cik sāpīgi augot lielākam un kļūstot par pieaugušu būtni šajā 21.gadsimtā -
tik sirdij tuva šķiet bērnu literatūra, darbi, ko esi lasījis skolā, ko, iespējams, esi lasījis tāpat vien, lai iemācītos lasīt un paplašinātu iztēles plašumus, taču tagad -
tiekties dziļāk...
varbūt es būtu laimīgs par šāda stāstu versiju prozā, kas veltīta pieaugušiem vientuļniekiem, skumju niekiem, lai izprastu vēl citus Suņa vīra motīvus, bet pašlaik es saprotu viņa pārdomas, viņa vēlmes - "uzspļaut likumiem", " standartizētām pasaules muļķībām", dzīves klejojumi, lai atrastu, iespējams, pats sevi...
iespējams, katrā ielā dzīvo kāds suņu vīrs, par kuru nevienam nav ne mazākās daļas
varbūt kādā stūrī mīt kāds mazs, izsalcis bērns, kam vecāku vairs nav
varbūt
varbūt arī nē
varbūt drošāk
ir vienkārši aizmirst
kā vienmēr
kā!