Beidzot arī latviešiem ir savs Solaris, sava aizpasaule, pēcpasaule, nekadnekurzeme ar nekadnekurcilvēkiem. Grāmata, kuras vārdu maģija ir tik spēcīga, ka apžilbina. Grāmata, kuras vēstījums ir tik skaudrs, ka aizraujas elpa. Grāmata, kuru var iemīlēt vai… ienīst. Jo tā liek domāt un līdzsajust. Atcerēties, ka bez sadzīves vēl ir arī Dzīve. Un Dzīve ir Ceļš. Katram savs ceļš, kura malas ir kā nosētas Izvēlēm – un katra Izvēle savukārt ved atpakaļ pie Ceļa.
Perveņeckas pirmā romāna valodas precizitāte liks apstāties un domāt. Arī smaidīt par paradoksiem un priecāties par notikumu palēninājumā fiksēto nianšu skaistumu. No cietuma izrāvusies, valodas pasaule plešas plašumā, tomēr dzīves noslēpumi paliek neatminēti, jo nozīmes veidojas kaleidoskopa krāsaino stikliņu spoguļu sistēmas simetrisko ornamentu variācijās. Mākslai nekas nav jāpierāda, jo tās teksts vienmēr ir daudz ietilpīgāks par tā praktizētāja ieceri un spriestspēju. Mums atliek daudzkārt nomirt un piedzimt, lai atklātu tajā arvien jaunas jēgas nianses. Oriģinālākais latviešu romāns, kādu nācies lasīt. Rimands Ceplis
Romāns kā bezgalīga mandala vienlaikus visos virzienos no centra uz perifēriju un atpakaļ; varoņeposs, kas noris uz biedējoši labi pazīstamas absurda pasaules fona; iekšpuse, kura izvērsta uz āru, gaidot mīloša dieva pieskārienu kailiem nervu galiem. Inga Ābele
Grāmata saņēmusi Latvijas Literatūras gada balvu 2012. gadā.
Margarita Perveņecka is a Latvian playwright and prose writer. Her works have been performed in numerous Latvian theatres, and are noted for displaying an unusual view of the world, poetic expression, foreign words, science terms and neologisms, creating an alienated society. She received the Literatūras gada balva (Literature award) in 2011 for her novel, "Gaetano Krematoss".
Es atturēšos no vērtējuma tāpēc, ka esmu diezgan droša, ka nesapratu šo grāmatu. Bet tāda ir šīs grāmatas būtība - absurda stila grāmata ar maģiskā reālisma notīm, kas lasītājam liek uzdot jautājumu, vai vārdu skanējums jāuztver kā mūzika vai jāmeklē tajā kāda nozīme, un, ja nozīme arī ir meklējama, tad vai tā ir autora iecerēta vai tikai otrā pusē iztēlota.
Atliku tomēr malā, jo nešķita, ka autori bija gribējusi ko vairāk par sirreālu, savstarpēji ļoti aptuveni saistītu ainu virknes izveidošanu. Parasti man sižets ir pie kājas, bet šeit prasījās kāda virzība vai konkrētāka forma.
Ar izdomu, oriģinalitāti viss kārtībā. Prieks lasīt autores skaisto valodu. Sižetā bija aizraujoši elementi. Tikai kaut kā liekas, ka, visu minēto sakombinējot, tomēr nav izdevies uzrakstīt baudāmu grāmatu.
Drausmas. Romānu nopirku tikai tādēļ, ka man ļoti patika Margaritas Perveņeckas stāstu krājums Visi koki aizgājuši - tāds sireāli reālas pasaules atspoguļojums. Stāstiem tas ļoti piestāv, bet ne romānam. Romāns nav par cilvēkiem, nav par Zemi, nav par realitāti. Izceļojusies pa šo murgu pasauli ar monstriem, kuriem nav emociju, neliels atvieglojums atnāk tad, kad beigās nonāc vismaz līdz kaut kam līdzīgam sapnim. Ja jumms patīk, ka svešs cilvēks mēģina jums izstāstīt savus murgus, jums noteikti patiks, man nepavisam nē...
Noteikti, hm, jokainākā latviešu autoru grāmata, ko esmu lasījusi. Bija grūti, saņēmos turpināt tikai tāpēc, ka gribēju beidzot atdot grāmatu īpašniekam. Tad kaut kā arī nonācu līdz vidusdaļai, kur sižets ieņem konkrētāku virzību, un palika labi. Valoda gan visu laiku baudāma, bet grūti pieslēgties, jo liekas pārāk abstrakti un tālu no mana ikdienas prāta stāvokļa. Tad nu sāku baudīt vārdus un izdomu, un beigu beigās pat patika kopumā. Autore tiešām spējusi uzbūvēt sirreālu pasauli, pie kuras joprojām šad un tad domās atgriežos.
Tumša, apokaliptiska, skaista fantāzija, kurā pēc kāda brīža var samanīt zināmus, pazīstamus pasaules, attiecību, sociālo parādību elementus. Unikāla valoda - lēna, skrupulozi aprakstoša. Tomēr sižets ievilka tā, ka nebija grūti tikt pāri arī staignākajām romāna vietām.