Vaidelote. Sidraba šķidrauts

by Aspazija

Aspazijas pazīstamās romantiskās lugas, kurās jaušams aizrautīgs jaunības maksimālisms un Jaunās strāvas ideju klātbūtne.

Genres: Read For School, Plays, Classics

196 pages, Hardcover

Published January 1, 2005

About the author

Aspazija (īstajā vārdā Elza Rozenberga) dzimusi Zaļenieku pagasta saimnieka ģimenē. Mācījusies Jelgavas Trīsvienības sieviešu ģimnāzijā (1874-1884). Pēc neveiksmīgām laulībām, kam sekoja māju zaudēšana, kopā ar ģimeni pārcēlusies uz Jelgavu, vēlāk strādājusi par mājskolotāju.
1893.-1895. gadā Aspazija strādā Rīgas Latviešu teātrī, pēc tam iesaistās jaunstrāvnieku darbībā.
1897. gadā apprecējusies ar dzejnieku Raini (Jāni Pliekšānu). Pēc Raiņa apcietināšanas un izsūtīšanas laiku pa laikam dzīvojusi pie viņa Pleskavā un Slobodskā, kā arī Rīgā, kur strādājusi laikrakstā “Dienas Lapa”, abi kopīgi tulkojuši J.V. Gētes darbus.
Pēc 1905. gada revolūcijas abi ar Raini devušies trimdā uz Šveici un apmetušies Kastanjolā. Latvijā atgriezušies 1920. gadā. Aspazija bijusi Satversmes sapulces locekle. Pēc Raiņa nāves piedalījusies viņa atstāto manuskriptu izdošanā.
Apbalvota ar Atzinības krustu (1938) un Tēvzemes balvu (1939).
1996. gadā Aspazijas pēdējā dzīvesvietā Dubultos atvērts muzejs.
1985. gadā nodibināta Aspazijas literārā prēmija.

Reviews

[Kristīne Līcis · Rating 5 out of 5]

Lasīju lēni, izbaudot dzejas ritmu, sižeta spriedzi un romantisma pušķoto valodu. Ne autore, ne viņas varones nav kuslas Dieva bitītes, kas rimti, rātni, remdeni un ar liegu smaidu pieņem bez ierunām un pretošanās visu, kas ar viņām notiek. Gan Mirdza un Asja 1891.gadā tapušajā "Vaidelotē", gan Guna 1903.gada "Sidraba šķidrautā" izstaigā visu emociju spektru no mīlestības līdz greizsirdībai un piedošanai, pa ceļam iepazīstot sevi un citus. Un nav jau tā, ka kopš tā laika kas diži būtu mainījies, joprojām personību vislabāk atklāj visa veida krīzes.

"Vaidelotē" pagāniskās, Romas vestālietēm līdzīgās vaideloties pretstatītas krietni ciniskā karaļa vēlmei ieviest jaunu (kristīgu?) kārtību:
"/../ Viens dievs vai vairāk,
Tur nav starpības. Tik kāpiens viens
Uz augšu. Jo, kā vairāk locekļu,
Tik kopā rada vienu ķermeni
Un it kā zari beidzas galotnē,
Tāpat šie dievi kopā ir tik viens."

Jaunās kārtības sākums būs iepriekš vaidelotēm atdotās meitas Mirdzas laulības ar kunigaikšti Laimonu, kurš gan sen mīl arī pret savu gribu vaidelotēs nonākušo Asju. Karalis visus personāžus bīda kā šaha figūras, un karaļa neviļus sakārtotajā trijstūrī Mirdzai tiek visas pieaugšanas sāpes, jo naivās jūtas pret Laimonu zem realitātes spiediena saplok svelošā un visus atriebes dievus piesaucošā naidā:
"Pie tevis zvēru,
Tu atriebšanās, iznīcības dievs, /../
Lai bojā iet, kas zaļo, zied un elpo!
Lai viss, kas kustas, visa radība
Tiek atkal nebūtības dzelmē gāzta!
Un zeme drupās krīt zem tava - lāsta!!!"

Laimons izrādās gana gļēvs, kaut ko līdzīgu mugurkaulam parāda tikai tad, kad ir jau par vēlu: "Tik tagad, važās saistīts, jūtos brīvs". Tādēļ izlēmīga rīcība ir Asjas ziņā, kura ir gatava pastāvēt par sevi un savām vēlmēm:
"Man žēlot to! Jūs neklausījāt, dievi,
Kad reiz es izmisumā uz jums brēcu,
Tad arī tagad neraugaties šurpu -
Jeb vai jūs gribat sodīt slīkstošu,
Kas grimstot meklē kaut kur patverties?"

Savukārt "Sidraba šķidrautu" nevar nelasīt bez 1905.gada revolūcijas fonā, jo tieši 1905.gadā šo lugu pirmo reizi uzved. Tāpat kā revolūcijā, arī lugā patiesību iemiesojošā Guna beigās pati sevi sadedzina, līdzi paraujot nevainīgus upurus. Sidraba šķidrauts, kas iesākumā balts un gaismu dodošs, kļūst asinssarkans, kad Guna, kura piekritusi doties uz karaļa pili un pareģot cīņas iznākumu, tiek sakauta savās ilūzijās par prinča Normunda jūtām.
"Ak, kādās gailēs zvēro pasaule!
Nav debess gaisma vairs, nav spēks vairs radīt,
Bet trīskārt lielāks spēks ir - izpostīt."

Arī "Sidraba škidrautā" vīriešu personāži - karalis Targals, princis Normunds - rakstura tīrības, stingrības un godaprāta ziņā iepaliek tālu gan aiz kaimiņzemes valdnieces Dzelzs jaunavas, gan - jo īpaši - aiz Gunas, kura caur šķidrautu dzīvo līdzjūtībā:
"Man dievi deva izteikt, ko jūs jūtat,
Tie deva man šo sidrabšķidrautu,
Kas mani ietērpj it kā citā miesā.
Šīs sīkās, smalkās sidrabstīdziņas
Kā dzidri nervi vada manas jūtas;
Es visu trīskārt redzu, jūtu, dzirdu -
Kā katrai lapai līdzi iedrebos,
Tā līdzi jūtu visas jūsu sāpes."

Vienvārdsakot, specīgas lugas par spēcīgām sievietēm. Protams, abi darbi ir ar krietu patosa devu, bet tas nevienu brīdi nekļūst bezgaumīgs. Aspazija zina, kā rakstīt labu dzeju.

"Tur augšā dievi,
Tie nepārmainās, tie ir vienādi,
Bet cilvēkam, pirms viņiem jātop līdzi,
Caur rūgtu, asu cīniņu ir jātop."

[flēra ☆ · Rating 3 out of 5]

man šķiet, ka es vnk nesapratu vēsturiski aktuālo simbolismu