Berelis ir studējis Latvijas Universitātes Fizikas un matemātikas fakultātē (1979—1981) un Latvijas Universitātes Filoloģijas fakultātes Bibliotēku zinātnes un bibliogrāfijas nodaļā.Strādājis par bibliotekāru Skujenē, kā arī žurnālā "Karogs" (1989—1992 un 2003—2010). 1986. gadā sācis publicēt literāros darbus. Izdevis vairākus stāstu krājumus, grāmatas bērniem. Tāpat rakstījis par postmodernisma iezīmēm latviešu prozā un citām tēmām. Par grāmatu "Neēd šo ābolu, tas ir mākslas darbs", kurā ir apskatīta 1990. gadu latviešu proza, saņēmis literatūras gada balvu literatūrzinātnē. 1994. gadā kļuvis par Latvijas Rakstnieku savienības biedru. G. Bereļa aktīvākais darbības laiks ir 20. gs. 90. gadi, kad viņš daudz raksta par jaunāko latviešu prozu, formulējot Aivara Ozoliņa, Jāņa Einfelda, Arvja Kolmaņa, Noras Ikstenas, Jāņa Vēvera un citu jauno autoru poētikas iezīmes, skaidrojot postmodernās literatūras principus un pārskatot mākslinieciskuma kritērijus latviešu prozā. Šajā laikā sarakstītas viņa nozīmīgās literatūrkritiskās grāmatas "Klusums un vārds", "Latviešu literatūras vēsture" un "Neēd šo ābolu, tas ir mākslas darbs". 21. gadsimta sākumā G. Berelis strādā žurnālā "Karogs", kurā regulāri publicē apskatus par jaunāko literatūru.
Tā kā apzināta metafikcija, tā kā pretenciozs vāvuļojums. Galīgi neko nesapratu (godīgi sakot, biju par slinku, lai iedziļinātos), bet kaut kas man tajā visā patika.
Paralēlās sižeta līnijas, kas tā arī nesasaistās, – interesants paņēmiens, kā arī diezgan jestra satīra par (LV) literatūrzinātnieku un vispār mākslinieku vidi, tomēr grāmatas pēdējā trešdaļa gan domas, gan joki sāk jau atkārtoties.
Viegla, burlakaina lasāmviela par mākslinieku nešpetnību. Visi sižeta pavedieni drīz vien sāk vienkārši tirināties ar variācijām par tēmu, tāpēc sākotnējais prieks ar katru nodaļu aizvien atkāpjas.