Vēsturiskais romāns “Viestura zobens” ir aizrautīgs, piedzīvojumiem un traģiskiem pavērsieniem pilns vēstījums par dižā senās Zemgales valdnieka Viestura dzīvi vienā, ļoti izšķirīgā gadā. Kā allaž Valda Rūmnieka un Andreja Miglas vēsturiskajos romānos, stingra dokumentalitāte vienojas ar māksliniecisku izdomu, tautas ticējumiem un nostāstiem, atklājot seno zemgaļu godaprātu un varonību. Romānā plaši atspoguļota seno zemgaļu dzīve – pils nostiprināšana, dažādu sabiedrības slāņu savstarpējās attiecības, arī attiecības ģimenē, jauniešu mīlestība, līgavas zagšana, Lielās dienas tradīcijas utt.
Uz Latvijas augstākā militārā apbalvojuma – Viestura ordeņa – iekalts gadaskaitlis – 1219. Kālab tieši šis gads – lasiet romānā „Viestura zobens”!
Vēl pēc daudziem gadiem tavs zobens, Viestur, būs zīme, ko pelnījuši īsti, drosmīgi vīri!
Valdis Rūmnieks ir latviešu rakstnieks, dramaturgs un literatūrzinātnieks. Viņš raksta stāstus, dzejoļus un pasakas bērniem, sacerējis un apkopojis dažādus jokus. Kopā ar dramaturgu un režisoru Andreju Miglu sarakstījis četrus romānus. Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris. Valdis Rūmnieks no 2002.gada 5. marta līdz 2010. gada 3. februārim bija Rīgas Latviešu biedrības priekšsēdētājs. Par "Ozola grāmatu" saņēmis "Pavasara balvu'98". Par romānu "Čaks" Valdis Rūmnieks un Andrejs Migla saņēmuši Literatūras gada balvas 2010 speciālbalvu.
Pirmkārt jau uzreiz atzīstu, ka savulaik šī tandēma uzrakstīties „Kuršu vikingi” dažādu sakritību dēļ ir no retajām grāmatām, kas patiešām ir ietekmējušas manu dzīvi , ne tikai patikušas – un tāpēc loģiski, ka daudz ko gaidīju no viņu „atgriešanās dzelzs laikmetā”” (lai gan tur aprakstītais laka periods gan ir uz tās robežas, kad vēsturniekiem jau pašiem nav skaidrs kā to saukt – vēl dzelzs laikmets vai jau viduslaiki).
Un paliku ar tādām dalītām izjūtām. No vienas puses, bija visa tā pati fascinējošā pasaule, balstīta labākajās tradīcijās, pavēstot vienu versiju par senlatviešiem kā tādiem, par vācu un pašu lomu visā krusta karu laikā. Par detaļām vienmēr jau varētu strīdēties, bet priekš kam? Ja jau viņi to redz tā, par ko tad tā arī nevarēja būt? Vispār tāds ļoti klasisks vēsturisks romāns – un man tādi jau vienmēr patikusi.
Bet ja par piedzīvojumu skaitu nevarēja sūdzēties, tad par pārdzīvojumu... Nespēja mani aizkustināt viņi šoreiz. Visu laiku kaut kāda sajūta, ka skaties no malas un tevi neiesaista. Un žēl, ka tā.Tiesa, neatceros, kā bija Vikingos, bet „Sveiks, jautais Rodžer ” jau arī ar iedziļināšanos galveno tēlu iekšējā pasaulē autori arī neaizrāvās, varbūt tāds viņu rokraksts? Nu jā, un nevajag jau ar katram izlasītajam darbam izķidāt katru cilvēka dvēseles stūri.
Ja godīgi - biju gaidījusi kaut ko episkāku. Ko līdzīgāku Nameja gredzenam. Tomēr tā ir tikai un vienīgi mana problēma, nevajag pirms laika tik daudz sacerēties. Grāmatā visu laiku it kā kaut kas notiek, it kā nē, kaut kam gatavojas, bet beigu beigās tāds čušs no cīņas vien sanāk. Pati Lielā kauja ir vien pāris lpp. Pāris nozīmīgu varoņu tiek nogalināti, bet manī tas neizraisa ne mazākās emocijas. Something is missing.... Liekas, ka autoriem nav izdevies iepīt to smalko emocionālo stīgu. Bet varbūt, ka tā tas arī bija domāts? nezinu.. Tomēr grāmata ir lasāma, kaut vai tāpēc, lai ar miesu apaudzētu vēstures stundās dzirdēto.
Versija par seno zemgaļu valdnieku Viesturu. Interesanta, vēsturiski izglītojoša un gana aizraujoša lasāmviela vasaras vakariem, bet nedaudz pietrūkst, lai gūtu patiesi episku un vēsturisku vērienu. Vērtējums šeit: http://ievasgramatas.blogspot.com/201...
Aizraujošs, viegli lasāms vēsturisks romāns, kas rakstīts veiksmīgajā Kuršu vikingu pieejā. Dinamisks izklaides formāts, ornamentēts ar seno zemgaļu dzīvesziņas un valodas rekonstrukcijas elementiem, par kuru autentiskumu var arī brīžam pastrīdēties. Eposam piekritīgais varoņu liktenis paspilgtina brīvības jautājumu un aktualizē tēmu mūsdienās.
Liktu 3.75. Nedaudz paīss un pasekls priekš lielā tvēriena. Kā salīdzinājumu, "Sveiks, jautrais Rodžer" un "Kuršu vikingi" bija perfekta garuma un dziļuma.