Gundega Repše (1960) – rakstniece, publiciste. Absolvējusi Latvijas Mākslas akadēmijas Mākslas vēstures un teorijas nodaļu. Strādājusi žurnālā "Liesma", laikrakstos "Labrīt", "Izglītība un Kultūra", literārajā mēnešrakstā "Karogs". Viena no spilgtākajām 90. gadu latviešu prozas pārstāvēm. Vairāku romānu, stāstu krājumu, biogrāfisku darbu, eseju un dokumentālu prozas grāmatu autore. Aktīvi iesaistās kultūras un sabiedriskās dzīves procesos.
Ar Repši kā jau Repši: es literatūrā meklēju pavisam ko citu, nekā viņu interesē dot, bet tajā pašā laikā rakstīt viņa noteikti māk un lasīt ir vērts, pat ja brīžiem gribas teatrāli nopūsties un pašūpot galvu.
Rugetta/Roze nu tapusi par Rainu, lai arī tā arī netop skaidrs, kas par iemeslu vēl vienai vārda maiņai un kurš tad beigu beigās ir viņas īstais vārds. Būtībā pati skaidrojošā vārdnīca man pat ļoti patika, jo piedāvāja tādu pa īstam pieaugušu skatījumu uz galvenās varones dzīvi, lai gan es labprāt būtu lasījusi vairāk secinājumus par notikumiem, kas bija atainoti pirmajās divās triloģijas grāmatās. Pie tam, atkal jāpiemin vārdu pinekļi, kuros brīžiem pilnībā pazuda jebkāda jēga. Guna pareizi pateica, ka efekts no tās piņķerēšanās ar teikumiem rodas tāds, ka latviešiem nav nekā, ko pateikt, kas būtu ar patiesu jēgu, nevis tikai rakstīts, lai pēc iespējas skaistāk saviļātu vārdus vienā teikumā. Tiesa, bija arī tādi vārdnīcas šķirkļi, ko lasīju ar lielu aizrautību un brīžiem šī daļa patika labāk par "Vara ratiem". Visu sabojāja grāmatas noslēgumā ieliktās intervijas ar 'personāžiem' un Rainas rakstītie stāsti. Likās, ka Repše cenšas lasītājiem izskaidrot un ar karotīti mutē ielikt to, kāda tad Rugetta/Roze/Raina īsti ir, nedodot iespēju secinājumus izdarīt pašiem. Pie tam, pilnīgi nesimpatizēja pēkšņi nez no kurienies uzradies metafiction koncepts, kas vismaz mani pilnībā izsita no sliedēm un diezgan pabojāja iespaidu ne tikai par "Dzelzs apvārdošanu", bet par visu triloģiju. Noslēgumā jāsaka, ka "Smagā metāla" spēcīgākais posms viennozīmīgi ir "Alvas kliedziens". Neesmu pārliecināta, vai tas, kas sekoja, bija nepieciešams.
Koncepts, protams, interesants: grāmata-skaidrojošā vārdnīca. Bet kaut kā neaizķēra. Manai gaumei par daudz filozofijas, par daudz vārdu košļāšanas un valstīšanas pa muti, neko īsti nepasakot, par maz kustības. Saprotu jau, ka tā nav tāda grāmata, ka tas te nemaz nav gaidāms, bet man laikam par modernu un ēterisku.
Iespējams tā esmu tikai es, bet man patīk, kad grāmata ievelk stāstā un negribas to nolikt. Kad visa grāmata sastāv no saraustītiem gabaliem, kas reizēm atsaucas uz kaut ko, kas iepriekš ir izlasīts, tad ir grūtāk. Pats sākums un pašas beigas līdz ar to likās diezgan foršas, bet viss tas vidus, kas diezgan bieži nebija stāsts, bet dažādu emociju sakopojums. It kā tādā ziņā tiešām šķiet, kā kādam rakstīta vēstule par sevi. Pagara. Bet, cik tad ļoti cilvēkus (arī mani) interesē lasīt, kā citi stāsta par savu dzīvi, kuru tu jau esi it kā izdzīvojis iepriekšējās grāmatās?
Kopumā šī triloģija pēc pēdējās grāmatas likās vairāk, kā rakstnieces grāmata par sevi, kā par kaut kādu apstraktu tēlu.