Эта сказка о доброй и чудаковатой волшебнице Чароморе заставляет читателя задуматься о жизни, увидеть связь причин и последствий поступков, понять, что всеобщее благополучие зависит от каждого из нас. За эту повесть-сказку эстонской писательнице Айно Первик была присуждена литературная премия им. Ю. Смуула.
Sündinud Rakveres velskri tütrena. Koolitee algas 1939 Järvakandis, jätkus Tallinna Õpetajate Seminaris, Tallinna Õpetajate Instituudis ja Tallinna 8. Keskkoolis. 1950-1955 õppis Tartu Riiklik Ülikooli ajaloo-keeleteaduskonnas, mille lõpetas soome-ugri keelte alal. Töötanud Eesti Riiklikus Kirjastuses laste- ja noorsookirjanduse toimetajana 1955-1960 ning Eesti Televisioonis laste- ja noortesaadete toimetajana 1960-1967, seejärel kutseline kirjanik ja tõlkija. Kirjutanud 30 lasteraamatut, proosat ja luulet täiskasvanutele, tõlkinud ungari keelest, tegutsenud publitsistina ja lastekirjanduse kriitikuna. Alates 1974 Kirjanike Liidu liige. Oli abielus lastekirjanik Eno Rauaga.
Kirjutanud kunstmuinasjutte, noorsooraamatuid, reisikirju, lühilugusid ja muinasjutte väikelastele. Tema teoseid on tõlgitud inglise, saksa, vene, tšehhi, soome, jaapani jt keeltesse. Raamatuid on korduvalt lavastatud ja ekraniseeritud (animafilmid „Kunksmoor” 1977 ja „Kunksmoor ja kapten Trumm 1978, mängufilmid „Arabella, mereröövli tütar” 1982 ja „Kallis härra Q” 1998).
Perviku loomingule pühendati rahvusvahelisel konverentsil „Meri ja lastekirjandus” Klaipedas (Leedu) terve päev – 25. juuli 2008. Eesti lastekirjanduse tipptaset esindab toredatele karakteritele ja muinasjutufantastikale rajatud nõiamoori-lugu „Kunksmoor”, mis lapsele arusaadaval ja humoorikal moel käsitleb armastuse ja isekuse, looduse ja loodushoiu jm küsimusi. Raamat sai 1975. a. lastekirjanduse aastapreemia ning jagas esikohta 2000. a. küsitluses „Sajandi sada parimat algupärast lasteraamatut”. Klassikaks on saanud ka hea ja kurja probleemi lahkav põnev seiklusjutt „Arabella, mereröövli tütar”. Päevikuvormis noorsooraamatu „Kallis härra Q” teemaks on tänapäeva ebastabiilsed peresuhted, laste ja vanainimeste üksindus, muinasjutt „Draakonid võõrsil” kujundab lastes mõistvat suhtumist sõjapõgenikesse ja teistesse võõrastest kultuuridest tulnutesse. Mitmekihiline fantaasialugu „Maailm Sulelise ja Karvasega ja selle järg „Suleline, Puhuja ja must munk” (2007) on omapärane süntees pea kõigist A. Perviku lasteraamatutes seni käsitlemist leidnud teemadest.
Sari „Paula elu” (2001-2008) kujutab algklassilapse elu tänapäeval. Autor kõneleb tõsielu lihtsatest asjadest ja õpetab Paula abiga väikelapsele seejuures nii mõndagi suhtlemisest ja konfliktolukordadest. Sama joont jätkab autor „Tirilinna lugude” sarjaga (2009-), mis pajatab ühe mereäärse väikelinna laste tegemistest.
Hilisemast loomingust tuleb kindlasti esile tõsta „Presidendilugusid” (2008) väikeriigi eakast, kohustustega koormatud, kuid ikka asjalikust ja sõbralikust riigipeast, kel ei puudu ka inimlikud nõrkused. Meistrisulega kirja pandud vahvalt absurdsed pisipalad inimelu veidrustest raamatus „Ühes väikses veidras linnas” (2009) kõnetavad samavõrd edukalt nii algklassilast kui ka kogemustega lugejat.
Bērnu versija Ben, Kirke. Burmemme ir ragana, kas dzīvo pati uz savas salas. Viņa savā balonā gan var doties projām, kad vien vēlas, un arī pie viņas ir nokļūt daudz vienkāršāk - kaut vai atslidojot. Bet visā visumā lieliska ragana kā jau lieliska ragana - pārzina visas zālītes, spēj ietekmēt laikapstākļus un, ja iemīlās, tad līdz galam.
Mani pārsteidza notikumu un tēmu bagātība un stāsta nepārtrauktība. Grāmatu veido dažādi notikumi un ne visi ir savstarpēji saistīti. Pieļauju, ka tie mierīgi varētu būt sadalīti pa nodaļām ar attiecīgiem virsrakstiem, kas arī bērnu, iespējams, iedrošinātu grāmatu izvēlēties bibliotēkā. Bet Burmemmei par to ne silts ne auksts. Viņa zina, kas viņai jādara. Ik pa laikam jāizglābj pa logu krītoši zīdaiņi, jāatīra putni, kas samirkuši jūrā izplūdušā naftā, jāārstē neārstējamie un jāuzraksta grāmata par to, kam domāts katrs augs.
Tā vien šķiet, ka autors pats devies nelielā ceļojumā savā galvā, kur par laimi ir dažādas dimensijas un tēmas - gan atbildīga vecāku būšana, gan attiecību veidošana, gan arī ekoloģijas jautājumi. Uzrakstīju šo teikumu un sapratu, ka grāmata tomēr jāieliek arī biblioterapijas lauciņā. Lielisks attiecību slidkalniņu attēlojums, kas ļauj parunāt gan par to, kā mūsu aizraušanās var aizraut mūs prom no otra cilvēka, gan par sevis žēlošanas miglu, kas aizved neceļos.
Kopumā ļoti feina grāmata ar fifīgām ilustrācijām, iesaku.
"Es daudz labprātāk esmu veca, gudra ragana nekā jauna nejēga." (72.lpp.)
Burmemmīga, varen burmemmīga grāmata- vētraina, draiskulīga, humoristiski haotiska. Tāda, kas apbur lasītāju. Un, kā nu neapburs, ja galvenā varone ir gara, kaulaina veča, kura prot ne tikai burties, vārīt rūgtas zālītes, bet arī atvērt plaši savu sirdi, lai palīdzētu nelaimē nonākušajiem.
Neticami, ka kaimiņu bērni Igaunijā ar Burmemmi (Kuksmoor- igauniski) iepazinušies jau tālajā 1973.gadā. (un tuprinājumu 1975.gadā). Spilgtās raganas tēls ir tik iespaidīgs, trakuļojošs un reizē sirsnīgi piemīlīgs, savukārt notikumi norisinās tik neparedzami kā rodeļu trasē- ik pa brīdim parādās kas negaidīts, absurdi piemīlīgs un virpuļojošs. Šajā latviski tulkotajā izdevumā ar Aleksandras Rundes ilustrācijām ir apvienotas abas "Kunksmoor" daļas, līdz ar to lasītājs tiek aiznests arī uz īpašas mīlestības stāstu starp Burmemmi un veco kapteini Bungu. Viņu attiecības ir tik reālistiskas, tik raupji atklātas, kā omes zemes sastrādātās rokas.
Milzīgs ir Maimas Grīnbergas tulkojums, tik ļoti precīzi adaptēts latviešu valodai un skanējumam, tik daudz vārdu, ko gribas apviļāt mutē un izrunāt, lai dzirdētu to skanējumu. Tik daudz metaforu un aksiomu rada vārdu spēli, kas izkustu tiešā tulkojumā.
Tāpat stāstam komplimitējošās Aleksandras Rundes ilustrācijas, kas savā mākslinieciskajā haotismā, tiešajā nepilnībā pieslīpētas spilgtās raganas Burmemmes tēlam. Man ļoti patīk, ja mākslinieks pieturās pie konkrētas krāsu gammas un tādejādi integrē to savos gleznojumos, šajā gadījumā melnajos zīmējumos iepludināta rozā un dzeltena (kontrastējošās krāsas), vietām ienāk baltā krāsa. Savā ziņā tas simbolizē pretmetus, saulaini pozitīvo stāstu.
Burmemme ir tikpat košs tēls kā Pepija, Karlsons vai Ronja.
Viss, ko es varu teikt- kur bija Burmmemme manā bērnībā?!
PS. Lasu slimojot un saku kā ir- Burmemmes slimošanas epizode ir vienkārši bombīga!
"Kad Burmemmei bija paaugstināta temperatūra, viņai nekad nevīžojās kratīt stabiņu uz leju, tāpēc visu laiku vajadzēja ņemt jaunu termometru. Slimošanas laikā viņa temperatūru mērīja nepārtraukti. Tieši tas jau bija slimošanas jaukums. Termometrus ar vislabākajām temperatūrām viņa pēc tam salika atsevišķā lādītē un reizēm vakaros, tēju dzerdama, aplūkoja." (25.lpp.)
Itai vajadzēja byut munai bierneibys gruomotai, taipat kai "Naksitralleišim", partū ka jei, izaruod, ir vacuoka par mani. Bet gruomotys iztulkoj tod, kod juos iztulkoj. I izdūd tod, kod... Labi, ka izdūd. Tod es byutu puorskaitejuse nazkū cytu. Niu puorskaiteju sīvītis stuostu. Par breiveibu i ryupem, syuteibu, sovpateibu i atbiļdeibu pret cytim i sovu pateibu, par sasatikšonu, izaškieršonu i otkon sasatikšonu, jau cytā leiminī.
Latviski - Burmemme. Mazā Raganiņa, igauņu variants (vairāk jūras, vairāk ziemeļu), ļoti dzīvelīgs, pilns ar piedzīvojumiem un ar daudz personāžiem. Raganiņai pat ir savs mīļotais Kapteinis Bunga, ar kuru viņi iziet cauri visām attiecību dramatiskajām fāzēm (bet viss beidzas ļoti labi). Cik saprotu, igauņiem šī grāmata iznāca jau 70-ajos gados.
Visvairāk patika tā vieta, kur Burmemme iekaifoja par savu slimošanu, kaut gan viņai bija visas zāles, lai neslimotu nemaz: "Viņa sāka klāt gultu. Tā kā viņa grasījās slimot ilgāku laiku un savu slimošanu arī kārtīgi izbaudīt, tad sameklēja tīrus palagus un pat jaunu dūnu segu. Blakus gultai viņa lielā grēdā sakrāva kabatlakatus un salika veselu strīpu termometru. Kad Burmemmei bija paaugstināta temperatūra, viņai nekad nevīžojās kratīt stabiņu uz leju un tāpēc visu laiku vajadzēja ņemt jaunu termometru. Slimošanas laikā viņa temperatūru mērīja nepārtraukti. Tieši tas jau bija slimošanas jaukums. Termometrus ar vislabākajām temperatūrām viņa pēc tam salika atsevišķā lādītē un reizēm vakaros, tēju dzerdama, aplūkoja."
"Bunga visus savus labākos gadus bija gājis jūrā. Viņš bija pieredzējis septiņpadsmit kuģa avārijas, bet vienmēr laimīgi izglābies. Protams, allaž ievērodams pieredzējušu jūrnieku skarbo likumu, ka kapteinis nedrīkst atstāt grimstošu kuģi, bet viņam ar to kopā jānoiet dibena. Taču, kad reiz dibens sasniegts, kapteinis ir brīvs no šī pienākuma un var mierīgi peldēt prom. Tā kā Bunga bija ārkārtīgi labs peldētājs, tad viņš izpeldēja no visurienes. Astoņpadsmito kuģi Bungam vairs nedeva. Nācās apmesties uz sauszemes."
Konkkamuori asuu pienellä saarella puuhun rakennetussa talossaan. Konkkamuori on noita ja hän hoitaakin ihmisten vaivoja tekemillään yrttisalvoilla ja -juomilla. Eräänä päivänä hän pelastaa hukkuneen merimiehen joka kertoo kapteenista joka tarvitsee apua jalkoihinsa. Konkkamuori kasaa yrtit mukaan ja lähtee kaupunkiin. Siitä sukeutuukin aikamoinen seikkailu. Tämä oli ihana hyvänmielen kirja! Kerrankin noita oli kuvattu aitona ihmisenä, ei minään lasten pelotteluun tarkoitettuna hirviönä koukkunokkineen ja syylineen. Tämän säilytän rakkaana aarteena kirjahyllyssäni.
Gada pārsteigums! Brīnišķīga, pārlaicīga, smieklīga un gudra grāmata. Pats galvenais - viss kā pa īstam, jo Burmemme nav nekāda ideālā ragana, viņai arī ir savas vājības un niķi, varēsiet identificēties! Interesanti, ka grāmata iztulkota un izdota latviski 50 gadus pēc tās uzrakstīšanas igauņu valodā. Tagad man ir skaidrs, kāpēc mēs mūždien atpalikām un nekādi nevarējām panākt igauņus... Mums nebija Burmemmes... Lasiet priekšā sev, bērniem, sievām un kaķiem!
Kuigi "Kunksmoor" on üks mu lapsepõlveraamatuid, siis lastekirjanduse kursuse jaoks otsustasin selle ikka üle lugeda. Ja üllatus-üllatus! Tegelikult ei mäletanudki ma kogu raamatu sisu või õigemini mäletasin asju teisiti. Ilmselt mängib siin rolli ka kunagine multikas, mis oli tehtud veidi teistmoodi kui raamat. Igal juhul mõnus lugemine. Nauditav on nii rikkalik keel kui ka ajatu võrdlus linna- ja maaelu vahel. Lugegem! See on kindlasti eesti lastekirjanduse klassika.
Kunksmoor on muidugi teada-tuntud tegelane iseenesest, aga täpsemalt tema tegemistest ma ei teadnudki. Väga huvitav raamat, mis on justkui lastele suunatud, aga ka vanematele väga mõtteainet pakkuv lugemine. Ei jõudnud ära imestada, kui palju Kunksmooril õnnestus süüa ja ehteid ja riideid ja kõike osta, ja kuidas ta tahes tahtmata nõidustega teisi mõjutas ja eksitas, aga lõpuks ikkagi oma olemusele truuks jäi. Väga vahva.
Чудесная добрая сказка. Мне понравилась любовная история, которая, в отличие от любовных историй в большинстве сказок, не кончается свадьбой, а продолжается, когда герои учатся жить вместе. Герои ужасно симпатичные, во всей сказке ни одного отрицательного персонажа.