''Kad kaut kas ir labāks par kaut ko citu? Tas ir svarīgs jautājums.'' (63)
Grāmata šokēja. Tas ir par maz teikts. Par internātskolām un bērnu namiem man ir ļoti virspusēja informācija, varbūt tādēļ. Tik ļoti personiska Pētera Hēga grāmata, pēc tam centos sameklēt info, vai tiešām viņš ir adoptēts 15 gadu vecumā, kā to piemin grāmatā, bet neatradu. Neapstrīdams ir fakts, ka viņš ir mācījies privātā Dānijas augstskolā, kura tolaik centās īstenot ''nepieskaitāmo'' bērnu integrāciju parastā skolā. Kas gan izdomājis šādu jēdzienu?
Manuprāt, angliskais grāmatas nosaukums Borderliners vairāk izsaka būtību. Kaut arī latviskoto versiju Varbūt viņi derēja tu saproti pēc grāmatas vāka aizvēršanas. Grāmatā Pēters stāsta par laiku 70 gadu sākuma Dānijā, bet lasot rodas iespaids, ka tas ir stāsts par kādu koncentrācijas nometni vai cietumu Otrā Pasaules kara laikā. Laikam tas šokēja visvairāk. Un nedomāju, ka daudz kas ir mainījies arī šobrīd. Stāstīts tiek juceklīgi, lēkājot kā tenisa bumbiņai, sākumā tas kaitināja, bet ātri sapratu, kādēļ tas tā ir. Pēters Hēgs paliek uzticīgs fizikai, šoreiz preperēts laiks. Vienmēr apbrīnoju, cik daudz autors ir iedziļinājies, cik daudz informācijas lasīts un apstrādāts. Pat it kā tāds sīkums par Einšteinu, kurš atdevis adopcijai savu pirmo bērnu, meitenīti, kad tai bija jau 8 mēneši !, lai tā netraucētu darbam ar relativitātes teoriju. Kā tādu nevajadzīgu sadzīves lietu! Par viņas eksistenci zināms tikai pateicoties pirmās sievas vēstulēm.
''Man ienāca prātā doma, kā tas iespējams, ka cilvēki spēj pamest savus bērnus. Kā var pamest bērnu?'' (55)
Par bērnu namiem, kur tiek ievietoti bērni ar psihiskām problēmām, vairāk dzirdēts no mūsu, aiz žoga puses. Kur kāds no šādas iestādes izbēgušais pastrādājis kādu baisu noziegumu, kas izraisījis diskusijas par nāvessoda atkalieviešanu. Bet šis ir stāsts par iekšpusi, par to pusi, kuru neesam skatījuši. Par vardarbību, izvarošanu, apspiešanu, pazemošanu, sazāļošanu, badu, aukstumu. Kurš var pateikt, kādas metodes ir labākas ar šādiem pusaudžiem? Vai pusaudzis, kas visu savu dzīvi ir smagi un mokoši vecāku sists un reiz nav varējis vairs to izturēt, pacēlis savas rokas pret tiem, uzreiz ir atzīstams kā nepieskaitāms un garīgi atpalicis? Vai šādu sakropļotu prātu spēj pavērst citā virzienā mīlestība un normāla ģimene? Tik daudz jautājumu un pārdomu, arī par pagājušā gada konfliktsituāciju Bruknas muižā, par ko mēs neesam tiesīgi spriest, jo nezinām visu patiesību. Pilnīga patiesība vienmēr būs divējāda, jo ir divas iesaistītās puses un katrai tā ir sava.
''Katedrā bija iegravēts: ''Es un mans nams, mēs kalposim tam Kungam'' un zemāk: "Tavu spārnu ēnā''.
Tātad aizsargāšana un tumsa. Kā vista savāc cālēnus zem saviem spārniem. Lai tos pasargātu no plēsīgiem putniem.
Tad iekrita prātā doma, ka skola ir gan sargātāja vista, gan Dievs, bet tai pašā laikā arī plēsīgs putns, tātad krauklis, tātad Dieva baušļu nesējs, kas medī cālēnus.'' (69)
''Lai sajustu laiku un runātu par to, ir nepieciešams aptvert, ka kaut kas ir mainījies. Un ir jāsajūt, ka aiz šīm pārmaiņām un šajās pārmaiņās ir kaut kas tāds, kas bijis jau agrāk. Laika izpratne ir pārmaiņu un nemainības neizskaidrojamā savienība mūsu apziņā.'' (183)
Zinu pavisam droši - esmu neglābjami un pamatīgi iemīlējusies Pēterā Hēgā.
Un pēc šīs grāmatas uz zirnekļu tīkliem skatīšos citām acīm :)
''Kristīgā fonda slimnīcā bija uzņemšanas nodaļa pamestiem zīdaiņiem, tur bija bērniņi boksos, tie bija mazāki par visiem citiem un tomēr izskatījās kā vecīši. Ļoti mazi un tomēr ļoti veci.'' (102)