I. Baueres biogrāfiskais romāns ir darbs par L. Skalbi (1886-1972), dzejnieka K. Skalbes (1879-1945) sievu, kuru latviešu lasītāji pazīst kā skandināvu un franču literatūras tulkotāju. Romānā līdz ar Lizetes mūža gājumu tiek atklāta arī "klusākā un sirsnīgākā latviešu dzejnieka" K. Skalbes personība pretrunu plosītajā 20. gadsimtā.
Pasē rakstīts, ka esmu dzimusi 1960. gada 23. jūlijā Cēsīs, un tā tas tiešām bija, jo mana māmiņa, pati būdama cēsiniece, izvēlējās savu pirmdzimto laist pasaulē šai skaistajā Vidzemes mazpilsētā. Tomēr par dzimto vietu uzskatu Liepāju, kur izaugu mīlēta un lutināta un kur pabeidzu J.Raiņa 6. vidusskolu. Tieši Liepāja, mana tēta dzimtene, ir mana vismīļākā bērnības zeme un sapņu sala šodien. Kāpas, jūra un vējš – vismaz pāris reizes gadā man noteikti jānokļūst pie vecākiem, māsas, radiņiem un skolas laika draudzenēm!
Pabeigusi vidusskolu, īsti nezināju, kurp doties. Galu galā izlēmu par labu Jelgavas Lauksaimniecības akadēmijai, kur izstudēju par celtniecības inženieri. Skaidrs, ka tā bija kļūda, jo, lai arī mācījos labi, nekāda lielā celtniece no manis nemaz nevarēja iznākt – neesmu eksaktas dabas cilvēks. Kāpēc neizvēlējos ar literatūru saistītas studijas? Laikam jau tomēr Dievam ir pašam savi plāni. Jelgavā satiku kursa biedru Aigaru, no Tiltiņas pārtapu par Baueri un pēc augstskolas beigšanas devos vīram līdzi uz Vecpiebalgu, kur nākamais darba devējs, kolhoza ,,Alauksts” priekšsēdētājs Jurciņš, jauno speciālistu ģimenei piešķīra divstāvu mājiņu ciemata centrā, kurā dzīvojam joprojām, nu jau vairāk nekā gadsimta ceturksni. Ģimene sakuplojusi, mani bērni Matīss un Laimdota var droši saukt sevi par vecpiebaldzēniem, un es reizēm aizprātojos par to, cik ļoti man paveicies – dzīvot tik brīnišķīgā Latvijas novadā, kur katra pēda svētīta kultūrvēsturiskiem pieskārieniem. Daudzi saka, ka Vecpiebalgai esot īpaša aura. Ir gan. To izjutu arī uz savas ādas, jo šeit es sāku rakstīt!
Vairāk nekā divdesmit gadus nostrādāju par skolotāju, sākumā Vecpiebalgas vidusskolā, tad Ērgļu arodskolā, kur mācīju puišiem koka ēku celtniecību. Dzejnieka vārdiem runājot, jūtos bagāta, jo ,,man pieder viss, kas ar mani ir noticis”. Patlaban atļaujos tikai rakstīt, bibliogrāfijas saraksts stiepjas garumā, tuvodamies otrā desmita robežai. Diezgan daudz jau esmu savās grāmatās pateikusi, bet man ir vēl ļoti daudz, ko teikt!
Jūtos aizkustināta un iedvesmota. Dziļi un patiesi saviļņota. Jūtos iegrimusi pārdomās par laiku, par cilvēkiem, par likteņiem. Par dzelzs priekškaru un par savādo sajūtu, kas virmo gaisā arī pēc tam, kad dzelzs priekškars jau vairākus gadu desmitus ir kritis. Ja mūža otrai pusei izvēlētos iedvesmas tēlu, lūk, kāda būtu mana izvēle - Lizete Skalbe. Es izvēlos!
Brīnišķīga grāmata par vienu no diženākajiem latviešu dzejnieku - rakstnieku Kārli Skalbi, un viņa sievu tulkotāju Lizeti Skalbi. Vēsturiski bagāts, dzīves gājuma smeldzīgs un biogrāfiski iedzīvināts stāsts. Man ir skaidrs viens - vasarā došos uz “Saulrietiem”...tāda sajūta, ka gribas kaut brīdi pabūt vienā elpā ar to laiku.
3,5 zvaigznes. Beigas skumīgas, kopumā interesanta grāmata kā noteikta laikmeta lieciniece. Traucēja autores personīgo emociju iespraudumi: "sarunāšanās" ar Lizeti. Pilnā atsauksme: https://gramatas.wordpress.com/2017/1...
Viens klasisks šedevrs, kas parāda, kā jāattēlo tik izcila dzejnieka kā Skalbes un viņa dzīvesbiedres tulkotājas Lizetes dzīve, sākot no iepazīšanās zaļumballē, beidzot ar bēgšanu ar laivu uz Zviedriju. Iespaidīgi - varbūt tāpēc, ka dzīve tik raiba un tomēr skaista.
Kārļa Skalbes un sievas Lizetes dzīve. Tā ir ne tikai dzejnieka un mīļotās dzīve, bet aprakstīti Latvijas notikumi un cilvēku dzīvē, sajūtas piedzīvojot 1905.gada notikumus, Latvijas dibināšanu, 2.Pasaules karu un bēgļu gaitas.
Izcila grāmata! Lieliska! Nebiju gaidījusi neko tādu! Tik daudz Latvijas vēstures faktu var uzzināt! Tik interesants dzīves gājums Lizetei un Kārlim Skalbēm!!!! Iesaku visiem izlasīt!!!!
Zinu, ka pēc grāmatas izlasīšanas noteikti gribu aizbraukt uz Saulrietiem, šķiet, ka varbūt sajutīšu to pašu, ko izjuta Lizete un Kārlis.
«Pastāvīgi baidoties, bailes saplok sīkas. Pastāvīgi raudot, asaras izžūst kā sekla upīte vasarā. Pastāvīgi gaidot kādu, pierodi dzīvot viens.»
«Viņš ir mana gaisma, kuru ieraugu, grimstot tumšā, aukstā atvarā, un zinu, ka izglābšos. Viņš ir mans balsts, kaut reizēm izļodzījies un mazliet iešķībs, kuram aptinos kā vītenis, balts un smaržojošs. Viņš ir mans mierinājums un reizē lielākais nemiers.»
«Vientulība ir kā salts upes ūdens, kurā iegremdējoties, sākumā liekas, ka iegūsi veldzējumu, taču tad pamazām sastingsti aukstumā un bailēs.»