Ja neskatās uz faktu, ka garie apraksti (īpaši politiskie manifesti) varēja uzdzīt miegu, un abi galvenie varoši ir tik briesmīgi viens pret otru, ka tiešām ir viens otru pelnījuši, un pat ar visu to beigas ir "oh, comon! viss taču varēja tik labi atrisināties!", jutos pat pārsteigta, cik beigās lasīšanu tomēr izbaudīju.
24 stundu cikls noteikti palīdz, tā arī zināmā, kaut novecojusī vide, kas ieliek visu kustībā, ieliek stāstam robežas, kas tomēr neierobežo negatīvā veidā. Patīkama valoda un saprotamas cilvēku prioritātes, mijiedarbībā starp praktisko un garīgo. Ja ne tās beigas, ugh. Reizē, beigties ar mazāku kulmināciju, tas droši vien arī šķistu neapmierinoši.