Pirmais un vienīgais Erika Ādamsona – dzejnieka un “smalko kaišu” stāstnieka – daļēji autobiogrāfisks romāns par jauna cilvēka personības pašaudzināšanu. 1944.gadā E.Ādamsons par šo romānu apbalvots ar pirmo Raiņa un Aspazijas piemiņas fonda prēmiju prozā.
Eriks Ādamsons was born in Riga on June 22, 1907. In 1926 he entered the University of Latvia to study law. He made his first publication in 1924. In the 1930s he fully devoted himself to literature. Ādamsons also worked as translator (he spoke, in addition to his native Latvian, Russian, German, English and French). He married young Latvian writer Mirdza Ķempe in 1931, but their marriage broke apart shortly before WWII.
In the years of the German occupation he worked in a book store and also in lumbering. His works was banned by the German authorities, so he published under a pseudonym - Eriks Rīga. In those years his health declined and he caught tubercolosis. In 1943 he began collecting materials for a book about Kārlis Padegs, a Latvian painter. This work was never finished. In 1944 Eriks Ādamsons married the widow of Kārlis Padegs, Elvīra Berta Padega, who also suffered from tuberculosis. In 1945 they had a son Askolds, but he died after few months. In 1946 Ādamsons´ health declined very fast and he died in the Biķernieki sanatorium on February 28, 1946. He is buried at the Rainis Cemetery in Riga.
Dzejnieks un prozaiķis. E. Ādamsons studējis tieslietas Latvijas Universitātē (1924-1928), studijas pametis, lai nodarbotos ar rakstniecību un tulkošanu. Publicējas kopš 1924. gada. E. Ādamsona tulkojumā publicēti V. Šekspīra, O. Vailda, Dž.G. Bairona, R. Kiplinga darbi. 1931. gadā viņš apprecējās ar jauno dzejnieci un radiofona diktori Mirdzu Ķempi. Vācu okupācijas laikā E. Ādamsons nedrīkstēja publicēties ar īsto vārdu, tāpēc viņa vienīgais romāns “Sava ceļa gājējs” periodikā parādās ar pseidonīmu Ēriks Rīga. Kara gados Ādamsons strādā meža darbus, saslimst ar tuberkulozi un mirst padomju laikā. 1944. gadā E. Ādamsonam piešķirta Raiņa un Aspazijas piemiņas fonda prēmija.
Erika Ādamsona vienīgais romāns, kurš jau krietnu laiku ir manā to read listā. Un, lūk, varu to izsvītrot, jo darbs ir izlasīts.
Galvenais varonis: Askolds Kalnmala. Manuprāt, savāds jaunietis, taču mācoties kļut patstāvīgam, daudz ko ir ieguvis. Citi tēli: Orests Prauliņš, Ģedimins Vilstrēķis, Ksenija Deidere, Docents Ernsons, māsa Konstance, vecāki, krusttēvs Jēkabs, Sofija.
Citāti no 1992. gada izdevuma, Karogs izdevniecība
Labāk taču aplam rīkoties, bet pēc savas ierosmes, nekā pareizi, bet citu ietekmē, jo tikai tā var sevi izveidot. (23.lpp)
''Skola izaudzina tev spārnus,''turpināja Orests,''bet tā, lai nevarētu tos cilāt.'' (41.lpp)
Drēbes nav, lai apsegtu cilvēka kailumu, bet lai celtu viņa pašapziņu. (108.lpp)
Askolds viņu jau pamanīja lielā atstatumā, kā mēdz pamanīt cilvēkus, kurus ļoti gaida un kuri ļoti patīk. (110.lpp)
Askolds gulēja uz muguras un skatījās debesu apaļā, dzidri zilā milzu vākā, un, kaut gan viņu parasti ne tikdaudz valdzināja pati daba, kā tas aicinājums, pašlaik viņš tik smalki un dziļi izjuta tās skaistumu un mieru, ka zem sava pļavai piekļautā auguma arvien skaidrāk samanīja zemes lodes griešanos, un tad viņš saprata tos brīnišķīgos cilvēkus, kas pirmie uzdrošinājās apliecināt zemes apaļumu. Viņam pat sāka reibt galva, jo viņš baidījās iekrist bezgalībā. Viņš pieķērās pie smilgas. Tiešām, tā viņu noturēja. Viņš iesmējās. (117.lpp)
Docenta Ernsona teiktais: ''Man pirms desmit gadiem likās, ka nekādi nevaru satvert dzīvi visā tās dažādībā un krāsainībā, ka tā glumi izslīd no rokām. Tad es noskumis tai nepievērsu vairs vērības un iedziļinājos valodu pētīšanā, un, lūk, katrs vārds, ko es iegaumēju, palīdzēja man no dienu allažības gūt kādu skaistumu, līdz pamazām arvien vairāk manā priekšā atklājās pasaule tāda, kādu es to vēlējos redzēt.'' (130.lpp)
Un, kad es turu tavu roku savējā, tad pasule ir mana. (132.lpp)
Izglābšanās nāk rakstuma izturībā. (136.lpp)
(..) pārdomāju pagātni, sadzīvodams ar sevi mierā un draudzībā. Tas ir diezgan patīkami. (141.lpp)
Ir cilvēki, kas ir skaistāki, kad nerunā; bet ir cilvēki, kas top skaisti runājot, vienalga ko runādami. Vārdi dažiem izšķoba muti, citiem izveido to kā retu Japānas ķeizara dārza ziedu kausu. (164.lpp)
Krusttēva Jēkaba teiktais: ''Kad biju mazs zēns, nekad nekā neprasīju. Tiklīdz, piemēram, ap vecomāti, kurai allaž kabatās glabājās brangi krāsaina cukura gabali, lēkāja bērni un viens otru centās pārkliegt: ''Man cukuru, man cukuru, man cukuru!''- es, ne vārda neteikdams, nostājos nomaļus. Un man arvien visvairāk iedeva. (..) Kas neprasa, tam dod.'' (165.lpp)
Pa ceļa maliņu iedams un klusēdams, visus nobīdīju no lielceļa nost. (166.lpp)
Visu var iegūt, ko vēlas, ja neko pārāk nevēlas. (166.lpp)
Ir taču bīstami ļaužu priekšā parādīt savu prieku. (188.lpp)
Nedari nekad to, kas tev neliekas pareizi, tad tu būsi patiess pret sevi. (193.lpp)
Es domāju, ka vispamācošāk un valdzinošāk iet savu ceļu paša kājām. (198.lpp)
Ir raksturīgi, ka cilvēki, kam nav gribas, darbu padara dusmās. (201.lpp)
Man ir griba, un, ja es gribu, es visu varu, es varu būt patiess pret sevi un iet savu ceļu, kas ir lielākā drošsirdība. (206.lpp)
2.5/5, neizbaudīju (kā jau obligātā literatūra) bonus punkts par to ka tur bija ģeogrāfija askolds tāds baigi dīvainais tips, vajadzētu atkāpties viņam no tās ksenijas..
bija nedaudz smieklīgi vismaz, par dažiem jokiem gan varēja pasmieties
“kas neprasa, tam dod” tieši kad askolds vairs negrib mantojumu, tas viņam iekrīt rokā, diezgan reālistiska situācija
var redzēt kāpēc šī ir klasika. situācijas, kur cilvēks sabrūk un pēcāk ceļās no aizas pēc iemīļotā cilvēka noraidījuma, ir tikpat aktuālas mūsdienās. nepatika man askolda ceļš, lai viņš iet to savu ceļu bruh!!!! reāli pie kājas vai viņš daugavā vai gaujā iekrīt!!!! 🙄🙄🙄
yeah.. tomēr arī es, tāpat kā askolds, cenšos atbrīvoties no citu ietekmes..
Tekstā iekonservēts un labi saglabāts bērnības vieglums. Puiciska niekošanās mijas ar samērā nopietnām pārdomām identitātes meklējumos. Jālasa pavasarī, kaļot plānus brīvlaikam, vai vasarā, guļot zem ābeles.
Grāmata šķita pārlieku izstiepta, bet ne ar daiļiem, papildinošiem tekstiem kā rakstniecei Skaidrītei Kaldupei, un šis bija iemesls tam, kādēļ devu šai grāmatai četras nevis piecas zvaigznes. Pats stāsts bija aizkustinošs un dzīves gudrībām pārpilns.✨
3,5⭐️⭐️⭐️ nevelos pat zinat cik ilgi es so gramatu lasiju…pirmas 50 lpp bija ELLEE….vairak nedelas nevareju vinam tik cauri…un tad pec vinam ta gramata palika okey i guess?? nezinu ka vel so komentet
Oh my god, šī gramata bija torture viņu lasīt. Nesakarīgi tēli dara stulbas lietas, doma stulbas lietas un saka stulbas lietas. + un - saraksts bija goofy, visas tās pavēles vēl vairāk jocīgas. KAS IR KRISTAPS KOLUMBS😭 HONEY, IT IS NOT KRISTAPS!
Askolda relationship ar to Kseniju bija something else, KĀDA VĒL MĀTES MĪLESTĪBA PALIGA😭🙏🏻
I got the vision, bet tas izpildījums tiešām bija šausmīgs
Kas bija tie “joki” un insults?😃 “mērkaķis kas apraud cimdiņu” hallo?!
Genuinely 90% laika nesapratu kas notiek un izlikos ka viss ir labi🤷♀️
Obligāta literatūra liek man gribēt paķert Orestu Prauliņu (iykyk😇)