Edgars Alans Po, amerikāņu dzejnieks un īso stāstu meistars dzimis 1809. gada 19. janvārī Bostonā. Lai arī viņa mūžs nebija ilgs, Po spēcīgi ietekmēja turpmāko literatūras attīstību – viņa pūrā ir vairāk kā septiņdesmit pieci īsie stāsti, trīs dzejoļu krājumi un milzums literatūrkritikas. Autora darbi ir groteski un satīras pilni. Saturs: Nodevīgā sirds ; Melnais kaķis ; Muca Amontiljado vīna ; Vardulēns ; Svērtenis un aka ; Mecengeršteins ; Sarkanās Nāves maska ; Karalis Mēris ; Berenika ; Ligeija ; Norunāta tikšanās ; Garenā lāde ; Ovālais portrets ; Lornete jeb mīlestība no pirmā acu uzmetiena ; Ašera mājas sabrukums ; Dzīvi apraktie ; Viljams Vilsons ; Stāsts par Klinškalniem ; Pūļa cilvēks ; Fakti mistera Valdemāra lietā ; Slepkavība Morgielā ; Nozagtā vēstule ; Zelta vabole ; Pudelē atrastais rokraksts ; Malstrēma virpulī ; Trīs svētdienas vienā nedēļā ; Notikums ar gaisa balonu ; Kāda Hansa Pfāla brīnumainie piedzīvojumi ; Cilvēks, kuru sacirta gabalos ; Pazaudētā elpa ; Darījumu cilvēks ; Saruna ar mūmiju. Krājumā jauktā kārtībā ir iekļauti visi stāsti (11) no klasiskā salikuma "Tales of Mystery & Imagination"(1908)
The name Poe brings to mind images of murderers and madmen, premature burials, and mysterious women who return from the dead. His works have been in print since 1827 and include such literary classics as The Tell-Tale Heart, The Raven, and The Fall of the House of Usher. This versatile writer’s oeuvre includes short stories, poetry, a novel, a textbook, a book of scientific theory, and hundreds of essays and book reviews. He is widely acknowledged as the inventor of the modern detective story and an innovator in the science fiction genre, but he made his living as America’s first great literary critic and theoretician. Poe’s reputation today rests primarily on his tales of terror as well as on his haunting lyric poetry.
Just as the bizarre characters in Poe’s stories have captured the public imagination so too has Poe himself. He is seen as a morbid, mysterious figure lurking in the shadows of moonlit cemeteries or crumbling castles. This is the Poe of legend. But much of what we know about Poe is wrong, the product of a biography written by one of his enemies in an attempt to defame the author’s name.
The real Poe was born to traveling actors in Boston on January 19, 1809. Edgar was the second of three children. His other brother William Henry Leonard Poe would also become a poet before his early death, and Poe’s sister Rosalie Poe would grow up to teach penmanship at a Richmond girls’ school. Within three years of Poe’s birth both of his parents had died, and he was taken in by the wealthy tobacco merchant John Allan and his wife Frances Valentine Allan in Richmond, Virginia while Poe’s siblings went to live with other families. Mr. Allan would rear Poe to be a businessman and a Virginia gentleman, but Poe had dreams of being a writer in emulation of his childhood hero the British poet Lord Byron. Early poetic verses found written in a young Poe’s handwriting on the backs of Allan’s ledger sheets reveal how little interest Poe had in the tobacco business.
Šī grāmata ar vairāk kā 30 stāstiem tiešām ir apjomīgāka kā varētu sākumā šķist. Un nē, visi stāsti nebija perfekti, es nemaz to negaidīju, bet Po radīja to pasauli, kāda man patīk.
Ļoti patīk Edgara Alana Po spēja radīt noskaņu savos stāstos. Žanru dažādība apbrīnojama sākot ar šausmu stātiem beidzot ar zinātnisko fantastisku un pa vidu vēl arī detektīvs. Bauda katru reizi lasot jaunu stāstu.
Nav jēgas tērēt laiku šim mēslam, izņemot pēdējos 4-us stāstus, proti - "Trīs svētdienas vienā nedēļā", "Zelta vabole", "Notikums ar gaisa balonu", "Kāda Hansa Pfāla brīnumainie piedzīvojumi" - tie ir lasīšanas vērti, īpaši "Zelta vabole". Sākumā interesanti palasīties par autoru kā tādu, ka viņš ir pirmais, kurš licis pamatus zinātniskajai fantastikai, ka no viņa iedvesmojies Žils Verns, ka izdomājis šausmu žanru utt. Gribēju lasīt kā kārtīgu grāmatu - no sākuma līdz beigām. Nesanāca. Jau ar pirmajiem stāstiem uzstājīgi tiek kultivēta murgainība. Katrs nākamais stāsts arvien pretīgāks un pretīgāks - par veciem sasmakušiem pagrabiem, gļotainām smirdīgām līķu puvekļu masām, nāvi, šizofrēniķiem, apmātajiem, slepkavībām, pseidomedicīnu, viduslaiku necilvēciskajām zvērībām, dzīviem miroņiem, smagi slimiem un mirstošiem cilvēkiem... Pēēē! Rodas iespaids, ka autors pamatīgi nopūlējies radot pretīguma sajūtu. Vai autors to rakstījis tikai tāpēc, ka to spēja uzrakstīt? Stulbi. Ja lasa ēdot pusdienas, tad apetīti šie stāsti neuzlabo - pats pārbaudīju. Šī kļuva par pirmo grāmatu, kuru es neizlasīju no vāka līdz vākam. Izlasīju vismaz 10 pretīgos stāstus (neskaitot tos pēdējos 4-us, kas patika) izlasīju. To, kas rakstīts pārējos viegli varēja uzzināt palasot pēdējās rindkopas, kas praktiski visur bija par līķiem, nāvessodiem un spīdzināšanām un tml. Nu kam tas domāts? Slimiem cilvēkiem, vai?! Lai šis klasiķis iet 3 mājas tālāk. Nevienā brīdī nenožēloju, ka netērēju laiku tai drazai, jo neredzu autora darbos nekādu vērtību, izņemot negatīvas emocijas. Bet tās var iegūt palasot arī ziņas :D.
..kaut ko lasīju pirms diviem gadiem, pārējo tagad. beidzot vismaz viena Po grāmata ir pievārēta, laiks nākamajām trim, kurās, domājams, būs nemainīga ironija, trakoti labi teksti, šausmas utt.