“5:00″ ir Arvja Vigula otrais dzejoļu krājums. Tā manuskripts apbalvots ar Annas Dagdas prēmiju, grāmata sarakstīta un izdota ar Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu. Krājuma redaktors Kārlis Vērdiņš Zigmunda Lapsas dizains
«es skatos uz tavu seju, rītam austot, kad krāsas vēl nav atgriezušās un viss ir neskaidrs, izplūdis attēls, un man liekas, esam divi rēgi, sastapušies svešu cerību graustā, ko spītīgi vēl cenšas apdzīvot tā kādreizējie iemītnieki. cik maz mēs zinām viens par otru, cik maz mēs zinām,»
Katrs dzejolis kā vesels romāns. Ierauj lasītāju notikumu atvarā. Sagriež galvu. Un tad piepeši, vismazāk gaidītajā brīdī, izmet ārā. Realitātē. Kur neviens negramstās mūžībai starp kājām vai neizpilda rekviēmu aizgājušo manekenu piemiņai. Kur rīta melus neiespiež padusē (pēc pasta kastes apmeklējuma), bet meklē starp tievēšanas un angļu valodas kursiņu reklāmām viedtālruņos. Esmu vairāk nekā patīkami pārsteigta. Cik vienkārši (un mazliet prasti) tas skan, kad to pasaka skaļi, tāpēc es rakstu. Rakstu, ka šī šķiet viena no skaistākajām «dzejām», kuras topogrāfiskajā kartē esmu maldījusies. Taustījusi tās kalnu virsotnes. Kritusi bezdibeņos. Pārpeldējusi upes. Stigusi purvos. Brīnišķa ekspedīcija piecos no rīta.
manas un dzejas sarežģītās attiecības. grāmatu lelde man aizdeva jau jaunajā gadā. ilgu laiku marinēju to somā vai plauktā, bet tajos brīžos, kad atvēru to, lai palūrētu iekšā, gandrīz uzreiz arī aizvēru: dzejoļi izskatījās baisi apjomīgi. akvai, vai tam penterim vispār bija kaut kāds mērķis? visticamāk, ka nē un es vienkārši kārtējo reizi cenšos savu viedokli pilnīgā noformulēt rakstīšanas gaitā, kas rezultātā izveido milzīgu haotisku pļurru, uz kuru skatoties man gribas šausmās saķert galvu un tad atkal atlaist, lai sitot to pret sienu vismaz nesatraumētu rokas un pēc iespējas ātrāk zaudētu samaņu. nu, apmēram tā, kā tagad. paga, šitam te taču bija tomēr jābūt grāmatas apskatam, ne?
tad nu tā:
biju nobijies, ka dzejoļi man nepatiks un atdošu grāmatu neizlasījis un tieši tāda pati sajūta man saglabājās arī pēc pāris pirmo dzejoļu izlasīšanas, līdz man beidzot izdevās uzķert ritmu, kurš tur tomēr ir, un pāris dzejoļos arī iemīlēties. pag, un tas viss?
nu jā, grūta ielasīšanās, pēc tam skaistums, vēl pa vidam tomēr jucekļaini un pārāk abstrakti dzejoļi, lai es spētu noturēt savu uzmanību, tomēr gods godam jāsaka, ka nebija neviena dzejoļa, kuram es pārlektu pēc pirmajām pāris rindiņām.
dzejas lasīšana ir šausmīgi lēns process. man burtiski prasījās izdzert puspudeli vīna, lai palēninātu smadzeņu darbību un nemestos ierastajā lasīšanas sprintā, ko uzsāku, kad redzu, ka līdz nodaļas (lasīt: dzejoļa) beigām (vai grāmatas beigām) vairs daudz nav palicis.
gribi lasīt viguli, noteikti nopērc vīnu. jā, tā arī darīšu, nopirkšu vīnu un pats savu 5:00 grāmatiņu.
Kaut kas konceptuāls. Kaut kas Brodskim līdzīgs. Kaut kas apcerīgs. Laika atvēzēšanās, pagātnes refleksija. Dzejā sastopami kinematogrāfiski efekti. Dzejolis kļūst kā zīmējums - atmiņu glezna, kura skatīta caur rezignācijas filtru. Bieži vien šīs ainavas (atmiņu interjeri) patiesībā atklāj liriskā "Es" slāņus. Krājumu kompozicionāli veido četras daļas, taču tās ietver "ievads" un "pēcvārds". Zigmunda Lapsas vizuālais noformējums panāk to, ka lasīšanas gaitā apēnoto lappuses daļu apgaismo "iekšējas lampiņas" (mēnesnīcu vai lukturīšu atgādinoši gaismas apļi no tumšās lapas reflektē uz gaišo, apdrukāto lapu).