"Mana individuālā atmiņu stāsta īpatnība ir tā, ka tas aptver nepierastu dažādību sociālā, nacionālā, ģeogrāfiskā un kultūras jomā pagājušā gadsimta divdesmitajos un trīsdesmitajos gados līdz pat 1945.gadam — kara beigām un padomju diktāta ilgtermiņa nostiprināšanās sākumam. Mana iecere bija personisko bērnības un jaunības atmiņu robežās raksturot šīs dažādās vides, kurās es augu: Parīzes un Berlīnes finanšu buržuāziju un mākslinieku bohēmu, īpaši filmu pasauli ar kinovēsturē zināmām personībām, arī Rīgas ebreju, vācbaltiešu, krievu baltās emigrācijas aprindas, to dzīves veidu, skolas Berlīnē un Rīgā. Un tad visas šīs Eiropas daļas sagruvumu, sapostīšanu un pazušanu nebūtībā 1940.—1945.gados — kopā ar visu to īpato kultūru, kas impregnēja cilvēkus mūsu platuma grādos. Cenšos atdzīvināt savu toreizējo bērna un pusaudzes pasaules redzējumu, bez vēlāko gadu analītisko vēsturisko atziņu ieprojicēšanas. Cik nu tas ir iespējams. Cenšos arī rakstu rindās iemūžināt to cilvēku tēlus, kuri, briesmas un nāves draudus nicinot, mani glāba un slēpa ebreju masu slepkavību laikā vācu okupētajā Latvijā. Ceru, ka mana atmiņu grāmata varētu izraisīt lasītājos ne vien interesi par kādu atsevišķu likteni, bet arī pārdomas par vēsturisko norišu atspulgu mūsu katra dzīvē."
Ne tikai stāsts te ir apbrīnojams, bet arī - un varbūt pat vēl jo vairāk - tā stāstītājas valoda, inteliģence, spēja lasītājam radīt tuvuma sajūtu, reizē neesot pārāk intīmai, nepazaudējot eleganto pieklājību. Gods šādā sarunā piedalīties. Un...tik daudz jauna par savu Rīgu un savu Berlīni, un to abu cilvēkiem un cilvēku nežēlastību - un arī augstāko cilvēcīguma pakāpi - mācīties.
Šo grāmatu noklausījos lieliskās Baibas Brokas lasījumā. Paldies par to!
Iedvesmojošā, vienmēr pamanāmā, izcilā Valentīna Freimane. Enciklopēdija, man gribētos arī teikt. Par Valentīnas Freimanes kinolektorijiem stāstīja brīnumus, man nebija tā laime tos dzirdēt, jo kad sāku interesēties par kino, to vairs nebija. Bet stāstus par viņas lekcijām esmu dzirdējusi. Tāpat to, ka lai kur viņa arī būtu, viņai apkārt vienmēr bija jaunieši. Jo tos vienmēr pievilkusi Valentīnas inteliģentais sarunas stils, personība un prasme ieklausīties.
Man ne brīdi nelikās, ka Valentīna būtu augstprātīga vai pat iedomīga, kā tagad palasīju grāmatas lasītāju viedokļos. Noteikti nē. Pašlaik lasu arī Žaume Kabrē Es atzīstos un arī tur grāmatas varonis ir krietnu galvastiesu pārāks par citiem, tos sauc par brīnumbērniem. Un laikam jau šādi gudri un īpaši cilvēki netiek īsti labi ieredzēti no mūsu, parasto cilvēku redzesloka, vismaz daļas. Jo viņi ir savādāki, viņi neapšaubāmi ir PERSONĪBAS. Un tad liekas, ka viņi taču ir iedomīgi. Bet šie cilvēki vienkārši apzinās, ka ir gudri, ka tiem ir savs viedoklis un spriedums, ka tie spēj paši domāt un jāsaka godīgi, var daudz vairāk, nekā vairums no mums.
Un Valentīna Freimane lieliski apzinās savu vērtību. Ne velti arī viņas tik sirsnīgi un daudz pieminētā māte teikusi:
''Inteliģents cilvēks atšķiras no neinteliģenta ar to, ka viņam grūtības nesagādā arī neierasts, nemācīts darbs. Viņš paskatās, padomā, apjēdz un zina, ko darīt. Neinteliģents cilvēks var darīt tikai to, kas iemācīts vai no mazotnes ierasts.''
Kad mana meita kādu laiku atpakaļ beidza Jāņa Rozentāļa mākslas vidusskolu un, neatceros kāds bija iemesls, teica - mēs taču esam nākamā inteliģences paaudze. Man tas pirmā mirklī likās tik iedomīgi, kā tā var teikt. Bet tad apdomājot un saliekot visu kopā, saproti, viņai taisnība. Un tas nav iedomīgi vai augstprātīgi. Protams, tā nav viena konkrētā skola, ir diezgan daudz dažādas iespējas, bet tajā pašā laikā jau iestājoties esi atsijāts un esi izturējis diezgan augstu pārbaudījumu slieksni. Un arī tā nav uzreiz 100% garantija, ka tur kaut kas sanāks arī tālāk, jo tikai no paša būs atkarīgs, kā šo iegūto pamatu izmantosi savā dzīvē. Tādēļ ar iedomības un augstprātības definīciju šajā grāmatā nesastapos.
Tas, kas mani pārsteidza, bija Valentīnas Freimanes atmiņas par fašistisko Vāciju, kad pie varas nāca Hitlers un par visām tām darbībām ar cilvēkiem, kas tika veiktas. Tas pat šokēja, cik ļoti daudz paralēles ir ar šobrīd esošo situāciju. Cik šis laiks līdzīgs! Ja kādreiz likās, ka tas nekad vairs nevarētu notikt, tad tagad man tā noteikti neliekas.
''Šoks nebija tas, ko darīja mūsu ienaidnieki. Šoks bija tas, ko darīja mūsu draugi.''
Viena no manām mīļākajām latviešu grāmatām ever! Es dievinu vēsturiskos Rīgas aprakstus. Šajā grāmatā ļoti interesanti aprakstīts Rīgas Klusais centrs, kur Valentīna Freimane pavadīja savu bērnību un jaunību. Karš, mīlestība un dažādi likteņa pavērsieni. Izcila grāmata par izcilu personību!
Šīs atmiņas ir veltītas tiem, ko mīlēju un kas mīlēja mani; tiem, kas bija cilvēki un manī redzēja cilvēku.
…nav spēcīgāka ieroča par savaldību, mieru un tiešu runātīgu skatienu.
…cilvēkam var atņemt visu, tikai ne to, kas galvā un sirdī.
Tā jau no mazām dienām bija jāiemācās savas problēmas klāstīt skaidri saprotamos vārdos, kas, protams, prasa skaidru domāšanu. Tad ģimene varēs stāvēt tev aiz muguras kā mūris, bez sprediķošanas un grēku uzskaites. Bērnam šāda prasība vienmēr valdīt pār sevi dažkārt šķiet nežēlīga. Tomēr saprotu, ka tieši tā man ir bijusi neatsverama skola.
…dzīvē ir tikai nedaudzas lietas, pret kurām jāattiecas pavisam nopietni. Proti – nāve un mīlestība, un viss, kas saistīts ar abām.
“Vai jūs zināt, ka jūsu meita redzēta sliktā sabiedrībā?” – “Kur ir mana meita, tur vienmēr ir laba sabiedrība!”- bija mammas atbilde. Arī to ierakstīju savas atmiņas magnetafona lentē un arī – uz visu mūžu savā pašapziņā.
Abi vecāki no mazotnes lika man saprast: patiesi vērtīgs ir tas, ko neviens nevar atņemt – sirds, prāts, zināšanas, humors, galu galā arī pats skaistums, kamēr esi jauns un vesels, un, protams, mīlestība visos tās variantos.
Mamma tūlīt saprata. Cenzdamās guvernanti neaizvainot, viņa taktiski paskaidroja, ka personīgā apģērba jautājumos bērna gaume jāņem vērā. Guvernante bija tik ļoti sašutusi, ka gribēja pat uzteikt vietu. Taču man šis gadījums palicis atmiņā kā apliecinājums, cik lielā mērā ģimenē un bērnībā tiku respektēta kā cilvēks, kuram ir tiesības uz savu personisko viedokli.
Man bija arī skaidrs, ka skolā, kur klases biedri ir no dažādas rocības ģimenēm, būtu viszemākās gaumes piemērs, ja kāds izrādītu savas lielākas tērēšanas iespējas.
Grāmatās gūtā pieredze man nav bijusi mazāk svarīga par to, kas noticis ar mani pašu. Tas man ir būtiski tik lielā mērā, ka savu dzīvi varētu dalīt lielos posmos arī pēc tā, kādas grāmatas kurā laikā lasīju.
…piedzimt par ebreju “nav tautība, bet gan liktenis”, kas nesola vieglumu.
Šoks nebija tas, ko darīja mūsu ienaidnieki. Šoks bija tas, ko darīja mūsu draugi.
Patiešām, nākamajos trīs gados, kad biju zaudējusi visu un visus, un jebkurš, ja vien vēlētos, spētu mani nodot un fiziski iznīcināt, man pirmo reizi mūžā tik dziļi un pārliecinoši atklājās arī cilvēku dvēselēs glabātā cēlsirdība, krietnums un nesavtība.
Tēvs man pēdējo reizi cieši apskāva un ar smaidu kā atvadu padomu pateica vienu no savām iemīļotajām stoiķu gudrībām: “Perfer et obdura!”(Izturi un noturies!) (Ovīdijs). Un, piespiežot sevi savaldīt raudās savilktos vaibstus, atteicu tādā pašā garā: “Superando omnis fortuna ferendo est.” (Kas visu iztur, tas pieveic likteni.) (Vergīlijs). Sarunāties ar citātiem bija mūsu iemīļotākais amizieris dienās, kas tagad šķita laimīgs sapnis.
Inteliģents cilvēks atšķiras no neinteliģenta ar to, ka viņam grūtības nesagādā arī neierasts, nemācīts darbs. Viņš paskatās, padomā, apjēdz, pamēģina un zina, ko darīt. Neinteliģents cilvēks var darīt tikai to, kas iemācīts vai no mazotnes ierasts.
Zināju, ka izglābšos, ka tā tas būs, un par to vairs neesmu šaubījusies nevienu mirkli. Es dzīvošu, tas ir mans pienākums pret mirušajiem, kuru dzīvi turpināšu, un tā būs mūsu uzvara pār “viņiem”, kā sevī dēvēju milzīgo ar negatīvu enerģiju uzlādēto pretspēku.
…arī vistraģiskākajos dzīves brīžos nedrīkst ļaut apstākļiem valdīt pār sevi, bet jāsaglabā sava suverenitāte, garīgā brīvība.
Tikai tagad piekļuvu. Pļāpīgums un dzīves gudrības te mijas ar patiesiem brīnumatgadījumiem. Ja kādam tā dzīvē veicas izglābties no totalitārajiem režīmiem kara laikā, tad noteikti jāuzraksta par to grāmata. Gribēju saprast, kāpēc kino cilvēku rakstīta memuārliteratūra (traumas pieredze) ir tik komercveiksmīga (šis un, piemēram, Viktors Freibergs). Saprotu, ka a) personība, b) laikmeta gars, c) personības izglābšanās no šī laikmeta gara. Ar kino pat nav tik liels sakars.
Brīnišķīga grāmata! Smeldzīga, uzjautrinoša, pārdomas raisoša un visādi citādi interesanta grāmata. Ļoti labs rakstīšanas stils, kas liek līdzpārdzīvot visus grāmatā aprakstītos notikumus - gan veiksmes, priekus, gan skumjas un nelaimes. Vēl joprojām nespēju attapties no grāmatas raisītajām emocijām! Iesaku izlasīt visiem, jo grāmatā aprakstītā dzīve šķiet tikpat aizraujoša kā jebkurš fantāzijas romāns!
Nevarēšu grāmatai ielikt vērtējumu - tā ir biogrāfija, tāpēc netieku vaļā no sajūtas, ka lieku zvaigznītes par cilvēka dzīvi. Grāmatu lasīju 2022.gada martā un vēl pirms mēneša tas būtu bijis citādāk. Pašlaik ir baisi, jo skaidrs, ka tas pats ļaunums nekur nav pazudis un būtībā arī tie paši kari vienas nācijas un tās vadoņa apziņā kaut kādā perversā veidā vēl ir turpināmi.
Neko par grāmatu un tās autori nebiju dzirdējusi. Bibliotēkā iepatikas grāmatas vāks, un likās, ka būs par trimdas latviešu dzīvi Amerikā. Protams, ka es kļūdijos.
Jau trīs dienas ir pagājušas pēc grāmatas izlasīšanas, bet joprojām netieku vaļā no bohēmas sajūtām, kas valdīja Rīgā pirms 2. Pasaules kara sākuma. Priekšā tik cerīga nākotne ar inteleģentu un iekļaujošu sabiedrību, kas izmainās pāris dienu laikā. Nav ne tās Berlīnes, ne Rīgas – gan jau arī ne tās Parīzes. Nav ne tādu intelektuāļu, ne tādas bohēmas vairs. Atmiņu stāsts, ar sajūtām, un tā laika notikumu aprakstiem, iekļaujot vēsturiskus cilvēkus, kuras atceramies vēl šodien. Hitlers bija tas, kurš deva pavēlas, bet Latvijā, tās izpildīja paši latvieši. “Šoks nebija tas, ko darīja mūsu ienaidnieki, šoks bija tas, ko darīja mūsu draugi.”
Man prieks, ka šī grāmata ir manā bibliotēkā. Aizraujošs stāsts par citu laiku, citu Rīgu un citu paaudzi. Valentīnas personība diktē grāmatas valodu un stilu — tas ir lietišķs, atturīgs, korekts, bezgala inteliģents, tomēr reizē arī pateicību strāvojošs un ar neslēptu sirsnību. Kāds varbūt teiktu — augstprātīgs, taču, manuprāt, tā var šķist tikai virsējā slānī, neiedziļinoties apstākļos. Varbūt kādam lasot pietrūkst emociju, bet man tā šķita liela vērtība — saņemt ļoti pārdomātu, strukturētu materiālu, kura esence nenoslīkst emociju jūrā. Jau gaidu, kad ķeršos klāt Antigones likumam!
Ja pieņem, ka ir iespējams izcelt vienu grāmatu ārpus visa, kas ir lasīts - šī ir mana. Stāsts, kas caur personisku vēstījumu atklāj ļoti sāpīgus mūsu vēstures gadus. Ļoti dzīvi, dzīvesgudri un silti. Grāmatu, kuru izlasīt pirms audzināt savus bērnus. Izlasot grāmatu man vairs nerodas jautājums, kā radusies tik spoža personība kā Valentīna Freimane. Izlasīt un pārlasīt.
Vērtīga grāmata. 23 gadi V. Freimanes dzīvē - tik ietilpīgi, notikumiem un pārdzīvojumiem bagāti, tik cieši saistīti ar pagājušā gadsimta pirmās puses notikumiem Eiropā un Latvijā. Var pamācīties kā saglabāt stāju un veselīgu pašcieņu pat visneapskaužamākajos apstākļos un pilnīgā bezizejā.
Lieliska grāmata. Patika, ka grāmatā bija ne vien sauss atmiņu atstāsts, bet arī pārdomas par attiecīgo laika posmu un aktualitātēm. Taču, starp skaistajiem un ne tik skaistajiem atmiņu mirkļiem, ik pa laikam pavīdēja autores vēlme uzsvērt un cildināt savu personības neatkārtojamību un izredzētību, pasludinot sevi gandrīz vai par pārcilvēku. Bet pat neskatoties uz dažām nebūtībām, grāmata ir izcila.
Par Valentīnas Freimanes pastāvēšanu gan it kā zināju, arī "Ardievu, Atlantīda!" uz plaukta stāvēja gana sen, taču roka kaut kā līdz šai grāmatai garus gadus tā arī nepasniedzās. Tomēr, padzirdējis par turpinājuma Antigones likums iznākšanu un uzdūries tās fragmentam Mūsu zemapziņas pagrabi, iedegos ziņkārē un atcerējos par "Ardievu, Atlantīda!", kas stāv kaut kur plauktiņā. Nezinu, ko gaidīju no šāda atmiņu stāsta, bet tajā bija daudz negaidīta, kas mani pārsteidza, uzrunāja, un ievilka vēl dziļāk. Pirmkārt, tas bija tik lieliski notvertais laikmeta gars (zeitgeist), proti, šis viena cilvēka dzīvestāsts ļāva man iepazīt viņas jaunības pasauli, jo īpaši grāmatas pirmajā daļā aprakstīto starpkaru laiku, teju tik tuvu, it kā es tajā būtu dzīvojis. Man (šķiet, ka man) radās visai skaidrs un cilvēkam parastajam, tas ir, ne vēsturniekam, arī gana pilnvērtīgs priekšstats par tā laika un sabiedrības, vismaz tās sabiedrības, kurā auga Valentīna Freimane, dzīves kontekstu, dzīvesveidu un vērtībām. Mani pārsteidza arī autores valoda, kas nelīdzinās nevienam citam viņas paaudzes vai tās paaudzes, kas nāca tūlīt pēc viņas, pārstāvja runasveidam vai viņa rakstītam tekstam. Protams, katram ir savs individuāls stils, bet Valentīnas Freimanes rakstītajā uzreiz jutu, ka autore pārvalda daudzas valodas, kaut vai tikai vārdu un izteiksmes formu daudzveidības dēļ. Tāda īsta Eiropas valoda. Piebildīšu, ka tas arī manī raisīja pārdomas par valodu prasmēm un to, kā mūsdienās tās iet mazumā, bet tas jau ir pavisam cits stāsts. Tāpat arī gribu izcelt daudzās dzīves atziņas, kas bagātināja un izdaiļoja tekstu kā upenes upeņu krūmā, tiklab pašas Valentīnas Freimanes izteiktās, kā tās, kuras viņa dzirdējusi no citiem. Runājot par autores atziņām, esmu drošs, ka te varētu izdot veselu aforismu krājumu. "Cilvēkam var atņemt visu, tikai ne to, kas galvā un sirdī.", ""Vai jūs zināt, ka jūsu meita redzēta sliktā sabiedrībā?" -"Kur ir mana meita, tur vienmēr ir laba sabiedrība!"", "Uzrunāt cilvēku viņa dzimtajā valodā nozīmē cieņas parādīšanu viņam un tām mājām, kuras viņš ir iekārtojis un tagad tevi tajās uzņem." un vēl krieta kaudze citu atziņu prātā paliks vēl ilgi. Noslēgumā vēl varu piebilst jau no sākuma sagaidīju, ka sirds dziļumus sasniedzošus stāstus par pār Latviju gājušo varu zvērībām un to vārdos netveramo sajūtu, ka tas, ko lasi, kāda prātā ir briedināts un nogatavināts gadu desmitiem, līdz kļuvis gatavs baudīšanai, gluži kā kāds siers vai vīns. Tāpat arī domāju par citām nogrimušām Atlantīdām, citiem zudušiem laikmetiem, un to, ka varbūt grimst arī mūsējā, bet negribu teikt, ka grāmata mani iebiedējusi, drīzāk tā man devusi vēl vienu paradigmu, ar kuru raudzīties uz dzīvi. Pagaidām ļaušu lasītajam mazliet nosēsties, bet noteikti papētīšu vairāk autores profesionālo darbību, un kaut kad rudenī (vai varbūt agrāk) ķeršos arī pie Antigones likums.
I listened to this book as an audio book read by Latvian actress Baiba Broka. It took me several weeks to finish it as new chapters were published every other day or week. It was a good way to go through the story as the days without a new chapter could be spent thinking about the history and characters of that time. If I would have a paper book available probably would read (swallow the story) in a week or so. The life of a young girl from well educated, quite privileged jew family in the period between the wars and during the WWII. Happy life in the Atlantis with all world open, bright future ahead and the sinking of it as the Nazi and Communist regimes swipe over the Europe as well as Latvia. Powerful story showing how ones life can turn around in a blink. How our own lives and destinies are sometimes not truly depending on us. They depend on the time around. In the recent spark of different forms of extremism we should remember that we are all people, doesn't matter the skin color, religion or nationality.
Bibliotēkas grāmatā, kāds noslēgumā pie satura ir ierakstījis samērā zīmīgus vārdus "arī šī ir Latvijas vēsture...". Pilnībā piekrītu, ka arī šī ir Latvijas vēsture.
Par pašu grāmatu - šoreiz nelikšu vērtējumu zvaigznēs (tomēr kaut kā neliekas pareizi likt vērtējumu cilvēka biogrāfijai). Kas patika - samērā raitā valoda un novērojumi par konkrēto laiku. Kā arī iespēja, ieraudzīt kādu laika posmu ar citām (cilvēka, kas pieredzējis šos notikumus) acīm. Kas nepatika - radās priekšstats, ka autore sevi redz kā izredzēto/talantīgāko personu, izceļot visu laiku par sevi labo, un kādas personas ir bijušas pazīstamas/ciemojās ģimenē. Tāpat nedaudz kaitināja apgalvojums "nebijām jau bagāti, tikai labi situēti", kad autore runā par savu bērnību (kaut kā apšaubāmi, ka labi situētas personas, kas nebija bagātas, varēja atļauties, to, ko autores ģimene). Tāpat turpinot par negatīvo - man personiski kaut kā pietrūka stāsta daļas par dzīvi padomju savienībā.
Viens sarežģīts un traģisks likteņstāsts. No kultūras pārbagātas dzīves līdz bēguļošanai pa pagrabiem, lai glābtu savu dzīvību. Un tas tikai tāpēc, ka piedzimusi ar tautību ebrejiete. Tik interesanti bija kaut nedaudz "redzēt", kāda bija 30.gadu Rīga. Tas laikmets tik tiešām, kā autore saka grāmatas nosaukumā, ir nogrimis nebūtībā kā Atlantīda. No autores bērnības un pusaudžu gadu stāstiem var noprast, ka tas bija laiks, kad nebija tik izteiktu nacionālo šķirošanu, ka primāri cilvēks tika vērtēts pēc viņa personības, un tautība bija tik viena no pazīmēm, saknes un vēsture, bet ne šķirošanas pamats. Klausījos šīs grāmatas lasījumu Baibas Brokas izpildījumā https://vimeo.com/showcase/6917531
"Ardievu Atlantīda" ir sava veida autores grēksūdze, tajā pašā laikā tas ir atmiņās balstīts apliecinājums vēstures traģiskumam. Savas pieredzes ietvaros Freimane aprakstījusi savas bērnības Berlīni, Parīzi un Rīgu līdz laikam, kad Latvijā vienus okupantus nomainīja otri.
Brīnišķīga, atmiņā paliekoša grāmata. V.Freimane - absolūti lieliska stāstniece, liela personība. Nespēju beigt apbrīnot viņas spēju tik mierīgi, saistoši, interesanti aprakstīt visu pārdzīvoto. Vēsturiska grāmata.
Noklausījos audioversiju. Pēc tam neko vairāk negribējās ne lasīt, ne klausīties kādu laiku, jo skaidrs, ka līdzvērtīgs diezi vai būs... Darbs ne tikai vēsturiski interesants, bet arī talantīgi uzrakstīts. Aizraujošs. Īpašs ir arī autores gaišais un humorīgais skatījums uz dzīvi.
Stiprais stāsts par dzīvi ar augstām garīgām vērtībām, kas palīdz izdzīvot necilvēciskos apstākļos - ebreju genocīdu II Pasaules karā un komunistu vajāšanu padomju laikos. Neticami. Apbrīnojami. Vērtīgi.
Šī ir viena no man svarīgākajām grāmatām, kura ir nonākusi pie manis pēdējo vairāk kā 10 gadu laikā, kas mani izcēla no saguruma un nespēka, liekot vienmēr atcerēties par dzīves vērtību, ka nevajag neko atlikt, jo sevišķi svētkus un prieku.