What do you think?
Rate this book
Sarkanie bērni
Sarkano bērnu patversmes vēsture aizsākās 1534.gadā, kad Navarras karaliene Margo nodibināja Hopital des Enfants-Dieu, kas vēlāk tika pārdēvēts par Hopital des Enfants-Rouges, jo tā audzēkņi valkāja sarkanus formas tērpus — žēlsirdības krāsā. Laika gaitā iestādi apvienoja ar citu bāreņu namu un telpas nodeva kādai reliģiskai kongregācijai. 1615.gadā patversmes nosaukumu pārņēma arī tirgus, kas ar Luija XIII gādību izveidojās turpat blakus. Mūsdienu Parīzē Sarkano bērnu vārdā dēvē veselu kvartālu. Sarkano bērnu “gēns” no 16.gs. Francijas cauri laikiem ir pārdzimis līdz 21.gs. Latvijai. Romāna varones Liesma, Nadja un Mārīte ir iezīmētas ar mītisku misiju — izdzīvot par spīti nolemtībai. Romānā grodi savijas gan šie trīs likteņi, gan dažādās vides un laiki, gan reālais un nereālais.
“Satraucoši satriecošs darbs. Ar precīzām sadzīviskām detaļām atsegtas traģēdijas, kas katru dienu notiek tepat līdzās. Bet cerība paliek kā stars, kas raujas īsāks un tumšāks, līdz debess to ievelk sevī.” Gundega Blumberga, redaktore.
Grāmatas vāku noformējumā izmantots Janas Briķes zīmējums “Meitene, kas paslēpās mežā”. Grāmatas mākslinieks Jānis Esītis.
“Satraucoši satriecošs darbs. Ar precīzām sadzīviskām detaļām atsegtas traģēdijas, kas katru dienu notiek tepat līdzās. Bet cerība paliek kā stars, kas raujas īsāks un tumšāks, līdz debess to ievelk sevī.” Gundega Blumberga, redaktore.
Grāmatas vāku noformējumā izmantots Janas Briķes zīmējums “Meitene, kas paslēpās mežā”. Grāmatas mākslinieks Jānis Esītis.
- GenresFiction
175 pages, Hardcover
First published January 1, 2012
2 people are currently reading
80 people want to read
Ratings & Reviews
Friends & Following
Create a free account to discover what your friends think of this book!
Community Reviews
Displaying 1 - 11 of 11 reviews
April 4, 2016
Kaut kad pasen uzzināju par šādu rakstnieci no Lasītājas, tad izlasīju viņas ierakstu Kultūras dienā par lasītājiem, kas māk lasīt un tiem, kas nav tik inteliģenti (nu tie ar intelekta neizkropļotajām sejām). Sākumā apvainojos: viss, nelasīšu tādu rakstnieci, izrādīšos vēl neinteliģents. Gāja laiks, un izštukoju, ka vajadzētu tomēr kādu no viņas daiļdarbiem izlasīt, gāju uz grāmatu bodi un izdarīju to, ko nekad nevajag darīt – izlasīju anotāciju uz grāmatas vāka. Izklausījās interesanti – Francija, sešpadsmitais gadsimts, bāreņu patversme, domāju, jāņem tik ciet.
Grāmatā ir trīs sižeta līnijas. Pirmā par bāreņu patversmi Parīzē bija daudzsološa. Uzrakstīta īsti Philippe Ariès garā. Bērni mirst tik ātri, ka pieaugušajiem nav vērts viņos investēt savas emocijas un izturēties pret viņu nāvi un ciešanām vienaldzīgi. Sāka jau šķist, ka būs aizraujošs Dikensa klons, bet nekā, viss beidzās jau otrā nodaļā.
Otrā līnija ir par trīs sieviešu – Mārītes, Liesmas un Nadjas likteņiem. Viņu dzīves vieno tas, ka pasaulē tās ir nākušas visai neierastā veidā. Nadju atnesis stārķis, Mārīte atrasta kāpostos un Liesma ir piedzimusi sievietei, kas varbūt nemaz tāda nebija. No šiem stāstiem tad arī sastāv lielākā grāmatas daļa.
Trešā līnija mums vēsta par kādu bērnudārzu, kurā mācās Sarkanie bērni. Viņi visi savā ziņā ir īpaši, jo tie nav parasti bērni, viņi vēl nav novienādoti padarīti par viendabīgiem pelēkiem līdziniekiem. Šķiet gan, ka tas nav uz ilgu laiku.
Te nu sekos SPOILERI (MAITEKĻI latviski) tālāk izlaidiet, ja nevēlaties uzzināt grāmatas saturu (tas gadījumam, ja kāds šo ierakstu lasa). Jāpiezīmē, ka grāmata bija labāka nekā biju gaidījis. Tēli izstrādāti labi, un rodas priekšstats par tiem kā dzīviem cilvēkiem. Visas trīs ir dzīvē apjukušas sievietes, kas izaugušas tādā kā māju inkubatorā, vecāku mīlētas un ar skarbo realitāti saskaras tikai aizbraucot uz lielpilsētu. Izrādās, ka viņas absolūti nav piemērotas īstajai dzīvei. Te gan nepiemērotība ir visai klišejiska. Meitenes satiek nepareizos vīriešus, tie noved šīs no pareizā ceļa. Lai pasargātu vecākus no rūgtās patiesības, tiem tiek melots. Skaidrs, ka labi tas beigties nevar.
Grāmatu izlasot radās priekšstats, ka visas pasaules nelaimju cēloņi ir tieši vīrieši. Viņi paved jaunas meitenes, pataisa tās par narkomānēm, krāpj, neatzīst savus bērnus un pārvelk savā pusē vecākus. Un galvenais ir, ka iespējas kaut ko labot arī nav pārāk lielas, visa viņu dzīve ir nemitīga bēgšana no saviem pāridarītājiem un peldēšana pa straumi. Nezinu, varbūt no sievietes perspektīvas pasaule tāda arī ir.
Tagad par to izdzīvošanu par spīti. Ja godīgi, tad neredzēju, kur te būtu tas spīts, kas liktu izdzīvot. Nadja, kļūst par narkomāni un velk savu eksistenci kādā pritonā līdz dabū nekvalitatīvu preci un tiek ievietota atveseļošanas klīnikā. Mārīte ir medmāsa, kura noprecējusi dakteri, kas nevar paiet garām nevienam sievišķim, dzīvo tīri sakarīgu dzīvi, piepelnoties pārdodot kandžu un apstrādājot pritona iemītniekus. Liesma, vientuļā māte, kura baidās no sava vīra un par savu slimo bērnu. Vispār jau no vīra vairāk nekā par bērna dzīvību. Dzīves nav diez ko izdevušās un nebūt nelīdzinās tai laimības saliņai, kur aizvadīta bērnība, tomēr daļa vainas ir arī viņās pašās, jo problēmas risinātas netiek, tiek vienkārši dzīvots tālāk, jo cerība mirst pēdējā. Nāktos vēl piebilst par vārda ‘sarkans’ lietojumu, tas te ir ļoti daudz ielikts daudzās alegorijās un visās iedomājamās interpretācijās. Tā kā cilvēkam, kuram patīk noņemties ar dziļākas teksta jēgas analīzi, te pietiks ilgam laikam, pētot šī simbola tiešo un pārnesto nozīmi.
Grāmatai liktu 7 no 10 ballēm, patiktos, ja šo sieviešu dzīvesstāsti pašos pamatos būtu nedaudz daudzveidīgāki , ir jau labi uzrakstīti un motivācija ar’ izklāstīta. Skaidrs jau, ka viņas nav no šīs pasaules, kurš tad ir. Bet gribējās redzēt viņās vairāk cīņassparu un vēlmi būt noteicējām pašu dzīvē nevis atskatīšanos pār plecu uz vecajiem labajiem laikiem, kad par viņām rūpējās vecāki. Bet nu neskatoties uz iepriekš piesaukto, domāju, ka ar laiku izlasīšu vēl kādu autores darbu.
Grāmatā ir trīs sižeta līnijas. Pirmā par bāreņu patversmi Parīzē bija daudzsološa. Uzrakstīta īsti Philippe Ariès garā. Bērni mirst tik ātri, ka pieaugušajiem nav vērts viņos investēt savas emocijas un izturēties pret viņu nāvi un ciešanām vienaldzīgi. Sāka jau šķist, ka būs aizraujošs Dikensa klons, bet nekā, viss beidzās jau otrā nodaļā.
Otrā līnija ir par trīs sieviešu – Mārītes, Liesmas un Nadjas likteņiem. Viņu dzīves vieno tas, ka pasaulē tās ir nākušas visai neierastā veidā. Nadju atnesis stārķis, Mārīte atrasta kāpostos un Liesma ir piedzimusi sievietei, kas varbūt nemaz tāda nebija. No šiem stāstiem tad arī sastāv lielākā grāmatas daļa.
Trešā līnija mums vēsta par kādu bērnudārzu, kurā mācās Sarkanie bērni. Viņi visi savā ziņā ir īpaši, jo tie nav parasti bērni, viņi vēl nav novienādoti padarīti par viendabīgiem pelēkiem līdziniekiem. Šķiet gan, ka tas nav uz ilgu laiku.
Te nu sekos SPOILERI (MAITEKĻI latviski) tālāk izlaidiet, ja nevēlaties uzzināt grāmatas saturu (tas gadījumam, ja kāds šo ierakstu lasa). Jāpiezīmē, ka grāmata bija labāka nekā biju gaidījis. Tēli izstrādāti labi, un rodas priekšstats par tiem kā dzīviem cilvēkiem. Visas trīs ir dzīvē apjukušas sievietes, kas izaugušas tādā kā māju inkubatorā, vecāku mīlētas un ar skarbo realitāti saskaras tikai aizbraucot uz lielpilsētu. Izrādās, ka viņas absolūti nav piemērotas īstajai dzīvei. Te gan nepiemērotība ir visai klišejiska. Meitenes satiek nepareizos vīriešus, tie noved šīs no pareizā ceļa. Lai pasargātu vecākus no rūgtās patiesības, tiem tiek melots. Skaidrs, ka labi tas beigties nevar.
Grāmatu izlasot radās priekšstats, ka visas pasaules nelaimju cēloņi ir tieši vīrieši. Viņi paved jaunas meitenes, pataisa tās par narkomānēm, krāpj, neatzīst savus bērnus un pārvelk savā pusē vecākus. Un galvenais ir, ka iespējas kaut ko labot arī nav pārāk lielas, visa viņu dzīve ir nemitīga bēgšana no saviem pāridarītājiem un peldēšana pa straumi. Nezinu, varbūt no sievietes perspektīvas pasaule tāda arī ir.
Tagad par to izdzīvošanu par spīti. Ja godīgi, tad neredzēju, kur te būtu tas spīts, kas liktu izdzīvot. Nadja, kļūst par narkomāni un velk savu eksistenci kādā pritonā līdz dabū nekvalitatīvu preci un tiek ievietota atveseļošanas klīnikā. Mārīte ir medmāsa, kura noprecējusi dakteri, kas nevar paiet garām nevienam sievišķim, dzīvo tīri sakarīgu dzīvi, piepelnoties pārdodot kandžu un apstrādājot pritona iemītniekus. Liesma, vientuļā māte, kura baidās no sava vīra un par savu slimo bērnu. Vispār jau no vīra vairāk nekā par bērna dzīvību. Dzīves nav diez ko izdevušās un nebūt nelīdzinās tai laimības saliņai, kur aizvadīta bērnība, tomēr daļa vainas ir arī viņās pašās, jo problēmas risinātas netiek, tiek vienkārši dzīvots tālāk, jo cerība mirst pēdējā. Nāktos vēl piebilst par vārda ‘sarkans’ lietojumu, tas te ir ļoti daudz ielikts daudzās alegorijās un visās iedomājamās interpretācijās. Tā kā cilvēkam, kuram patīk noņemties ar dziļākas teksta jēgas analīzi, te pietiks ilgam laikam, pētot šī simbola tiešo un pārnesto nozīmi.
Grāmatai liktu 7 no 10 ballēm, patiktos, ja šo sieviešu dzīvesstāsti pašos pamatos būtu nedaudz daudzveidīgāki , ir jau labi uzrakstīti un motivācija ar’ izklāstīta. Skaidrs jau, ka viņas nav no šīs pasaules, kurš tad ir. Bet gribējās redzēt viņās vairāk cīņassparu un vēlmi būt noteicējām pašu dzīvē nevis atskatīšanos pār plecu uz vecajiem labajiem laikiem, kad par viņām rūpējās vecāki. Bet nu neskatoties uz iepriekš piesaukto, domāju, ka ar laiku izlasīšu vēl kādu autores darbu.
November 21, 2020
Pieraudāju pilnas šīs grāmatas lappuses, bet beigās tik viegli. Te ir tik daudz mātes mīlestības, tik daudz tēvišķuma, tik daudz vardarbības un sāpju, bet arī tik daudz cerību, liktenī sarakstītu satikšanos un vārdos neizsakāmu saikņu, kas sasien kopā un neļauj pazaudēties.
October 28, 2015
Studējot literatūru/filoloģiju, vienā brīdī sāc izmantot klasiskas šablonfrāzes. Ak, lieliskie semināri!
Analītiskās klišejas: paaudžu konflikts, femīna laiktelpa, lasītāja gaidu horizonts, mūslaiku literatūra, postmodernais spēļlaukums, utt. Žoludes Sarkanie bērni ir tipisks universitātes lasāmais. Ja nebūtu seminārs, noteikti nepabeigtu. Vietām šķita, ka "Sarkano bērnu" vienīgā veiksme ir lappušu skaits.
Laikam esmu nogurusi no latviešu literatūras. Jau atkal.
Nav jau nav Žoludes romāniņš tik briesmīgs. Lasās raiti, valoda nav neveikla. Bet nav nekas pārsteidzošs, nav ķirsītis. Atgādina Markesu un tas laikam viss. Nespēja noturēt manu uzmanību un nokaitināja ar savu pārlieko sievišķību.
Analītiskās klišejas: paaudžu konflikts, femīna laiktelpa, lasītāja gaidu horizonts, mūslaiku literatūra, postmodernais spēļlaukums, utt. Žoludes Sarkanie bērni ir tipisks universitātes lasāmais. Ja nebūtu seminārs, noteikti nepabeigtu. Vietām šķita, ka "Sarkano bērnu" vienīgā veiksme ir lappušu skaits.
Laikam esmu nogurusi no latviešu literatūras. Jau atkal.
Nav jau nav Žoludes romāniņš tik briesmīgs. Lasās raiti, valoda nav neveikla. Bet nav nekas pārsteidzošs, nav ķirsītis. Atgādina Markesu un tas laikam viss. Nespēja noturēt manu uzmanību un nokaitināja ar savu pārlieko sievišķību.
January 10, 2022
Ļoti, ļoti depresīvi, izmisīgi, sāpīgi. Lasot seja saviebjas sāpēs.
April 30, 2022
Meistarīgi radīta absolūti nomācoša bezcerība.
June 20, 2023
šo biju lasījusi agrā bērnībā un atcerējos tikai to, ka šī grāmata mani ļoti iespaidoja. tagad atcerējos, kāpēc. gan mīļa, gan rūgta, gan skumja.
February 16, 2018
Šī grāmata nedaudz lika vilties.. Gaidīju kaut ko vairāk.
Esmu lasījusi daudz grāmatas par skarbām un nepatīkamām tēmām, bet šī tomēr likās ļoti depresīva un bēdīga.
Grāmatai cauri iet vairāki sižeti/dzīves līnijas, kas grāmatu padara nedaudz haotisku. Bet tajā pašā laikā 3 galvenajām varonēm ir ļoti līdzīgi dzīves stāsti, kas pēc brīža nogurdina un ir pārāk paredzami.
Grāmatā aprakstītas arī vardarbīgas un intīmas ainas, kuras dažbrīd bija nepatīkami lasīt.
Pašā grāmatā tiešā runa nav atdalīta no pārējā teksta, kas reizēm traucē un tekstu padara grūti uztveramu.
Esmu lasījusi daudz grāmatas par skarbām un nepatīkamām tēmām, bet šī tomēr likās ļoti depresīva un bēdīga.
Grāmatai cauri iet vairāki sižeti/dzīves līnijas, kas grāmatu padara nedaudz haotisku. Bet tajā pašā laikā 3 galvenajām varonēm ir ļoti līdzīgi dzīves stāsti, kas pēc brīža nogurdina un ir pārāk paredzami.
Grāmatā aprakstītas arī vardarbīgas un intīmas ainas, kuras dažbrīd bija nepatīkami lasīt.
Pašā grāmatā tiešā runa nav atdalīta no pārējā teksta, kas reizēm traucē un tekstu padara grūti uztveramu.
August 20, 2023
Trīs paralēlas sižeta līnijas, kas katra varēja veidot pilnvērtīgu romānu, taču tik īsa grāmatā palika diezgan virspusējā līmenī.
Arī minēto sižetu savērpšana beigās nepārliecināja, šķita kā tīrs deus ex machina, pat ja bija apzināts veids, kā autorei parādīt "aizskatuvi".
Turklēt latviešu sieviešu autoru prozai diemžēl jau arhetipiskais vēstījumus par "Latvijas vīriešiem – varmākām/vai ņuņņām" (skat. arī Janas Egles, Andras Neiburgas, Manfeldes u.c. daiļradi) ir labākajā gadījumā nodrāzts, sliktākajā tendenciozs.
Arī minēto sižetu savērpšana beigās nepārliecināja, šķita kā tīrs deus ex machina, pat ja bija apzināts veids, kā autorei parādīt "aizskatuvi".
Turklēt latviešu sieviešu autoru prozai diemžēl jau arhetipiskais vēstījumus par "Latvijas vīriešiem – varmākām/vai ņuņņām" (skat. arī Janas Egles, Andras Neiburgas, Manfeldes u.c. daiļradi) ir labākajā gadījumā nodrāzts, sliktākajā tendenciozs.
August 24, 2020
Labi uzrakstīts, bet nu drausmīgi smagi temati. Uz kādu laiku būs jāmet mieru latviešu pesimistiskajai literatūrai.
August 28, 2023
valoda mani aizrāva vairāk nekā sižets. vispār neesmu mērķauditorija šim
March 10, 2021
3 paralēli stāsti: 1) ieskicēta 16.gs. dzīve bāreņu namā Parīzē- bija ļoti saistoši, taču pārāk īsi; 2) par Liesmas, Mārītes un Nadjas dzīvi- meitenes piedzīvoja saulainu bērnību, taču pieaugot liktenis nebija viņām labvēlīgs- nežēlīgi, skarbi un postoši dzīvesstāsti. Grūti lasīt- par daudz ciešanu un bezspēcības. Par daudz bezcerīguma un nolemtības. Bija rindas, kas izraisīja netīrības un pretīguma sajūtas, pēc kurām gribējās "attīrīties"
3) par bērnudārzu, kuru apmeklē sarkanie bērni- biju tik ļoti ieslīkusi 2.stāsta sižeta purvā ka šo daļu kaut kā neuztvēru.
3.5⭐/5
3) par bērnudārzu, kuru apmeklē sarkanie bērni- biju tik ļoti ieslīkusi 2.stāsta sižeta purvā ka šo daļu kaut kā neuztvēru.
3.5⭐/5
Displaying 1 - 11 of 11 reviews