniju." Andra Manfelde.
"Vēstures izdibināšanā visziņu nav, nepalīdz nedz doktora grādi, nedz uzklausīto atmiņu kilometri, nedz aculiecinieku šķietamā patiesība. Šā vai tā – katrs raksta vēsturi priekš sevis no jauna." Gundega Repše.
"Mēs visi esam liecinieki, gan toreiz, gan tagad. Un liecinieka galvenais uzdevums – nekad neaizvērt acis, nekad nenovērsties. Jo bez pagātnes nav arī mūsu." Dace Rukšāne.
"Tie ir mūsu stāsti. Tas ir mūsu stāsts. Mūsu vēsture." Valters Nollendorfs, literatūrzinātnieks.
Grāmatas mākslinieks Jānis Esītis. Grāmatas redaktors un literārais konsultants Guntis Berelis.
- GenresShort Stories
272 pages, Hardcover
First published January 1, 2011
2 people are currently reading
105 people want to read
Ratings & Reviews
Friends & Following
Create a free account to discover what your friends think of this book!
Community Reviews
Displaying 1 - 11 of 11 reviews
May 31, 2012
Absolutely loved it. We.XXth century is a short story collection written by top Latvian authors, providing women's perspective on the past century. I guess I'd really recommend it to anyone trying to understand the complexity of the region, as well as enjoying good literature.
December 28, 2022
2011. gadā tapušais divpadsmit latviešu rastnieču stāstu krājums, kas aizsāka populārās grāmatu sērijas - "Mēs. Latvija, XX gadsimts" un "Es esmu…". Divpadsmit laika nogriežņi, divpadsmit stāsti, divi ievadi. Pirmais, Gundegas Repšes, kas ir arī idejas autore, ir kārtīgs žults marinējums. Par nolaisto kino industriju, par nespējīgajiem akadēmiskajiem pētniekiem, par vīriešiem rakstniekiem, kas uzvedas kā bēbji, par dzejniekiem - pašslavinātājiem, par to, ka lasītāji grib tikai kotletes un salūtu. Kamēr rakstnieces strādāja pie saviem stāstiem, es mācījos "Rakstniecības studijās", urbjoties cauri dzīvajam latviešu literatūras procesam, atverot acis uz to, cik daudz pēdējā laikā tapuši labi sieviešu autoru darbi (pirms tam vispār tam nepievērsu uzmanību) - biju atklājusi Ingu Ābeli, Ilzi Jansoni, tajā laikā uzplauka Inga Žolude, arvien biežāk izskanēja Ievas Melgalves vārds, bija parādījušās jaunās fantāzijas pasaules zvaigznes Linda Nemiera un Laura Dreiže, kamēr Gundega Repše uzskatīja, ka to var nosaukt par tādu garīgo atkritienu deviņpadsmitajā gadsimtā, ka pat apliterārajā lektīrā arvien biežāk var lasīt diskriminējošas un nievājošas pasāžas, šķirojot literārus darbus pēc autoru dzimuma, ne mākslas pazīmēm. Tā arī nesapratu - vai viņa grib, lai es novērtēju, ka šis krājums ir sieviešu veikums vai lai to ignorēju.
Tālāk seko rakstnieka un literatūrzinātnieka Valtera Nollendorfa patiešām lieliskā eseja (?) par stāstiem, literatūras attiecībām ar vēsturi un atmiņu kultūru. Nevaru atturēties no viņa citēšanas.
Var, protams, vēlēties, lai literatūras vēstures fons pēc iespējas atbilstu vēsturnieku paustajām atziņām par laikmetu, taču cilvēciska rīcība nevadās no vēsturiskajām atziņām, bet visai bieži no apstākļiem, kas to izraisa. Šai ziņā vēsture kā akadēmiska disciplīna ir nabagāka, jo nespēj kā literatūra aizpildīt dokumentu un citu autentisku liecību atstātās spraugas. Labākie un atzītākie rietumu vēsturnieki arvien biežāk savās grāmatās ievij gan mutvārdu liecības, gan atsauces uz literāriem darbiem. Arī šeit vērojama tendence atgriezties pie sava veida sintēzes, kas vēsturi tuvina cilvēkam, nevis cilvēku no tās attālina.
Ilze Jansone lieliski iejutusies 1905. gada valodā un jaunu cilvēku pieaugšanā. Kur dzimst revolūcijas - sirdīs vai galvās? Viens no krājuma spēcīgākajiem stāstiem, manuprāt.
Inga Žolude eksperimentālākās noskaņās piedāvā ielūkoties, kas notika frontes līnijās 1918.-1919. gadam. Viens no informatīvi izglītojošākajiem stāstiem.
Tālāk Andras Neiburgas un Kristīnes Želves stāstu juteklisko sieviešu attēli (katrs stāsts sākas ar tematisku fotogrāfiju) ievada sieviešu tiesību jautājumus - kā būt izglītotai sievietei laikos, kad viņas spējas un zināšanu apvāršņi ir spiežas ārā no tā starpkaru perioda pieļautajiem rāmjiem.
Nora Ikstena atklāti par to, kā izsūtīšanas šausmas salauž cilvēku, šoreiz to, kurš palika, kurš izglābās.
Gundega Repše un Dace Rukšāne man sagādāja lielāko pārsteigumu - te lasāmas saknes viņu romāniem "Bogene" un "Krieva āda". Ņemot vērā, ka esmu lasījusi arī šos romānus, bija ļoti interesanti redzēt, kādi bijuši sākotnējie stāsti. Un tie ir lieliski.
Ieva Melgalve pievēršas ebreju jautājumam un sievietes izdzīvošanas spējām. Arī ļoti baudāms gabals.
Burvīgā Inga Ābele ar izcilajām stāstnieces spējām parāda dzīves līkločus, kad izvēles nav, bet starp skrambām un puniem dzīve piedāvā arī nedaudz saldumiņa.
Andra Manfelde arī uz grāmatas aizmugurējā vāka neslēpj, ka gribēja iekāpt laika mašīnā. Tikt transportētai telpā, kurā smako pēc hlora un taukiem, kur karošu klandzēšana un krēslu metāla kāju skrapsti grīdas betonā rada mantrām līdzīgu kakafoniju. Tieši tāds ir arī viņas stāsts - skaņu, smaržu, vecvārdu ciku caku kakafonija, kuru bija grūti lasīt, kuras sižetu es vairs neatceros, bet pēcgarša ir.
Maira Asare dalās nelielās atmiņu ainās, galvenokārt, par to, kādu prieku jaunu sieviešu dzīvē var sagadāt vilcieni, pat astoņdesmitajos un aiz dzelzs priekškara.
Laima Muktupāvela aizkustinoši stāstīja par laiku, kuru pat es nedaudz atceros - barikādes. Interesanti - no Rīgas izbraukušo sieviešu un viņu bērnu skatpunkta.
Labs stāstu krājums. Ņemot vērā, kādos ātrumos attīstās mūsu pasaule, mūsu domāšana, jau redzu krājumu, kur tās laika perioda šķēlītes varētu būt vēl plānākas. Deviņdesmito sākuma entuziasms, laime un apjukums. Deviņdesmito beigas, kuras daudzi jauni narkomāni vairs nesagaidīja. Divtūkstošo sākums, kur jauna cilvēka identitāte ir neatraujama no kāda mūzikas grupējuma. Tad jau bailes no Eiropas Savienības un ko tā mums atņem. Tad iemācīšanās, ko tā mums dod, un ko mēs ar visu šo kapitālisma dāvanu darām. Stopēšana pa Eiropu. Savu vērtību pārskatīšana un identitātes stiprināšana. Vai pazaudēšana soctīklos. Labi, jābeidz sapņot, jāsāk pierakstīt.
Tie ir mūsu stāsti. Tas ir mūsu stāsts. Mūsu vēsture.
P.S. apliterārajā lektīrā. Nopietni?!
Tālāk seko rakstnieka un literatūrzinātnieka Valtera Nollendorfa patiešām lieliskā eseja (?) par stāstiem, literatūras attiecībām ar vēsturi un atmiņu kultūru. Nevaru atturēties no viņa citēšanas.
Var, protams, vēlēties, lai literatūras vēstures fons pēc iespējas atbilstu vēsturnieku paustajām atziņām par laikmetu, taču cilvēciska rīcība nevadās no vēsturiskajām atziņām, bet visai bieži no apstākļiem, kas to izraisa. Šai ziņā vēsture kā akadēmiska disciplīna ir nabagāka, jo nespēj kā literatūra aizpildīt dokumentu un citu autentisku liecību atstātās spraugas. Labākie un atzītākie rietumu vēsturnieki arvien biežāk savās grāmatās ievij gan mutvārdu liecības, gan atsauces uz literāriem darbiem. Arī šeit vērojama tendence atgriezties pie sava veida sintēzes, kas vēsturi tuvina cilvēkam, nevis cilvēku no tās attālina.
Ilze Jansone lieliski iejutusies 1905. gada valodā un jaunu cilvēku pieaugšanā. Kur dzimst revolūcijas - sirdīs vai galvās? Viens no krājuma spēcīgākajiem stāstiem, manuprāt.
Inga Žolude eksperimentālākās noskaņās piedāvā ielūkoties, kas notika frontes līnijās 1918.-1919. gadam. Viens no informatīvi izglītojošākajiem stāstiem.
Tālāk Andras Neiburgas un Kristīnes Želves stāstu juteklisko sieviešu attēli (katrs stāsts sākas ar tematisku fotogrāfiju) ievada sieviešu tiesību jautājumus - kā būt izglītotai sievietei laikos, kad viņas spējas un zināšanu apvāršņi ir spiežas ārā no tā starpkaru perioda pieļautajiem rāmjiem.
Nora Ikstena atklāti par to, kā izsūtīšanas šausmas salauž cilvēku, šoreiz to, kurš palika, kurš izglābās.
Gundega Repše un Dace Rukšāne man sagādāja lielāko pārsteigumu - te lasāmas saknes viņu romāniem "Bogene" un "Krieva āda". Ņemot vērā, ka esmu lasījusi arī šos romānus, bija ļoti interesanti redzēt, kādi bijuši sākotnējie stāsti. Un tie ir lieliski.
Ieva Melgalve pievēršas ebreju jautājumam un sievietes izdzīvošanas spējām. Arī ļoti baudāms gabals.
Burvīgā Inga Ābele ar izcilajām stāstnieces spējām parāda dzīves līkločus, kad izvēles nav, bet starp skrambām un puniem dzīve piedāvā arī nedaudz saldumiņa.
Andra Manfelde arī uz grāmatas aizmugurējā vāka neslēpj, ka gribēja iekāpt laika mašīnā. Tikt transportētai telpā, kurā smako pēc hlora un taukiem, kur karošu klandzēšana un krēslu metāla kāju skrapsti grīdas betonā rada mantrām līdzīgu kakafoniju. Tieši tāds ir arī viņas stāsts - skaņu, smaržu, vecvārdu ciku caku kakafonija, kuru bija grūti lasīt, kuras sižetu es vairs neatceros, bet pēcgarša ir.
Maira Asare dalās nelielās atmiņu ainās, galvenokārt, par to, kādu prieku jaunu sieviešu dzīvē var sagadāt vilcieni, pat astoņdesmitajos un aiz dzelzs priekškara.
Laima Muktupāvela aizkustinoši stāstīja par laiku, kuru pat es nedaudz atceros - barikādes. Interesanti - no Rīgas izbraukušo sieviešu un viņu bērnu skatpunkta.
Labs stāstu krājums. Ņemot vērā, kādos ātrumos attīstās mūsu pasaule, mūsu domāšana, jau redzu krājumu, kur tās laika perioda šķēlītes varētu būt vēl plānākas. Deviņdesmito sākuma entuziasms, laime un apjukums. Deviņdesmito beigas, kuras daudzi jauni narkomāni vairs nesagaidīja. Divtūkstošo sākums, kur jauna cilvēka identitāte ir neatraujama no kāda mūzikas grupējuma. Tad jau bailes no Eiropas Savienības un ko tā mums atņem. Tad iemācīšanās, ko tā mums dod, un ko mēs ar visu šo kapitālisma dāvanu darām. Stopēšana pa Eiropu. Savu vērtību pārskatīšana un identitātes stiprināšana. Vai pazaudēšana soctīklos. Labi, jābeidz sapņot, jāsāk pierakstīt.
Tie ir mūsu stāsti. Tas ir mūsu stāsts. Mūsu vēsture.
P.S. apliterārajā lektīrā. Nopietni?!
July 27, 2021
Šī bija mana pēdējā "Mēs. Latvija, XX gadsimts" sērijas grāmata (vai vismaz tās piedēklis, kopš teorētiski šis ir stāstu krājums, kas aizsāka visu 13 grāmatu veidoto vēsturisko romānu sēriju). Šī bija arī izcila grāmata, lai nobeigtu manu personīgo šīs sērijas lasīšanas "projektu".
Visi stāsti bija labi! Pat tie, kurus sarakstīja rakstnieces, pēc kuru grāmatu izlasīšanas, sev solījos viņu darbus vairs nelasīt. Piemēram, Gundegas Repšes "Bogene", ko ar sakostiem zobiem centos izlasīt romāna veidā, īsstāsta formātā bija baudāms darbs! Arī Andras Manfeldes īsstāsts "Saules pulksteņa protokols" bija labs stāsts, kurš, atšķirībā no rakstnieces romāna "Virsnieku sievas" likās interesants, dzīvīgs un saprotams!
Bet balvu kā īsstāsts, kura priekšā pārējie nobāl tomēr ir jādod Ievas Melgalves stāstam "Laimdotas atbrīvošana". Izcili! Ieva Melgalve ierindojas to rakstnieku lokā, kuri ar savu stāstu izaicina lasītāju - nostāda nepatīkamu faktu priekšā un liek mums domāt par 20. gadsimta vēsturi un mūsu lomu tajā nevis tikai kā upura un cietēja, bet gan arī kā cilvēka, kurš aktīvi ir veidojis 20. gadsimta šausmas. Tāpat Guntis Berelis, Inga Gaile un savā veidā arī Osvalds Zebris ir bijuši rakstnieki, kas ir izaicinājuši lasītāja izpratni par Latvijas vēsturi un arī 21. gadsimta literatūras lomu šīs vēstures atstāstījumā.
Ja jums ir laiks izlasīt tikai vienu no šajā grāmatā ietvertajiem 12 īsstāstiem, tad es iesaku izlasīt Melgalves darbu. Tas ne tikai liek mums justies neērti par mūsu līdzdalību 20. gadsimta vēsturē, bet arī, manuprāt, apzināti izmanto citos 21. gadsimta vēstures romānos redzamo savdabīgo rakstīšanas stilu, kur daudzi rakstnieki apraksta latviešu tautu kā "tīru", "baltu", "pareizu", "šķīstu". Tikai vēlāk Melgalve, izmantojot iepriekš minētos vārdus, lasītājam liek apzināties, ka robežlīnija starp patriotismu un rasismu, antisemītismu un neiecietību ir pavisam trausla. Skaudrs stāsts, kas liek domāt! Bravo!
Laikam tas arī bija tas, ko es nedaudz vairāk gaidīju no visas šīs sērijas - konfrontāciju, neērtu jautājumu uzdošanu un centieniem tos atšķetināt, skatoties uz tiem no dažādiem skatapunktiem. Manuprāt diez gan ironisks ir fakts, ka sērijas iniciatore Gundega Repše, kura publiski ir argumentējusi savu vēlmi veidot vēsturisko romānu sēriju par 20. gadsimtu, sakot, ka neviens mūsdienās jau par to nevēlas runāt, saraksta īsstāstu un pēc tam arī romānu, ko es varētu vienīgi nosaukt par tipisku (un nedaudz garlaicīgu) 21. gadsimta atstāstījumu par 20. gadsimta vēsturi. Tāpat Dace Rukšāne un Andra Manfelde - šajos stāstos ir kaut kas vienāds. Nepārprotiet - stāsti ir labi, valoda ir skaista, bet pēc viena stāsta izlasīšanas, nedaudz paliek garlaicīgi lasīt to pašu vēlreiz, tikai ar citas autores vārdiem.
Visā visumā man patika lasīt šo vēsturisko romānu sēriju. Šīs bija pirmās grāmatas latviešu valodā, ko es izlasīju atbraucis mājās no teju desmit gadu prombūtnes ārvalstīs (Norvēģijā un tad ASV). Ar šo grāmatu palīdzību es ne tikai atkal iepazinu Latvijas 20. gadsimta vēsturi, bet arī atkal apradu ar latviešu valodu. Savā ziņā 20. gadsimta vēstures romāni ļauj mums arī izprast 21. gadsimta sabiedrību un valsti, kurā mēs dzīvojam. Kā saka Laima Kota savā īsstāstā: "Vēsture ir māksla dažādus laikus parādīt dažādās gaismās un no dažādiem skatapunktiem".
Es ceru, ka latviešu rakstnieki drīz atgriezīsies pie Latvijas vēstures pētīšanas, šoreiz nebaidoties paraudzīties uz to no citādām gaismām un skatapunktiem - neērtiem, nepatīkamiem, bet vajadzīgiem, lai mēs patiesi izprastu 20. gadsimta vēsturi un tādējādi arī sabiedrību, kurā dzīvojam šodien.
Visi stāsti bija labi! Pat tie, kurus sarakstīja rakstnieces, pēc kuru grāmatu izlasīšanas, sev solījos viņu darbus vairs nelasīt. Piemēram, Gundegas Repšes "Bogene", ko ar sakostiem zobiem centos izlasīt romāna veidā, īsstāsta formātā bija baudāms darbs! Arī Andras Manfeldes īsstāsts "Saules pulksteņa protokols" bija labs stāsts, kurš, atšķirībā no rakstnieces romāna "Virsnieku sievas" likās interesants, dzīvīgs un saprotams!
Bet balvu kā īsstāsts, kura priekšā pārējie nobāl tomēr ir jādod Ievas Melgalves stāstam "Laimdotas atbrīvošana". Izcili! Ieva Melgalve ierindojas to rakstnieku lokā, kuri ar savu stāstu izaicina lasītāju - nostāda nepatīkamu faktu priekšā un liek mums domāt par 20. gadsimta vēsturi un mūsu lomu tajā nevis tikai kā upura un cietēja, bet gan arī kā cilvēka, kurš aktīvi ir veidojis 20. gadsimta šausmas. Tāpat Guntis Berelis, Inga Gaile un savā veidā arī Osvalds Zebris ir bijuši rakstnieki, kas ir izaicinājuši lasītāja izpratni par Latvijas vēsturi un arī 21. gadsimta literatūras lomu šīs vēstures atstāstījumā.
Ja jums ir laiks izlasīt tikai vienu no šajā grāmatā ietvertajiem 12 īsstāstiem, tad es iesaku izlasīt Melgalves darbu. Tas ne tikai liek mums justies neērti par mūsu līdzdalību 20. gadsimta vēsturē, bet arī, manuprāt, apzināti izmanto citos 21. gadsimta vēstures romānos redzamo savdabīgo rakstīšanas stilu, kur daudzi rakstnieki apraksta latviešu tautu kā "tīru", "baltu", "pareizu", "šķīstu". Tikai vēlāk Melgalve, izmantojot iepriekš minētos vārdus, lasītājam liek apzināties, ka robežlīnija starp patriotismu un rasismu, antisemītismu un neiecietību ir pavisam trausla. Skaudrs stāsts, kas liek domāt! Bravo!
Laikam tas arī bija tas, ko es nedaudz vairāk gaidīju no visas šīs sērijas - konfrontāciju, neērtu jautājumu uzdošanu un centieniem tos atšķetināt, skatoties uz tiem no dažādiem skatapunktiem. Manuprāt diez gan ironisks ir fakts, ka sērijas iniciatore Gundega Repše, kura publiski ir argumentējusi savu vēlmi veidot vēsturisko romānu sēriju par 20. gadsimtu, sakot, ka neviens mūsdienās jau par to nevēlas runāt, saraksta īsstāstu un pēc tam arī romānu, ko es varētu vienīgi nosaukt par tipisku (un nedaudz garlaicīgu) 21. gadsimta atstāstījumu par 20. gadsimta vēsturi. Tāpat Dace Rukšāne un Andra Manfelde - šajos stāstos ir kaut kas vienāds. Nepārprotiet - stāsti ir labi, valoda ir skaista, bet pēc viena stāsta izlasīšanas, nedaudz paliek garlaicīgi lasīt to pašu vēlreiz, tikai ar citas autores vārdiem.
Visā visumā man patika lasīt šo vēsturisko romānu sēriju. Šīs bija pirmās grāmatas latviešu valodā, ko es izlasīju atbraucis mājās no teju desmit gadu prombūtnes ārvalstīs (Norvēģijā un tad ASV). Ar šo grāmatu palīdzību es ne tikai atkal iepazinu Latvijas 20. gadsimta vēsturi, bet arī atkal apradu ar latviešu valodu. Savā ziņā 20. gadsimta vēstures romāni ļauj mums arī izprast 21. gadsimta sabiedrību un valsti, kurā mēs dzīvojam. Kā saka Laima Kota savā īsstāstā: "Vēsture ir māksla dažādus laikus parādīt dažādās gaismās un no dažādiem skatapunktiem".
Es ceru, ka latviešu rakstnieki drīz atgriezīsies pie Latvijas vēstures pētīšanas, šoreiz nebaidoties paraudzīties uz to no citādām gaismām un skatapunktiem - neērtiem, nepatīkamiem, bet vajadzīgiem, lai mēs patiesi izprastu 20. gadsimta vēsturi un tādējādi arī sabiedrību, kurā dzīvojam šodien.
October 16, 2018
Sākums daudzsološs, bet palika garlaicīgi. Saprotu, ka ne visi literatūras eksperimenti ir domāti man. Iespējams esmu konservatīva savos uzskatos attiecībā pamatvērtībām gan literatūrā, gan citās mākslās, šis darbs neuzrunāja.
October 12, 2018
Tādi literatūras eksperimenti, un, ja uz to tā skatīties, tad vispārsteidzošākais bija Manfeldes 'Saules pulksteņa protokols'.
April 14, 2019
Ļoti daudz melnā, bet neapšaubāmi spēcīgi. Ilgi lasīju, vairākkārt liku malā drūmuma dēļ. Priecājos, ka pēdējie- Mairas Asares un Laimas Muktupāvelas stāsti ar gaišumu.
September 29, 2020
Daudzpusīgs 20.gs. raksturojums dažādās dzīvēs, kas ir tāds pateicoties daudzu lielisku autoru iesaistei.Izzinoši un emocionāli.
September 5, 2021
Ļoti laba grāmata! Īpaši uzrunāja Rukšānes un Muktupāvelas (Kotas) stāsti, jo sasaucas ar Krieva ādu un Istabu.
Izcils nobeigums visām izlasītajām Mēs.Latvija.XX gadsimts grāmatām!
Izcils nobeigums visām izlasītajām Mēs.Latvija.XX gadsimts grāmatām!
Read
April 6, 2024Domīga. 2/12. Kā tā?
September 29, 2016
Šis bija brīnišķīgi!
Divpadsmit latviešu rakstnieces ielikušas visu savu talantu, lai ļautu mums izjust un pārdomāt mūsu pašu vēstures līkumus un taisnes. Apbrīnojami burvīga rakstnieču kompānija, dažbrīd pat šķiet, ka darbi savā starpā saplūst kā vienotā veselumā, lai gan ir manāmi dažādi tomēr. Stāsti piesātināti ar latviešu valodas skaistumu, galīgi smuki un tieši tā, kā man patīk vislabāk.
vairāk šeit - http://naktsskapitis.blogspot.com/201...
Divpadsmit latviešu rakstnieces ielikušas visu savu talantu, lai ļautu mums izjust un pārdomāt mūsu pašu vēstures līkumus un taisnes. Apbrīnojami burvīga rakstnieču kompānija, dažbrīd pat šķiet, ka darbi savā starpā saplūst kā vienotā veselumā, lai gan ir manāmi dažādi tomēr. Stāsti piesātināti ar latviešu valodas skaistumu, galīgi smuki un tieši tā, kā man patīk vislabāk.
vairāk šeit - http://naktsskapitis.blogspot.com/201...
September 1, 2017
Šī grāmata, iedarbinot iztēli, palīdz saprast Latvijas vēsturi un tās (pamat-)iedzīvotāja identitāti, cik nu tas vispār ir iespējams.
Daudzi "kāpēc?" vēl paliek neatbildēti, jo stāsti ir ļoti ��si. Tie vien ieskicē galvenos pagriezienus Latvijas 20. gs. vēsturē un to kādas ir latvieša attiecības ar tiem.
Stāsti ir gan baigi gan smieklīgi, tomēr katrs no tiem ir ļoti aizkustinošs.
Daudzi "kāpēc?" vēl paliek neatbildēti, jo stāsti ir ļoti ��si. Tie vien ieskicē galvenos pagriezienus Latvijas 20. gs. vēsturē un to kādas ir latvieša attiecības ar tiem.
Stāsti ir gan baigi gan smieklīgi, tomēr katrs no tiem ir ļoti aizkustinošs.
Displaying 1 - 11 of 11 reviews