What do you think?
Rate this book
Zemdegas
Romānu veidojošie stāsti atbilst reālpsiholoģiskās prozas tradīcijām – tajos viss ir viegli atpazīstams un arī ticams. Tekstā saskatāmas ļoti daudzas tēmas – cilvēks un viņa liktenis, dzīvība un nāve, mīlestība, sapnis un īstenība, cilvēks un daba. R. Ezera prasmīgi pratusi savīt visas šīs tēmas vienā darbā, radot neparastu, interesantu un savdabīgu romānu, pati to nosaucot par “fantasmogoriju”, tātad par fikciju. Romāna ievaddaļa un noslēgums tiecas noliegt “atbilstību īstenībai”, kas 20. gadsimta 70. gadu latviešu prozā ir ļoti pārdrošs solis.
Romānā nav vētrainas sižetiskās darbības, bet tajā aprakstītie notikumi, cilvēku likteņi un tēlu jūtu pasaule pievelk kā magnēts. Lasītais katru rosina pārdomāt “norises, kas sākušās sen un atnākušas pie mums”.
Romānā nav vētrainas sižetiskās darbības, bet tajā aprakstītie notikumi, cilvēku likteņi un tēlu jūtu pasaule pievelk kā magnēts. Lasītais katru rosina pārdomāt “norises, kas sākušās sen un atnākušas pie mums”.
- GenresClassics
448 pages, Hardcover
First published January 1, 1977
8 people are currently reading
231 people want to read
About the author
Regīna Ezera
51 books38 followersRegīna Ezera (1930-2002) (dzimtajā vārdā Regīna Šamreto) dzimusi 1930. gada 20.decembrī Rīgā amatnieka un medmāsas ģimenē. Mācījusies Rīgas 28. vidusskolā un N. Draudziņas 7. vidusskolā, ko absolvējusi ar sudraba medaļu. 1955. gadā beigusi Latvijas Valsts universitātes Žurnālistikas nodaļu. Strādājusi laikrakstā „Pionieris” un izdevniecībā „Bērnība”. Rakstniece bija divreiz precējusies – ar bijušo leģionāru Jēkabu Lasenbergu un ar žurnālistu tulkotāju Česlavu Kindzuli, abas laulības tikušas šķirtas. Rakstniecei ir trīs meitas – Inese, Ilze, Aija. Audzinādama trīs meitas, R.Ezera atlicina laiku arī patstāvīgam personības veidošanas darbam - literatūras, kultūras vēstures un dabaszinātņu studijām, dzimtās valodas apgūšanai un pilnveidošanai.
Regīnai Ezerai bija vairāki apbalvojumi: LPSR Nopelniem bagātās kultūras darbinieces (1974) un LPSR Tautas rakstnieces nosaukums (1981), apbalvota ar Eduarda Veidenbauma prēmiju (1968), LPSR Valsts prēmiju (1972), ar Triju Zvaigžņu ordeni (1995). Regīna Ezera mirusi 2002.gada 11.jūnijā Ķegumā. Kopš 2003.gada R.Ezeras mājās Ķeguma "Briežos" atklātas rakstnieces memoriālās istabas.
Regīnai Ezerai bija vairāki apbalvojumi: LPSR Nopelniem bagātās kultūras darbinieces (1974) un LPSR Tautas rakstnieces nosaukums (1981), apbalvota ar Eduarda Veidenbauma prēmiju (1968), LPSR Valsts prēmiju (1972), ar Triju Zvaigžņu ordeni (1995). Regīna Ezera mirusi 2002.gada 11.jūnijā Ķegumā. Kopš 2003.gada R.Ezeras mājās Ķeguma "Briežos" atklātas rakstnieces memoriālās istabas.
Ratings & Reviews
Friends & Following
Create a free account to discover what your friends think of this book!
Community Reviews
Displaying 1 - 30 of 32 reviews
April 1, 2017
Ezera ir mana mīļākā latviešu rakstniece un ar lielu prieku pārlasīju viņas romānu. Varbūt agrāk es vairāk ievēroju viņas valodas meistarību, taču šobrīd man ļoti tuva ir viņas spēja ikdienas dzīvē, ikdienas notikumos ieraudzīt lielo pasaules ainu. Katrs cilvēks vienlaikus ir gan atsevišķa, unikāla pasaule, gan arī sastāvdaļa kaut kam lielākam. Romānā "Zemdega" kādā nelielā apdzīvotā vietā dzīvo tādi paši cilvēki, kā visur citur - skolotājs, grāmatvedis, pārdevēja, vetārsts un cūkkope, taču viņu nodarbošanās definē tikai ārējo tēlu, būtiskais lielākoties paliek slēpts un gruzd viņu zemapziņā, dažkārt izraujoties uz āru.
August 8, 2020
„Zemdegas” ir vien no Lielās lasīšanas top 100 grāmatām, un pat otrā dienā pēc lasīšanas nevaru sev noformulēt tā ir vilšanās vai atklājums.
Ezeras valoda, pats par sevi saprotams, ir brīnišķīga bauda lasīšanai, tā ir tieši tik izsmalcināta, lai būtu patīkami lasīt, un tieši tik piezemēta, lai neliktos, ka lasi kaut ko snobisku. Visu stāsti sižeti ir pietiekami interesanti un reāli.
Taču tad ir tā daļa, kura nav reāla, un atzīšos godīgi, to daļu es tā arī neesmu sapratusi. Nu to nāves – ģīboņa vai kas tas galu galā īsti bija daļu... Un tieši tāpēc, ka nesapratu, nevaru teikt, ka man ļoti patika.
---
Pēc 5 gadiem pārlasot vērtējumu paceļu, jo saprotu, ka katrā stāstā atklāju jaunas lietas. Un nav jau man par katru cenu jāsaprot, kā kasniece noredzēja tos stāsus.
Ezeras valoda, pats par sevi saprotams, ir brīnišķīga bauda lasīšanai, tā ir tieši tik izsmalcināta, lai būtu patīkami lasīt, un tieši tik piezemēta, lai neliktos, ka lasi kaut ko snobisku. Visu stāsti sižeti ir pietiekami interesanti un reāli.
Taču tad ir tā daļa, kura nav reāla, un atzīšos godīgi, to daļu es tā arī neesmu sapratusi. Nu to nāves – ģīboņa vai kas tas galu galā īsti bija daļu... Un tieši tāpēc, ka nesapratu, nevaru teikt, ka man ļoti patika.
---
Pēc 5 gadiem pārlasot vērtējumu paceļu, jo saprotu, ka katrā stāstā atklāju jaunas lietas. Un nav jau man par katru cenu jāsaprot, kā kasniece noredzēja tos stāsus.
May 5, 2021
Esmu pārsteigta par rakstnieces meistarību! Kā gan autore var sarakstīt tik daudz un interesanta par ikdienu, faktiski tajā viņas Mūrgalē nekas īsti nenotiek. Vienas mazpilsētas hronikas. Autobuss atbrauc, autobuss aizbrauc, kāds nokavē, kāds paķer taksi, veči dodas medībās, sievas mazgā veļu, jaunieši nāk mājās no skolas un pa ceļam uzsmēķē, skolotāji vakarā sēž virtuvē pie galda un labo burtnīcas, vetārsts iziet pastaigāties ar suni, autobusa pieturā satiekas veci mīlnieki, sieva gaida mājās piedzērušos vīru. Un nekas, nekas cits tur nenotiek. Ikdienišķuma kalngals.
Bet tieši šis pelēkais ikdienišķums ir lielisks fons visam tam, kas vienlaicīgi darās cilvēku galvās un sirdīs. Un tur, ak vai, visa kā ir tik daudz! Tur, tajās zemdegās, kūsāt kūsā visa dzīvība. Visa dzīve!
——-
Pēc grāmatu klubiņa sarunām laboju savu vērtējumu no 4 zvaigznītēm uz 5. Jo sapratu, kā šīs visas it kā atsevišķās noveles saistās kopā. It īpaši to, kā pēdējā novele par autori pašu saplūst kopā ar visu pārējo darbu. Kopumā ģeniāls teksts un ģeniāla teksta konstrukcija!
Bet tieši šis pelēkais ikdienišķums ir lielisks fons visam tam, kas vienlaicīgi darās cilvēku galvās un sirdīs. Un tur, ak vai, visa kā ir tik daudz! Tur, tajās zemdegās, kūsāt kūsā visa dzīvība. Visa dzīve!
——-
Pēc grāmatu klubiņa sarunām laboju savu vērtējumu no 4 zvaigznītēm uz 5. Jo sapratu, kā šīs visas it kā atsevišķās noveles saistās kopā. It īpaši to, kā pēdējā novele par autori pašu saplūst kopā ar visu pārējo darbu. Kopumā ģeniāls teksts un ģeniāla teksta konstrukcija!
June 24, 2023
Nu skaists lasāmais!
Vidusskolā gan es noteikti nenovērtēju viņas valodas smalkumus, epitetus un salīdzinājumus, kā arī vispār izmantotos vecvārdus un vietvārdus, bet tagad baudīju kā saldo ēdienu.
Īpaši uzkrita padomju ikdienas atainojums un tas, cik visi ir normāli nabadzīgi. Šajās dienās kolīdz mazgāju veļu, izžauju, saloku, sakārtoju, pagatovoju ēst un pasūtu pārtiku Barborā, novērtēju, cik man viegla dzīve.
Bet, protams, grāmata nebija par to.
Vidusskolā gan es noteikti nenovērtēju viņas valodas smalkumus, epitetus un salīdzinājumus, kā arī vispār izmantotos vecvārdus un vietvārdus, bet tagad baudīju kā saldo ēdienu.
Īpaši uzkrita padomju ikdienas atainojums un tas, cik visi ir normāli nabadzīgi. Šajās dienās kolīdz mazgāju veļu, izžauju, saloku, sakārtoju, pagatovoju ēst un pasūtu pārtiku Barborā, novērtēju, cik man viegla dzīve.
Bet, protams, grāmata nebija par to.
September 4, 2021
Pārlasīju ar baudu un spēcīgu nostaļģiju, jo a) mana bērnība un pusaudzība noritēja aprakstītajā laika posmā un principā tādā pat Mūrgalē - gluži fiziski sajutu to laiku, vidi, sadzīvi, attiecības; b) joprojām emocionālajā atmiņā satriecošais Regīnas Ezeras darbu lasīšanas iespaids (no laika, kad principā bija maz spēcīga, ko lasīt, īpaši starp latviešu laikmetīgajiem autoriem. Un jāsaka, ka LV literatūra, literatūrkritika un literatūras lasītāji joprojām dzīvo lielā - es pat teiktu - pārāk lielā Ezeras prozas nospieduma zīmē. Pārāk lielā tādēļ, ka latviešu literatūrā vēl arvien atrodas par maz vietas citiem virzieniem. Uzskatiet šo par lirisku atkāpi.)
Jopojām spēcīgi, joprojām virtuozi un mūsdienu prozā nepārspēti dabas un vides apraksti. Līdz galam izbaudīt tomēr mazliet traucēja daži sava laika domāšanas un vērtību uzstādījumi, like "kā jau tipiska Ievas meita ar dzelžainu loģiku " vai "sievietes liktenis mīlēt un ciest".
Jopojām spēcīgi, joprojām virtuozi un mūsdienu prozā nepārspēti dabas un vides apraksti. Līdz galam izbaudīt tomēr mazliet traucēja daži sava laika domāšanas un vērtību uzstādījumi, like "kā jau tipiska Ievas meita ar dzelžainu loģiku " vai "sievietes liktenis mīlēt un ciest".
April 6, 2021
Nu ārkārtīgi patika. Man šķiet šobrīd LV literatūrā pietrūkst Regīnas Ezeras mūsdienu versijas - tāds izjusts reālisms ar šķipsniņu psiholoģijas un izpratnes par cilvēka dabu. LV rakstnieki vai nu gudrējas un raksta pārmēru sarežģīti vai nolaižas līdz (šobrīd LV ārkārtīgi populāro) erotisko lubeņu līmenim un mēģina darināt Fifty Shades of Grey attālas versijas. Nu, ja vajag erotisku literatūru, tad lasiet Simonu de Bovuāru nevis tās sēnalas. Lai nu kā, "Zemdegas" ļoti patika.
November 12, 2017
mīlestība nogalina. tāpat kā tās iztrūkums.
izcili aprakstīta cilvēku centrtiece vienam pie otra un mūžīga nesatikšanās.
prieks, ka lasītāju kluba ietvaros man ir bijusi iespēja šeit uzkavēties.
izcili aprakstīta cilvēku centrtiece vienam pie otra un mūžīga nesatikšanās.
prieks, ka lasītāju kluba ietvaros man ir bijusi iespēja šeit uzkavēties.
December 5, 2025
Novembrī noteikti jāizlasa kāds latviešu autora darbs (tā es nodomāju). Novembrī beidzot (!) būtu jāuzdrošinās izlasīt "Zemdegas", kas pašķirstot sākumā šķiet drūma un ne visai saistoša grāmata... Tādēļ, lai nezaudētu apņēmību, iecēlu to par mūsu grāmatu kluba mēneša grāmatu. Kā izrādījās, tas bija lielisks lēmums.💚
No Regīnas Ezeras darbiem laikam īsti neko nebiju lasījusi. Pirmais, kas pārsteidza, bija viņas bagātā valoda un fascinējošais sinonīmu lietojums (piemēram , piecos dažādos veidos nodēvēt "kabatas lakatu" vai "ārlaulības bērnu" 🤯🌟). Tomēr valoda nav pārāk sarežģīta, un tiek noturēts reālisma un poētikas balanss.
Man ļoti patika Zandas doma, ka ne visiem šī grāmata būtu piemērota. Manuprāt, lasītājam jau ir jābūt zināmu dzīves pieredzi uzkrājušam, it sevišķi attiecību jomā. Ja pareizi saprotu, pati Ezera bijusi aptuveni 37 gadus veca, kad šo rakstījusi. Godīgi sakot, šis laikam arī būtu aptuveni labākais laiks šī darba lasīšanai. Domāju, ka ļoti jauniem cilvēkiem daudz kas paliktu neizprasts.
Šo grāmatu es dēvētu par "īstu" literatūru. Tai ir viss, kas grāmatu padara izcilu. Ārējais noformējums atbilst stāsta būtībai, attēli, kas sākumā šķita savādi, ar laiku atklāja savu jēgu, grāmatai ir tēlains ievads, reāls iztirzājums, kur vairāki reālistiski stāsti, kuri savijas kopā, kā arī pārsteidzošs nobeigums. Grāmata šķiet pārdomāta. Pie tam autore grāmatā pastarpināti runā arī par sevi kā rakstnieci, pat nedaudz kariķē sociālisma attieksmi pret jaunajiem autoriem (man šī daļa gan šķita visgarlaicīgākā).
Grāmata ir par padomju laika cilvēku, bet lasot arvien vairāk saproti, ka cilvēki nemainās, bet dekorācijas gan. Varbūt mums vairs nav jāsapņo par Volgām vai ūdens pieslēgumu mājai, bet ilgas, sapņi, sāpes, pārdzīvojumi ir tie paši. Mūsos katrā joprojām gruzd arvien tās pašas "zemdegas".
Es pat teiktu, ka šī grāmata ir tāds kārtīgs latvieša psiholoģiskais portrets. Turklāt esmu pārsteigta, cik lieliski Ezera ataino abu dzimumu iekšējos pārdzīvojumus un izjūtu būtību.💚
Man šķiet, šai grāmatai vajadzētu pievērst vairāk uzmanības. Lai gan pirms kāda laika gan Dailes teātrī pat bija izrāde, bet tad man tas nebija aktuāli.
Starp citu, grāmatā stāsti iziet visu gadalaiku ciklu, tomēr es ieteiktu to lasīt ziemā vai rudenī, vislabāk veļu laikā. Noskaņas dēļ.
Šī darba nosaukumā ir vārds "fantasmagorija", kas nav bez pamata, jo grāmatai piemīt arī nedaudz mistērijas un starppasauļu pieskāriena. 🌟
No Regīnas Ezeras darbiem laikam īsti neko nebiju lasījusi. Pirmais, kas pārsteidza, bija viņas bagātā valoda un fascinējošais sinonīmu lietojums (piemēram , piecos dažādos veidos nodēvēt "kabatas lakatu" vai "ārlaulības bērnu" 🤯🌟). Tomēr valoda nav pārāk sarežģīta, un tiek noturēts reālisma un poētikas balanss.
Man ļoti patika Zandas doma, ka ne visiem šī grāmata būtu piemērota. Manuprāt, lasītājam jau ir jābūt zināmu dzīves pieredzi uzkrājušam, it sevišķi attiecību jomā. Ja pareizi saprotu, pati Ezera bijusi aptuveni 37 gadus veca, kad šo rakstījusi. Godīgi sakot, šis laikam arī būtu aptuveni labākais laiks šī darba lasīšanai. Domāju, ka ļoti jauniem cilvēkiem daudz kas paliktu neizprasts.
Šo grāmatu es dēvētu par "īstu" literatūru. Tai ir viss, kas grāmatu padara izcilu. Ārējais noformējums atbilst stāsta būtībai, attēli, kas sākumā šķita savādi, ar laiku atklāja savu jēgu, grāmatai ir tēlains ievads, reāls iztirzājums, kur vairāki reālistiski stāsti, kuri savijas kopā, kā arī pārsteidzošs nobeigums. Grāmata šķiet pārdomāta. Pie tam autore grāmatā pastarpināti runā arī par sevi kā rakstnieci, pat nedaudz kariķē sociālisma attieksmi pret jaunajiem autoriem (man šī daļa gan šķita visgarlaicīgākā).
Grāmata ir par padomju laika cilvēku, bet lasot arvien vairāk saproti, ka cilvēki nemainās, bet dekorācijas gan. Varbūt mums vairs nav jāsapņo par Volgām vai ūdens pieslēgumu mājai, bet ilgas, sapņi, sāpes, pārdzīvojumi ir tie paši. Mūsos katrā joprojām gruzd arvien tās pašas "zemdegas".
Es pat teiktu, ka šī grāmata ir tāds kārtīgs latvieša psiholoģiskais portrets. Turklāt esmu pārsteigta, cik lieliski Ezera ataino abu dzimumu iekšējos pārdzīvojumus un izjūtu būtību.💚
Man šķiet, šai grāmatai vajadzētu pievērst vairāk uzmanības. Lai gan pirms kāda laika gan Dailes teātrī pat bija izrāde, bet tad man tas nebija aktuāli.
Starp citu, grāmatā stāsti iziet visu gadalaiku ciklu, tomēr es ieteiktu to lasīt ziemā vai rudenī, vislabāk veļu laikā. Noskaņas dēļ.
Šī darba nosaukumā ir vārds "fantasmagorija", kas nav bez pamata, jo grāmatai piemīt arī nedaudz mistērijas un starppasauļu pieskāriena. 🌟
December 1, 2021
It's been one hell of a ride… Divi mēneši ar Regīnu Ezeru izsauca visdažādākās sajūtas, bet kopumā esmu gatava konferencei, kas veltīta Ezeras kundzei.
April 28, 2019
"Un vai ar pietiekamu skaidrību es apjēdzu, ka nogalināt var ne tikai lode (..), cilpa un infarkts, bet arī sirdsapziņa un ilgas, pagātne un apmulsums, garu gadu apsēstība un dažu sekunžu vājuma brīdis?"
šis lasījās ļoti ilgi, jo tik daudz atziņu, sāpju, pārdomu, ka viss tiek apdomāts vairākas reizes, kādēļ tā, kādēļ ne tā, bet "ko gan mēs zinām par zemdegām, kas gruzd citos cilvēkos?"
man patika Regīnas Ezera valoda, kas ir vilinoša, vienkārši brīnumaina - "gaiss ņirbēja baltu taureņu pilns."
ar šo laikam arī pietiks.
pavasaris nav īstais laiks fantasmagorijai.
jāiet baudīt taureņu laiku.
"vainīgi ir daudzi un daudz kas, taču īstā grēkāža nav, ja nu vienīgi liktenis, bet vainot likteni – tas ir tikpat kā sunim ķert pašam savu asti."
šis lasījās ļoti ilgi, jo tik daudz atziņu, sāpju, pārdomu, ka viss tiek apdomāts vairākas reizes, kādēļ tā, kādēļ ne tā, bet "ko gan mēs zinām par zemdegām, kas gruzd citos cilvēkos?"
man patika Regīnas Ezera valoda, kas ir vilinoša, vienkārši brīnumaina - "gaiss ņirbēja baltu taureņu pilns."
ar šo laikam arī pietiks.
pavasaris nav īstais laiks fantasmagorijai.
jāiet baudīt taureņu laiku.
"vainīgi ir daudzi un daudz kas, taču īstā grēkāža nav, ja nu vienīgi liktenis, bet vainot likteni – tas ir tikpat kā sunim ķert pašam savu asti."
April 17, 2021
Es bēgu un slēpos, muku un locījos, izvairījos un tirgojos. Un man bija taisnība! Tas, ko piedzīvoju šajā grāmatā - es jutu! Es jutu katru šūnu sevī, līdz pat katram ģenētiska koda elementam. Bet pa šauru zīda diega biezuma ceļu mana dvēsele neievainota, tika vesta, vesta un vesta cauri tās tapšanas laikam. Garām, tuvu un līdzās ikvienam, kuri izdzīvoja, lai es varētu dzīvot.
Man viegli sāp visas iekšas un lobās kārtu kārtas... mierīgais zaļums, drūmais mēļums, izaicinoši spilgtais sarkanums. Lāde, kurā aiz trijām atslēgām - labvēlība, apgaismība, blūzs - mīt patiesība. Par laiku.
Man viegli sāp visas iekšas un lobās kārtu kārtas... mierīgais zaļums, drūmais mēļums, izaicinoši spilgtais sarkanums. Lāde, kurā aiz trijām atslēgām - labvēlība, apgaismība, blūzs - mīt patiesība. Par laiku.
May 4, 2021
Man vēl ir jāpieaug un jānobriest, lai novērtētu nenoliedzamo autores talantu. Pašlaik es dusmojos par grāmatas varoņu nespēju sarunàties savā starpā, par to, cik lietas tika (un tiek joprojām) samudžinātas no tā, ka neprotam un nav drosmes runāt. Negribu vairs uzturēt un kultuvēt emocionālo impotenci. Gribu dzīvot un strādāt vidē, kur ir laba sarunu kultūra
May 11, 2021
Cik garšīga valoda!
June 26, 2021
Tēlaina valoda un dzīves stāsti parādās caur tēlu iekšējās pasaules attainojumu un atmiņu taku. Katra cilvēka ceļi un neceļi, sapņi un vilšanās. Caur atsevišķiem cilvēkiem paradīta dzīve mazā ciematiņā padomju laikos.
Skaista valoda.
Skaista valoda.
March 19, 2017
I would love to call this book a collection of paintings of human nature meeting life and making choices. A pleasure to read, still pure fiction.
February 1, 2020
Nebaidos apgalvot, ka Regīnai Ezerai ir viskrāšņākā, sulīgākā valoda latviešu literatūrā.
March 21, 2019
Vēl viena izcila sava laika liecība.
Sākums bija grūts – ievada garie, nebeidzamie, vācu manierē darinātie teikumi man vairākus vakarus pēc kārtas ļāva veiksmīgi iemigt, nelaižot tālāk par pirmajām lappusēm. :)
Ja tu spēj šo te izlasīt tā, lai tavas domas kaut pāris reižu neaizklīstu kur citur, tad šī ir grāmata tev :)
“Sniegs ir dzīts un piedzīts kā bez prāta un bez sāta, sniegs ir kaisījies un pārslojis, biris un kritis kā apmāts un kā dulls, trīs dienas un naktis tas ir gāzies lejup, atpērkoties par rudens lietavām un kailsalu, par dubļiem un slapjdraņķa ķēpu, kad nav kur atpūsties skatienam un no grūtsirdīgā vienlaidu pelēkuma sažņaudzas cilvēka un pat zvēra sirds. Sniega jau sen bija gana, atliku likām tas jau tika sadzinies un sakrāvies visur, kur, vien jaudājis tikt klāt un piekļūt, spiedies un triecies, līdis un spraucies iekšā, kur vien spējis aizķerties un iesprūst, — starp žogu dēļiem, šīfera plākšņu salaidumos, jumta skaidu spraugās, logu šķirbās, mēteļu pogcaurumos un dzīvnieku spalvā. Bija jau nolīdzināti ciņi un grāvji un ieputināti zaķi migās, bet sniegs vēl skrēja pa vējam asām, slīpām svēdrām un nemaz netaisījās un negrasījās mest mieru, kā kad tur, augšā, kādam bezgalīgam maisam gals būtu sprucis vaļā un nebūtu neviena, kas aizsien, it kā būtu samaitājušās sniega maļamās dzirnavas un netrāpītos neviens, kas mācētu tās apturēt1 un darīt galu šim balti ņirbošajam neprātam. Kovārņi tup koku zaros galīgi aizsnigušām balsīm un, tikai retumis un reizumis izstaipot notirpušos spārnus, trauc lejup sniega smalkni, un tā birst kā putekļi ar zeltainu atvizmu. Nerej suņi, un gaiļi nedzied, gaiļi ir kūtiņās iespundēti, jo kur lai šajā baltajā stiegoņā liktos Mūrgales gaiļi ar zaļgani apsūbējušām vara krāsas astēm un sarkanām sekstēm, cēli stāvus izslietām vai uz vienas acs švītīgi piešķiebtām aveņsārtām sekstēm...”
Bet tagad, kad šī grāmata jau izlasīta, šķiet - vai maz man vairs patiks tādas grāmatas, kurā šādu dziļu aprakstu nav, vai man tās neliksies par prastu un tukšu?
Regīna Ezera ir vārda māksliniece. Ikviens var uzrakstīt triviālo “tikšķēja pulkstenis”. Taču šeit mēs lasām: “tās patiesi bija savādas un noslēpumainas skaņas, bet katrā ziņā ne sievietes gaita un nepavisam ne ar augstpapēžu kurpēm. Soļi nedz tuvojās, nedz attālinājās un visu laiku tikai gāja un gāja garām un secen, kaut kā ļoti vienaldzīgi, līdz baigumam vienaldzīgi un ritmiski – bija grūti iztēloties dzīvu būtni, kas varētu šādi iet. Varbūt krātiņā ieslodzīts, pēc brīvības noilgojies tīģeris, varbūt cilvēks pa cietuma kameru vai slimnīcas gaiteni. Tā varēja soļot tikai tāds, kam nebija kur iet un kas nekur nevarēja nokļūt un tikt. Aiz apātijas tvērās itin kā slēpts un aizturēts izmisums”.
Dzīve Mūrgalē – 67 kilometrus no Rīgas. Joprojām “gluži bez blata un pa reizei pat bez šādām tādām nelikumībām nevar iztikt”. Ziemas siltie zābaki nav dabonami, “un vispār no viņa četrdesmit piektā izmēra apaviem ir tikai sazin kādi melni ne melni, pelēki ne pelēki briesmīgi stulpaiņi un vīriešu ne vīriešu, sieviešu ne sieviešu sprādžainas importa sandales, kas vasaras pusē varbūt var noderēt kādam bārdainam provinces švaukstam”.
Kāds skaitās šiks apģērbs dāmai? – “Melnā luksa auduma kleita. Kājās “1.Maija” lakkurpes, universāli apavi, skaisti, stipri un izturīgi kā tanki, gluži kā radīti Mūrgales smilšu mālam, rūgtenas “Dzintara” smaržas, kādas pašlaik modē, sevišķi padzīvojušām sievietēm, pašrocīga frizūra, plastmasas klipši ausīs”. Bet Alisei ir uzdāvinātas smaržas, kam “uz etiķetes ar melnu uz balta stāvēja uzdrukāts bīnumvārds “Paris”... maksāja piecdesmit un pat veselus sešdesmit rubļus, par kuriem taču varēja nopirkt kārtīgus ziemas zābakus pašām vai kādam no bērniem mēteli”.
“No algas mašīna nekādi neiznāk. Tā ka jabrauc vien ar to pašu autobusu. Un ūdens jāpastaipa ar spaiņiem”. Māju patrepē – “veļas mašīnas bundulis, vecā, daudz pieredzējusī un jau nez cik reižu labotā “Rīga” bez susināšanas centrifūgas, kuru aizstāja divi ar roku griežami izgrabējuši veltnīši, kas allaž neganti saspaidīja pogas”. Bet Aigars sapņo par motociklu ar blakusvāģi, jo tāds “tak ir pavisam kas cits nekā bez blakusvāģa, motocikls ar blakusvāģi ir bezmaz... tas ir bezmaz zapiņš!”
Bet tas ir tikai laikmeta fons. Vēl jau – paši pamatnotikumi, gaidot atrisinājumu vēl nepacietīgāk kā detektīvromānā Puaro fināla iznācienu - nu Kas, Kā un Vai Vispār viņu nogalināja ?!
Visapburošākā ir pēdējā nodaļa “Slepkavība, par kuru nesoda”, kurā satiekam pašu rakstnieci. Man vienmēr ir paticis veselīgs sarkasms – un šī ir sarkasma paraugstunda!
Sākums bija grūts – ievada garie, nebeidzamie, vācu manierē darinātie teikumi man vairākus vakarus pēc kārtas ļāva veiksmīgi iemigt, nelaižot tālāk par pirmajām lappusēm. :)
Ja tu spēj šo te izlasīt tā, lai tavas domas kaut pāris reižu neaizklīstu kur citur, tad šī ir grāmata tev :)
“Sniegs ir dzīts un piedzīts kā bez prāta un bez sāta, sniegs ir kaisījies un pārslojis, biris un kritis kā apmāts un kā dulls, trīs dienas un naktis tas ir gāzies lejup, atpērkoties par rudens lietavām un kailsalu, par dubļiem un slapjdraņķa ķēpu, kad nav kur atpūsties skatienam un no grūtsirdīgā vienlaidu pelēkuma sažņaudzas cilvēka un pat zvēra sirds. Sniega jau sen bija gana, atliku likām tas jau tika sadzinies un sakrāvies visur, kur, vien jaudājis tikt klāt un piekļūt, spiedies un triecies, līdis un spraucies iekšā, kur vien spējis aizķerties un iesprūst, — starp žogu dēļiem, šīfera plākšņu salaidumos, jumta skaidu spraugās, logu šķirbās, mēteļu pogcaurumos un dzīvnieku spalvā. Bija jau nolīdzināti ciņi un grāvji un ieputināti zaķi migās, bet sniegs vēl skrēja pa vējam asām, slīpām svēdrām un nemaz netaisījās un negrasījās mest mieru, kā kad tur, augšā, kādam bezgalīgam maisam gals būtu sprucis vaļā un nebūtu neviena, kas aizsien, it kā būtu samaitājušās sniega maļamās dzirnavas un netrāpītos neviens, kas mācētu tās apturēt1 un darīt galu šim balti ņirbošajam neprātam. Kovārņi tup koku zaros galīgi aizsnigušām balsīm un, tikai retumis un reizumis izstaipot notirpušos spārnus, trauc lejup sniega smalkni, un tā birst kā putekļi ar zeltainu atvizmu. Nerej suņi, un gaiļi nedzied, gaiļi ir kūtiņās iespundēti, jo kur lai šajā baltajā stiegoņā liktos Mūrgales gaiļi ar zaļgani apsūbējušām vara krāsas astēm un sarkanām sekstēm, cēli stāvus izslietām vai uz vienas acs švītīgi piešķiebtām aveņsārtām sekstēm...”
Bet tagad, kad šī grāmata jau izlasīta, šķiet - vai maz man vairs patiks tādas grāmatas, kurā šādu dziļu aprakstu nav, vai man tās neliksies par prastu un tukšu?
Regīna Ezera ir vārda māksliniece. Ikviens var uzrakstīt triviālo “tikšķēja pulkstenis”. Taču šeit mēs lasām: “tās patiesi bija savādas un noslēpumainas skaņas, bet katrā ziņā ne sievietes gaita un nepavisam ne ar augstpapēžu kurpēm. Soļi nedz tuvojās, nedz attālinājās un visu laiku tikai gāja un gāja garām un secen, kaut kā ļoti vienaldzīgi, līdz baigumam vienaldzīgi un ritmiski – bija grūti iztēloties dzīvu būtni, kas varētu šādi iet. Varbūt krātiņā ieslodzīts, pēc brīvības noilgojies tīģeris, varbūt cilvēks pa cietuma kameru vai slimnīcas gaiteni. Tā varēja soļot tikai tāds, kam nebija kur iet un kas nekur nevarēja nokļūt un tikt. Aiz apātijas tvērās itin kā slēpts un aizturēts izmisums”.
Dzīve Mūrgalē – 67 kilometrus no Rīgas. Joprojām “gluži bez blata un pa reizei pat bez šādām tādām nelikumībām nevar iztikt”. Ziemas siltie zābaki nav dabonami, “un vispār no viņa četrdesmit piektā izmēra apaviem ir tikai sazin kādi melni ne melni, pelēki ne pelēki briesmīgi stulpaiņi un vīriešu ne vīriešu, sieviešu ne sieviešu sprādžainas importa sandales, kas vasaras pusē varbūt var noderēt kādam bārdainam provinces švaukstam”.
Kāds skaitās šiks apģērbs dāmai? – “Melnā luksa auduma kleita. Kājās “1.Maija” lakkurpes, universāli apavi, skaisti, stipri un izturīgi kā tanki, gluži kā radīti Mūrgales smilšu mālam, rūgtenas “Dzintara” smaržas, kādas pašlaik modē, sevišķi padzīvojušām sievietēm, pašrocīga frizūra, plastmasas klipši ausīs”. Bet Alisei ir uzdāvinātas smaržas, kam “uz etiķetes ar melnu uz balta stāvēja uzdrukāts bīnumvārds “Paris”... maksāja piecdesmit un pat veselus sešdesmit rubļus, par kuriem taču varēja nopirkt kārtīgus ziemas zābakus pašām vai kādam no bērniem mēteli”.
“No algas mašīna nekādi neiznāk. Tā ka jabrauc vien ar to pašu autobusu. Un ūdens jāpastaipa ar spaiņiem”. Māju patrepē – “veļas mašīnas bundulis, vecā, daudz pieredzējusī un jau nez cik reižu labotā “Rīga” bez susināšanas centrifūgas, kuru aizstāja divi ar roku griežami izgrabējuši veltnīši, kas allaž neganti saspaidīja pogas”. Bet Aigars sapņo par motociklu ar blakusvāģi, jo tāds “tak ir pavisam kas cits nekā bez blakusvāģa, motocikls ar blakusvāģi ir bezmaz... tas ir bezmaz zapiņš!”
Bet tas ir tikai laikmeta fons. Vēl jau – paši pamatnotikumi, gaidot atrisinājumu vēl nepacietīgāk kā detektīvromānā Puaro fināla iznācienu - nu Kas, Kā un Vai Vispār viņu nogalināja ?!
Visapburošākā ir pēdējā nodaļa “Slepkavība, par kuru nesoda”, kurā satiekam pašu rakstnieci. Man vienmēr ir paticis veselīgs sarkasms – un šī ir sarkasma paraugstunda!
September 15, 2021
Vai maz ir iespējams lasīt, neuzurdīt savas paša zemdegas? Cik daudz mēs nezinām par cilvēkiem, kas ir tepat, līdzās ik dienas.. Kas tirdās katra dvēselē. Un cik daudz mēs zinām paši par sevi? Un tie citi par sevi?
Runāt un izrunāt vajag. Vieglāk lai paliek..
Runāt un izrunāt vajag. Vieglāk lai paliek..
September 13, 2021
Autore nebeidz pārsteigt. Cik viegli atmiņā paliek katrs tēls, katra rindiņa un katrs vārds no šīs grāmatas, bet šīs atmiņas nespiež - tikai viegli silda.
November 19, 2023
Laikam labākais no latviešu oriģinālliteratūras, ko esmu lasījusi.
July 27, 2016
Pieci stāsti, viens ar otru savīti, personāži - savstarpēji pazīstami, vienā ciemā dzīvodami, tomēr katra grāmatas daļa atklāj citu cilvēka rakstura šķautni un katrā varam atrast kādu arī sev pazīstamu problēmu. Taču, lai cik reālas tās būtu, stāstos slēpjas arī daļa mistikas un neskaidrību. Kas bija galvenā stāstītāja? Kas notika ar romāna varoņiem? Šīs zemdegas mums Regīna Ezera tā arī neatklāj. Ar savu poētisko valodu, kas brīžiem gan liekas pārlieku izskaistināta un pieblīvēta ar mūsdienu Latvijā reti lietotiem vārdiem, rakstniece ievelk lasītāju grāmatas dzīlēs un tā arī neatlaiž, jo, izlasot romānu, skaidrs nekļūst nekas. Ja nu vienīgi tas, ka būtu biežāk jāpārdomā sava dzīve un attieksme pret citiem cilvēkiem.
January 26, 2021
Lai gan vairākas sižetu līnijas pamatos bija līdzīgas, katra tomēr bija īpaša un atšķirīga. Lai gan lasījās lēni un brīžiem likās: "vai nav par garu", beigās secinu, ka viss bija precīzi kā nomērīts, lai radītu īstās sajūtas un priekšstatus.
Lai gan Autora kā autora klātbūtne varētu šķist traucējoša, jo izrauj no stāsta realitātes un ieved kaut kur pa vidu starp realitātēm, šeit tas bija organiski un nostrādāja kā vienojošais elements.
Lielisks meistardarbs.
Lai gan Autora kā autora klātbūtne varētu šķist traucējoša, jo izrauj no stāsta realitātes un ieved kaut kur pa vidu starp realitātēm, šeit tas bija organiski un nostrādāja kā vienojošais elements.
Lielisks meistardarbs.
December 29, 2012
Poētiska, groteska refleksija par literatūras radīšanu, kas ataino cilvēku bailes psiholoģiskā diapazonā un piepilda rakstnieka būtību novelistiski cikliskā tvērumā.
February 18, 2021
Literatūras kanons. Ezerai nav nepieciešama recenzija, toč. Pārsteidzoša spēja iedzīvoties tēlos un viņu runas paradumos un domāšanā.
January 2, 2022
Tā kā drīzumā jāiet uz Dailes izrādi "Zemdegas", pirms tam gribējās izlasīt grāmatu. Regīnas Ezeras valoda tiešām ir apbrīnojama un brīnišķīga.
Pat lietus līšanu, miglu, autobusa pienākšanu vai maizes kukuļa nopirkšanu Mūrgales bodītē viņa spēj apralstīt tik tēlaini un garšīgi.
Tomēr 430 lpp. grāmatā šī tēlainība ik pa laikam arī pamatīgi nogurdina.
Te pāris spilgtākie apvidvārdi, vecvārdi, kas man palikuši atmiņā - paldens, skadrs, sīvenis, lāsmenis, zempūtis, mutslauķis, noğieda, tiepumdesa.
Grāmatas lielākā vērtība noteikti ir autores spēja pelēku ikdienu, parastus cilvēkus un viņu ilgas, cerības, sapņus un attiecības aprakstīt tik sīki, ielūkoties tajos tik dziļi. Patika arī grāmatas struktūra - atsevišķi stāsti, kuru vaorņi tomēr savā starpā ir saistīti.
Pēdējā nodaļa mazliet sabojāja manu subjektīvo romāna pēcgaršu. Lai arī nevar noliegt Ezeras lielisko humora izjūtu, fantasmagorijas gluži vienkārši nav mans.
Pat lietus līšanu, miglu, autobusa pienākšanu vai maizes kukuļa nopirkšanu Mūrgales bodītē viņa spēj apralstīt tik tēlaini un garšīgi.
Tomēr 430 lpp. grāmatā šī tēlainība ik pa laikam arī pamatīgi nogurdina.
Te pāris spilgtākie apvidvārdi, vecvārdi, kas man palikuši atmiņā - paldens, skadrs, sīvenis, lāsmenis, zempūtis, mutslauķis, noğieda, tiepumdesa.
Grāmatas lielākā vērtība noteikti ir autores spēja pelēku ikdienu, parastus cilvēkus un viņu ilgas, cerības, sapņus un attiecības aprakstīt tik sīki, ielūkoties tajos tik dziļi. Patika arī grāmatas struktūra - atsevišķi stāsti, kuru vaorņi tomēr savā starpā ir saistīti.
Pēdējā nodaļa mazliet sabojāja manu subjektīvo romāna pēcgaršu. Lai arī nevar noliegt Ezeras lielisko humora izjūtu, fantasmagorijas gluži vienkārši nav mans.
June 30, 2022
Iepriekš esmu lasījis jau Regīnas Ezeras darbus "Aka" un "Cilvēkam vajag suni", līdz ar to, zināju, ka autore spēja izcili rakstīt.
Par šo grāmatu - patiesībā nedaudz grūti novērtēt šo grāmatu. No vienas puses - autore izcili ir uzbūrusi ainu kādā laiku mazpilsētā, parādot vairāku cilvēku, kuri ir savstarpēji saistīti, dzīves un domas. No otras puses - man personiski nedaudz par daudz bija viss tēlainums tekstā (iespējams man vienīgajam, bija šī problēma), kas vienā brīdī nedaudz nogurdina lasot šo grāmatu.
Kopumā pelnītas 5 zvaigznes, jo grāmata ir tiešām lieliska (lai gan, manā ieskatā abi pārējie R. Ezeras darbi, kurus esmu lasījis ir nedaudz labāki).
Par šo grāmatu - patiesībā nedaudz grūti novērtēt šo grāmatu. No vienas puses - autore izcili ir uzbūrusi ainu kādā laiku mazpilsētā, parādot vairāku cilvēku, kuri ir savstarpēji saistīti, dzīves un domas. No otras puses - man personiski nedaudz par daudz bija viss tēlainums tekstā (iespējams man vienīgajam, bija šī problēma), kas vienā brīdī nedaudz nogurdina lasot šo grāmatu.
Kopumā pelnītas 5 zvaigznes, jo grāmata ir tiešām lieliska (lai gan, manā ieskatā abi pārējie R. Ezeras darbi, kurus esmu lasījis ir nedaudz labāki).
October 6, 2021
Visiem stāstu varoņiem ir milzu vēlme dzīvot, patiešām dzīvot ar baudu, ar prieku, mainīt kaut ko savā dzīvē. Liekās, tūlīt, tūlīt, bet viss kaut kā izčākst, izgaist...
Īpaši uzrunāja Askolda, Auroras un Ritmas stāsti. Un ļoti patika pēdējais, Regīnas stāsts - tik ironiski forši uzrakstīts. Regīnas valoda, neapšaubāmi, pat nav apspriešanas vērts temats, bauda vairākkārt lasot vienu teikumu vai rindkopu...
Un man ļoti patika mākslinieka Aleksandra Stankēviča zīmējumi.
Viņš iet pāri malām, kā piepildīta šampanieša glāze, bet noplok kā novadējies zelteris uz Auroru paskatoties vien. (59)
Īpaši uzrunāja Askolda, Auroras un Ritmas stāsti. Un ļoti patika pēdējais, Regīnas stāsts - tik ironiski forši uzrakstīts. Regīnas valoda, neapšaubāmi, pat nav apspriešanas vērts temats, bauda vairākkārt lasot vienu teikumu vai rindkopu...
Un man ļoti patika mākslinieka Aleksandra Stankēviča zīmējumi.
Viņš iet pāri malām, kā piepildīta šampanieša glāze, bet noplok kā novadējies zelteris uz Auroru paskatoties vien. (59)
September 23, 2021
Beidzot izlasīju šo grāmatu, kurai tik ļoti pretojos vidusskolas laika "ieteicamās literatūras" ietvaros. Patika šī grāmata. Pārspēja manas ekspektācijas pat latviešu padomju laika grāmatām, kas gan nebija sevišķi grūti. Patika un atmiņā paliks grāmatas varoņu psiholoģiskie portreti. notikumu cēloņsakarības. Vērā ņemama grāmata latviešu literatūrā, kuru, iespējams, pēc kāda laika gribētu pārlasīt vēlreiz.
September 15, 2017
Mana vismīļākā latviešu rakstniece. Viņas valoda ir tik bagātīga un sulīga. Reiz pa reizēm pārlasu viņas garadarbus.
May 6, 2021
Stāsti kā asinsvadi plūst uz sirdi - Mūrgali. Nu, protams, darbs ir dižs. Tas ir kā pieskatīt upes.
Displaying 1 - 30 of 32 reviews