Skolas Līze

by Inguna Bauere

Ingunas Baueres (1960) romāns “Skolas Līze” piedāvā plašu, vēsturiski precīzi tēlotu laikmeta ainu caur sešu sieviešu dzīvesgājuma prizmu divu gadsimtu garumā. Romāns stāsta par rakstnieka Matīsa Kaudzītes sievas Līzes Rātminderes dzīvi, senčiem vairākās paaudzēs un jo īpaši plaši – par jaunlatviešu kustības veidošanos un attīstību 19. gadsimta vidū, par procesiem, kas pamazām rosināja nacionālās kultūras veidošanos, par slavenā romāna “Mērnieku laiki” rašanās vidi un prototipiem, – taču šī laikmeta aina parādīta caur reālu cilvēku – Vecpiebalgas skolotāja meitas Līzes Rātminderes un viņas senču kopš 18. gadsimta – dzīvesgājumu prizmu.

480 pages, Hardcover

About the author

Pasē rakstīts, ka esmu dzimusi 1960. gada 23. jūlijā Cēsīs, un tā tas tiešām bija, jo mana māmiņa, pati būdama cēsiniece, izvēlējās savu pirmdzimto laist pasaulē šai skaistajā Vidzemes mazpilsētā. Tomēr par dzimto vietu uzskatu Liepāju, kur izaugu mīlēta un lutināta un kur pabeidzu J.Raiņa 6. vidusskolu. Tieši Liepāja, mana tēta dzimtene, ir mana vismīļākā bērnības zeme un sapņu sala šodien. Kāpas, jūra un vējš – vismaz pāris reizes gadā man noteikti jānokļūst pie vecākiem, māsas, radiņiem un skolas laika draudzenēm!

Pabeigusi vidusskolu, īsti nezināju, kurp doties. Galu galā izlēmu par labu Jelgavas Lauksaimniecības akadēmijai, kur izstudēju par celtniecības inženieri. Skaidrs, ka tā bija kļūda, jo, lai arī mācījos labi, nekāda lielā celtniece no manis nemaz nevarēja iznākt – neesmu eksaktas dabas cilvēks. Kāpēc neizvēlējos ar literatūru saistītas studijas? Laikam jau tomēr Dievam ir pašam savi plāni. Jelgavā satiku kursa biedru Aigaru, no Tiltiņas pārtapu par Baueri un pēc augstskolas beigšanas devos vīram līdzi uz Vecpiebalgu, kur nākamais darba devējs, kolhoza ,,Alauksts” priekšsēdētājs Jurciņš, jauno speciālistu ģimenei piešķīra divstāvu mājiņu ciemata centrā, kurā dzīvojam joprojām, nu jau vairāk nekā gadsimta ceturksni. Ģimene sakuplojusi, mani bērni Matīss un Laimdota var droši saukt sevi par vecpiebaldzēniem, un es reizēm aizprātojos par to, cik ļoti man paveicies – dzīvot tik brīnišķīgā Latvijas novadā, kur katra pēda svētīta kultūrvēsturiskiem pieskārieniem. Daudzi saka, ka Vecpiebalgai esot īpaša aura. Ir gan. To izjutu arī uz savas ādas, jo šeit es sāku rakstīt!

Vairāk nekā divdesmit gadus nostrādāju par skolotāju, sākumā Vecpiebalgas vidusskolā, tad Ērgļu arodskolā, kur mācīju puišiem koka ēku celtniecību. Dzejnieka vārdiem runājot, jūtos bagāta, jo ,,man pieder viss, kas ar mani ir noticis”. Patlaban atļaujos tikai rakstīt, bibliogrāfijas saraksts stiepjas garumā, tuvodamies otrā desmita robežai. Diezgan daudz jau esmu savās grāmatās pateikusi, bet man ir vēl ļoti daudz, ko teikt!

Reviews

[Aija Ekmane]

Pavisam nesen biju izrādē “Aspazija. Personīgi” un nekādi nevarēju pieņemt šai izrādei tieši vārda ‘personīgi’ izvēli nosaukumā, jo man šī izrādes bija “Aspazija. Raiņa sieva”.
Nu atkal iestājies tas apmulsuma mirklis, kad nesaproti, tieši kāpēc autors darbam piešķir nosaukumu tādu kādu viņš ir piešķīris. Kāpēc autori izvēlas likt personvārdus nosaukumos, bet izrādās, ka šī persona nemaz nav tā centrālā persona, vēl jo vairāk, viņa piedzimst tikai divi simti sešdesmit otrajā lapas pusē.
Man šī grāmata neradīja stāstu par Līzi, šis bija vairāk par Edi, skolas māte Ede, tā pati, kas ieprecējās Rātminderos. Par viņas dzimtu. Par viņu pašu. Par sievieti un viņas lomu ģimenes vides veidošanā. Par attiecībām. Par egoismu. Par iedomību. Par raksturiem. Kā arī par to laiku Vecpiebalgā. Par tā laika latviešu inteliģenci. Par Lavijas vēsturi.
Ja par Edi un Līzi, tad manī nerada cieņu mātes, kuras izposta savu bērnu dzīves egoistisku apsvērumu dēļ, ne bērni, kuri jau pieaugušā vecumā nespēj stāties pretī savām valdonīgajām mātēm un joprojām ir trauku lupatas savu mammu rokās. Bet ja par Līzi, tad ceru, ka viņa tomēr savu mūža pēdējos 30 gadus (šajā grāmatā par to klusē) pavadīja laimē un mīlestībā blakus savam mīļotajam Matīsam, jā jā, tas ir tas Matīss, kurš kopā ar savu brāli Reini uzrakstīja “Mērnieku laikus”.
Bet autore raksta labi, viegli lasās un neskatoties uz to, ka manas gaidas no grāmatas netika apmierinātas, tāpat šī ir ļoti laba grāmata par latviešiem un Vecpiebalgu, tad nu ar četras zvaigznes.

[Linda Vituma]

Esmu Ingunas Baueres valdzināta - vienkārši un cilvēcīgi, skaidri un iejūtīgi, pa vidu starp dzīvi un stāstu. Tik savādi zināmi un svešādi tie Vidzemnieki. Tā vien šķiet, ka šī ir bijusi īstā laikā īstā lasāmviela - pusmūžā. Kad muzeji šķiet pārseigumu pilni un bērnībā plauktos pētītās grāmatas beidzot ir gatavas vērties lasīšanai - kā tagad manā acu priekšā stāv Jānis Kalniņš "Kalna Kaibēni" - bērnam nepatverama, neizlasāma grāmata. Bet pusmūžā... Cita sajūta.
Ar nopūtu es pabeidzu lasīt stāstu par Skolas Līzi.

No dziesmas vārdus neizmetīsi, tomēr, dažus izmetot no svešas dziesmas, spēju sajūst sevī...
“Lūgsim cits par citu, mīlēsim cits citu [..] no visas sirds. Šajā dzīvē virs zemes mēs neko nevaram nokavēt [..]” 471.lpp

[Laura]

Romāns ar kuru gāja ļoti grūti - lasīju visu mēnesi brīvos brīžos. Tēma ieinteresēja pēc šīsvasaras ceļojuma pa Slātavu un Čangalienu, iepazīstot Matīsa un Reiņa Kaudzīšu dzimto zemi Vecpiebalgu. Taču diemžēl grāmata nesniedza gaidīto. Grāmatas notikumus atstāsta Matīsa Kaudzītes sievas Līzes māsa Anna.
Lielākā grāmatas daļa zināmā mērā ir "ne pa tēmu", jo ir tikai autores fantāzija par Skolas Līzes mātes Edes (tā pati, kas prototips "Mērnieku laiku" Oļiņietei) izcelsmi - kā grāmatas noslēgumā ir minēts, par to ir zināms visai maz, lai neteiktu, ka nav zināms nekas. Pašām Līzes Rātminderes un Matīsa Kaudzītes attiecībām atvēlēts pats grāmatas mazumiņš. Tā īsti arī nesapratu, kas stāvēja ceļā viņu attiecībām un spieda nogaidīt līdz jau četrdesmitgadnieku vecumam, lai beidzot apprecētos. Līzes māte minēta kā valdonīga, taču tāpat arī norādīts, ka pēdējais vārds ģimenē piederēja tēvam, skolmeistaram Andžam. Nekur netiek minētas viņa antipātijas pret Matīsu Kaudzīti, tāpēc nesaprotu, kāpēc un kas viņus atturēja no precībām. Noslēgumā grāmata apraujas ar viņu kāzām un par kopdzīves gadiem vēsta vien pāris informatīvas rindkopas grāmatas noslēgumā.

[Ivita Pelnena]

Viennozīmīgi esmu Ingunas Baueres vēsturisko romānu cienītāja, tieši tādēļ šoreiz šķiet, ka šis nav labākais no viņas darbiem.

[Karīna Liepiņa]

Otrā grāmata no Ingūnas Baueres neliek vilties!👍Kā vienmēr interesanti un aizraujoši! Grāmatā daļa aprakstītais ir autores pašas izdomajums, bet ir daļa, kas balstīta uz vēsturiskiem faktiem! Bija ļoti interesanti lasīt par Piebalgas cilvēku dzīvi un ikdienu, kā viņi strādāja, baudīja kulturas dzīvi, kā meklēja mīlestību un kā tika pāri dažādiem likteņa triecieniem! Grāmatas centrā ir Rātminderu dzimta un viena no meitas - Līzes - dzīvesgājums. Viņas ceļš uz mīlestību bija grūts un ilgs, taču dzīves pusmūžā viņa aprecējās ar Matīsu Kaudzīti! Pēcnācēju viņiem diemžēl nebija..
Visvairāk mani uzrunāja tieši piebaldzēnu ikdienas dzīve, sadzīves apraksti un ainiņas! Šajā grāmatā ir pieminēti Dziesmu svētki, to vēsture un izcelšanās. Grāmatu lasot var iepazīt jaunlatviešu darbību un procesus, kas aizsāka latviešu skolas, avīzes un biedrību dibināšanas!
Iesaku izlasīt, lai paplašinātu savu redzesloku par to, kā latvieši sāka veidoties kā nācija ( tajā laikā visu noteica vācieši un krievi)!

[Liva]

Inguna Bauere lasītāju ievada stāstā par vēsturi, mīlestību, likteni un cilvēkiem. Lasīju un domāju cik no tā visa ir tīra un pierādāma patiesība un cik ir piedomāts klāt. Tā arī nespēju skaidri nodalīt reāli ticamo un apšaubāmo patiesību, bet tas tikai palielināja romāna burvību.

Plašāk blogā:
http://lalksne.blogspot.com/2011/08/i...

[Laila Masa]

Šī grāmata noteikti jālasa kopā ar Ede, Pumpura sieva. Cik gan atšķirīgi mēs katrs uztveram un redzam pasauli un cilvēku? Es vispirms izlasīju Edi un par Līzi man radās priekšstats, kā par to indīgo, viltīgo u.t.t. Tas no Edes skatu punkta, bet Skolas Līzē šī pati sieviete atklājās pavisam citā gaismā. Dzīvespriecīga, gudra, pašpārliecināta, reizēm arī spītīga. Tikai savai mātei viņa nespēj atteikt. Līzes māte ir otrs spilgtākais tēls šajā darbā, kā nekā Oļiņietes prototips Mērnieku laikos. Ber visam pāri mīlestība, kas izcietusi daudzus pārbaudījumus, piepildījumu gūst tikai pusmūžā, bet pēc tam piedzīvo laimīgus trīsdesmit gadus. Stāsts ar laimīgām beigām.

[Inita]

Ļoti interesanti bija lasīt. Grāmata ir pilna ar neparedzamiem notikumiem, kas atgriež tevi 17.gs, 18.gs. Un liek padomāt par tā laika situāciju un cilvēku paradumiem. Nelaimīgas mīlestības un traģēdijas sešu sieviešu paaudžu garumā, līdz Skolas Līze to aptur. Pus mūžu arī nelaimīgi mīlējusi savu vienīgo no skolas gadiem, tikai māte visu šo laiku ir bijusi starpā starp viņu un Kaudzīšu Matīsu. Bet ilgais gaidīšanas laiks atspēkojās un sava mūža otru nogali pavadīja ar Matīsu. Ļoti aizraujošs romāns, kas daļēji ir izdomāts un patiess.

[Aija Petrovska]

Sākums (līdz vidum) bija interesants un spraigs. Pēc tam saguru no vienveidības. Beigās izrādās, ka viss interesantais sākums bija izdomāts. Pārējais - balstīts uz patiesiem vēsturiskiem aspektiem. Un te nāca arī vilšanās! Vai nu iztēles romāns vai vēsturisks fakts. Abus jaukt tik ļoti nav ok. Apjuku - kam ticēt un kam nē…

[Aija Vanaga]

Lai arī diezgan apjomīgs romāns, raiti lasās, skaista valoda un laikmeta attēlojums. Skumja un laikmeta liecības.