Arvja Vigula dzejoļu krājums „Istaba” ir daudzuprāt gaidītākā pēdējo gadu dzejas debija. Tajā apkopoti četros gados tapuši dzejoļi. Izsmalcināti, rūpīgi un daudzslāņaini, tie ne tikai silda sirdi un kairina jutekļus, bet arīdzan ved „dzejas vēstures” ekskursā – sākot ar modernisma dzejnieku leknajām metaforām, līdz aktuālākajam jaunākajā latviešu dzejā.
Pats autors, reiz intervēts, par dzejas rakstīšanu izsakās šā „Man patīk to darīt – rakstīt dzejoļus, atdzejot, un varbūt pat tas ir vienīgais, ko es protu. [..] Man ir daudz brīva laika, es tāpat varu nedēļu nosēdēt mājās un nekur neiziet, redzēt tajās septiņās dienās varbūt divus cilvēkus. [..] Dzīve ir tikai jēlmateriāls.”
„Nopērciet šo grāmatu par naudu, kuru bijāt paredzējuši maizei vai zālēm, nopērciet to par kompensāciju, ko jums izmaksās, kad atlaidīs no darba. Lasiet šo grāmatu krēslainā, nekurinātā dzīvoklī pilsētas nomalē, lasiet to pēdējos saules staros un vājā ielas spuldzes gaismā. Lasiet šo grāmatu, kad pārnākat no orģijām zāli sapīpējies, kad dzerat jau trešo dienu, kad esat paģirains un jums neviens nedod uzlāpīties. Lasiet, kad visi jūs pametuši, kad nav neviena, ar ko parunāties, kad neviens jūs nemīl un nesaprot. Lasiet un būsiet laimīgi!” – tā Kārlis Vērdiņš
ir pelnītas stabili vairākas zvaigznes, - dzejas meistarīgums ir sasodīti augstā pakāpē, taču mans subjektīvais viedoklis par rezonansi ar autora dzīves uztverēm/filozofiju - nav tieši pa ceļam ; vismaz vēl man ir otrais Viguļa krājums - skatīsies, kādi ekscentriskie pavirzieni būs tieši tur - - -
Ārkārtīgi ilgi lasīju šo krājumu un arī otru (5:00), kāpēc? Tāpēc, ka patīk. Ar laiku Vigula teksti kļūst tikai arvien spēcīgāki, precīzāki un labāki. Nevaru sagaidīt nākamo krājumu, man liekas, ka tam jau drīz vajadzētu nākt klajā. Viens no maniem mīļākajiem un tuvākajiem autoriem.